DELFI

Andra Manfelde ienāca literatūrā 2004. gadā ar prozas grāmatu, skaudru un atkailinātu personiskas pieredzes un literāra darba savijumu - "Adata", gadu vēlāk iznāca dzejas krājums "Tranšejas dievi rok". Šoruden pie lasītājiem nonāk viņas otrais dzejas krājums "Betona svētnīcas". Viņa apguvusi tēlnieces specialitāti, sakārtojusi un noformējusi Stefana Ezras Dimitera grāmatas. Raksta dzeju un pasakas.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Saulaina rudens pēcpusdiena. Vērmanes dārza lauvas laiski snauduļo. Sarunā ar Andru aktīvi asistē viņas mazā meitiņa Anna, apliecinot, ka arī viņai ir būtiska loma jaunā dzejas krājuma tapšanā.

 

Tev šajās Dzejas dienās pats nozīmīgākais notikums noteikti ir grāmatas iznākšana.

Man, protams, bija tradicionālā otrās grāmatas krīze. Ar katru dzejoli jau ir sajūta - ja ne pirmais, tad pēdējais gan. Nevis - es vairāk nerakstīšu, bet ir tā rakstīšanas sajūta - tu līdz viņai aiztiec, pats īsti nezinādams - kāpēc, kā. Nevar racionāli - man pateiks: uzrakstiet man dzejoli par Jauno gadu, par puķītēm vai bizbizmārītēm, un es tagad apsēdīšos un uzrakstīšu. Nekas nesanāks. Dziesmu tekstus vai esejas, vai stāstus tā var, bet dzeju - nu nekādi.

Pagājušogad kaut kādi dzejoļi jau bija sakrājušies, bet par dažiem nebiju pārliecināta. Un tad tika izsludināts Annas Dagdas konkurss, es pieteicos. Es parasti izmantoju izdevību pieteikties visur, kur var, lai dzīve raitāk ripotu uz priekšu. Pēdējā vakarā, pirms bija jāiesniedz manuskripts, sabojājās dators, ko es sadomāju notīrīt ar mazgājamo līdzekli. Nākamajā dienā visur leca ārā burts u un pats negāja nost.

Tobrīd es gaidīju bērnu, jau pirms piedzimšanas biju iecerējusi viņu nosaukt par Annu. Un tas bija Annas Dagdas balvu fonds. Klusībā cerēju, ka balvu dabūšu, ja reiz man meita pieteikusies ar tādu vārdu. Trīs vai četrus mēnešus bija klusums, un domāju jau, ka man tā balva netiks. Bet piešķīra. Ja godīgi, es priecājos par balvām. Kāpēc ne? Tālāk viss notiek raiti - aizej uz izdevniecību, satiecies ar visiem, tev piešķir atlikušo summu, un tā grāmata var būt. Man patīk, ka viss notiek ātri - dzīvo ātri un... nemirsti jauns. Kamēr grāmata tapa, klāt pierakstījās kādi desmit dzejoļi. Tagad krājumā katrs dzejolis ir izsvērts, mērīts un skatīts no visām pusēm.

Man patika, kā Agnese Krivade stāstīja par savu ziemeļvalstu dzejnieku apmeklējumu. Tur pārsvarā dzejnieki ir frīki un izdod grāmatas ik pēc trim gadiem, pārlieku neiespringstot. Mums Latvijā tas ir milzīgs notikums, pabeigts posms, epopeja. Man arī patīk - ir tāds vieglums, nevis tikai atskaite.

Vai var teikt, ka daļa dzejnieku pasauli tver caur krāsu un vizuāliem tēliem, citi  - caur skaņu vai tausti?

Laikam jā, un tie īstie, tīrasiņu dzejnieki jau būs tie, kas vairāk domā par skaņu, dzirdi, par vārdu uzbūvi. Dzejnieks tulkotājs - man liekas, tas skan lepni.

Un tas, ka dzejnieks atceras savus dzejoļus, zina no galvas, arī skan lepni. Bet pamēģini ielāgot šitos palagus, kas ietilpst milzum lielā grāmatā.

Es esmu no vizuāļiem, tas jau nu gan tiesa. Ne tikai tāpēc, ka mācījos lietišķajos (Rīgas Lietišķās mākslas vidusskola - I.I.) un gribēju būt gleznotāja.

Es priecājos, ka esmu visiem darījusi zināmu savus varoņus, tos, kuri mīt Tallinas ielā. Vienkāršie ļaudis. Ne jau nabaga, bet brīnišķīgais proletariāts!

Visādus skatus gadās redzēt. Kad tie saplusojas ar kaut kādiem iekšējiem pārdzīvojumiem, notiek brīnums un rodas dzejolis. Tas man ir priecīgs brīdis, es varu pavēstīt tālāk par meiteni, kas ir resna un melna, par vilciena konduktori, par skumjo dzērveņu pārdevēju, par skaistāko pārdevēju gaļas veikalā, par veco muzikanti, kam mati ir pūstošu apelsīnu krāsā - gribēju rakstīt "blondi", bet cik tad var, tāpat jau blondīņu ir bez savas jēgas. Agrāk bija bomži, tagad vismaz blondīnes. Tādas ap četrdesmit.

Esmu redzējusi viņu traģiku un viņu uzvaru pār traģiku, un esmu laimīga, ka varu par to vēstīt tālāk. Bet nevienu nedomāju audzināt. Grāmata nav sarkana, sociālisms izpaliek.

Grāmata ir ļoti atturīga...

Kad cilvēks ņem rokā grāmatu, būtiska ir arī tauste, ne tikai redze vien. Es gan gribēju tādus spožākus zelta burtus, lai bliež pa acīm, bet beigās sanāca tāda gaumīga un klusināta.

Iekšlapā - tie ir Karostas pašpuikas. Man patīk tas bērnišķīgums, kas tur (fotogrāfijā - I.I.) ir. Nabadzība, bet arī triumfs, prieks un līksmība. (Vēlāk Andra atminas Karostā sastaptu puišeļu trijotni, kas prasījuši divpadsmit santīmus bulciņām: viņi kā tāda trīsvienība pienāca klāt - vispārcilvēciski skarbi un bērnišķīgi, un neskarts uzvarētāja gars. Varbūt tāpēc es to bildi izvēlējos.)

Par nosaukumu "Betona svētnīcas" tā galīgi vienkāršoti var teikt (smejas) - mūsu betona miesās mīt nemirstīgais zelta gars. Zelts ir krāsa, kuras varavīksnē nav, kuras dabā nav. Mūžības krāsa, kas, protams, vulgarizēta līdz nelabumam, jo zelta spīguļos staigā katra vārna. Katrs nabags, ja grib uztaisīt smuku grāmatu, arī uzliks zelta burtus. Un svētnīca - tas jau nav nekāds būrītis. Tur jau zelts.

Un vēl man tas nosaukums asociējās ar Tenesija Viljamsa "Stikla zvērnīcu", tā man liekas viena no skumjākajām lugām pasaulē. Es jau arī pie tiem skumjajiem piederu, tur nav ko liegties, un dzejoļi droši vien skumji, un kas viņus lasīs... bet par to prātot nav mans uzdevums.

Bet kādreiz tomēr gadās prātot par lasītāju?

Kad man iznāca pirmais dzejoļu krājums, viens bija uzrakstījis atsauksmi, ka jebkura telefongrāmata ir labāka par šito te, tā saucamo dzeju. Un tad es sapratu, kā tas cilvēks uz mani raugās - viņam vajag skanīgi, pantmērā, vajag domu ar atskaņām. Bet man, ja nav patiesi, ja ir tikai uzbūvēta doma par kaut ko, kur nav pārdzīvojuma, man tas uzdzen drebuļus un riebjas. Viņam tāda dzeja patīk, man riebjas - viņam manējā riebjas, man atkal patīk. Dažādi cilvēki dažādi dzīvo. Ja kādam tā liekas telefongrāmata - nu, lai viņam tā liekas. Ja kāds nedzird manu intonāciju, es tur neko nevaru darīt.

Ar saviem draugiem esmu runājusi par to, ka dzeju lasa vai nu tie, kas būs dzejnieki, vai tie, kas ir vai bija dzejnieki, un tad vēl kaut kāds mistiskais ļaužu pulciņš, kas pietuvināts literatūrai. Ļoti maz lasa.

Man liekas, cilvēce ir kā organisms. Piemēram, Bībelē apustulis Pāvils saka - dažādi locekļi ir vajadzīgi, ka acs nevar teikt rokai - es esmu svarīgāka, un ka pats mazākais un necilākais ir sevišķā godā. Ja cilvēce ir organisms un viens otrs ir darbarokas un kājas, un sirds, un vēl nezin kas, arī dzeja noteikti ir kaut kas ļoti, ļoti būtisks... cilvēces niere, teiksim, bez kā nevar eksistēt cilvēces organisms. Protams, tā nav redzama, nav tā godājamākā vieta un nekad arī nebūs.

Kā tu raugies uz jaunajiem autoriem, vai ir kāds, kas piesaistījis uzmanību?

Diez kuri, interesanti, skaitās tie jaunie? Vērdiņš, Briedis un pārējie jau laikam skaitās veci. Kad es ienācu literatūrā, kad sāku rakstīt, jau biju pārgatavojusies pēc vecuma, likās, tie jaunie jau labu laiku pirms mani sākuši rakstīt un mēs neesam viena paaudze, jo viņi ir jaunāki. Bet tagad kaut kā ir kristalizējies, ka viss tomēr notika reizē - Inga Gaile, Kārlis Vērdiņš, Agnese Krivade, Ronalds Briedis, Rūta Mežavilka - tā ir viena paaudze. Un tikai tagad sāk parādīties jaunie. Viguls. Ogriņš - it kā vecs, bet nāk ar jau citu skanējumu klāt bijušajai kompānijai. Surgunts... Par citiem grūti teikt, kamēr nav grāmatas, tikmēr nav atskaites punkta, tikmēr tu neesi izveidojis par sevi viedokli. Nav pārskatāmības, jo publikācijas tomēr aizmirstas. Par pārējiem nezinu, neesmu nevienu tā sevišķi ievērojusi.

Ne jau grāmatu skaits ir svarīgs, kas tad un kad skaita - pēc nāves vai?! Ir viena, nu un, ja nesanāk vairāk? Nu un, ja arī divas, nu un, ja kādam nepatīk! Galvenais ir prieks dzīvot, prieks izdotu ieraudzīt. Liekas, tas ir kā vinnests loterijā - man ir grāmata!

Kādas ir tavas Dzejas dienas?

Dzejas dienās piedalos pēdējos četrus piecus gadus. Protams, labi, ka Dzejas dienas ir, kādu tas tomēr interesē. Es vēl nezinu, kā būs tajā Rozā mājā, kur jāiet šodien (saruna notiek pirms grāmatas prezentācijas). Viņa ļoti labi izskatās, kad jābrauc uz Rīgu ar vilcienu, tāds spilgti rozā pleķis - mūsu kultūras saknes no Grieķijas un skumjš smaids gan par šodienu, gan to, kas bijis, no kurienes visi smēlušies un cēlušies. Māja, kuras nav.

Manuprāt, viens no populārākajiem, foršākajiem, skaistākajiem pasākumiem, kur es šogad piedalos jau trešo reizi, ir Ceļojums ar dzejniekiem. Pilsētvide un dzejnieki, kas var uz citiem paskatīties un sevi parādīt.

Dzejas dienas ir viena no retajām iespējām lasītājam palūkoties uz tiem, kuru vārdi lasāmi uz grāmatu vāciņiem, un arī klausīties dzeju bez starpniekiem - pašu autoru izpildījumā.

Dzejnieks vienmēr izlasīs savus dzejoļus visvislabāk, pat ja kaut ko bubinās zem deguna, ne visai labā dikcijā. Es katram dzejolim zinu, kur ir pauze, kur uzsvars, intonācija, es zinu, kur jārunā ātri, kur lēni, precīzi kā dziesmā. Un es viņu varu tāpat nolasīt arī pēc pieciem sešiem gadiem, jo zinu, kā viņš man ir skanējis dvēselē.

Dzejas dienas - vienreiz gadā tā ir kā atskaite, sapulcēšanās, visus var redzēt, satikt. Nu ko es tāpat kādreiz Agnesi Krivadi, Ingu Gaili, vai Kārli Vērdiņu satikšu uz ielas, vai aiziešu pie viņiem ciemos? Par draugiem es viņus nevaru saukt, bet radinieki jau apmēram sanāk. Var aiziet Rokpelni paklausīties, kā viņš ar savu čerkstošo balsi atkal pagaudīsies kaut ko, tikpat pesimistiski, cik es visu saprotu...

Es gan nezinu, vai, ja es nebūtu, atvainojos par izteicienu, bet laikam jau dzejniece (smejas) - nu nezinu, kas es esmu, laikam jau cilvēks, kam laimējas izmakšķerēt dažus dzejoļus no Visuma krātuvēm, - vai es tad ietu. Tāpēc es ļoti cienu visus, kas nāk uz Dzejas dienām.

Kāda ir sajūta, klausoties savu rakstīto citu izpildījumā, no teātra skatuves, piemēram?

Nekad nevajag jaukt dziesmu tekstus ar dzeju. Dzejai ir pirmā vieta, un tā ir pati labākā. Dziesmu teksti - tas ir darbs. Piemēram, dziesmā "Ja tu man esi" (dziesma no muzikālās drāmas "Adata" - I.I.) nav absolūti nekāda pārdzīvojuma, pilnīgi itin ne maz. Es vienkārši atcerējos, kā es jutos, kad man bija sešpadsmit gadu, kad es biju tik milzīgi iemīlējusies, un ar tagadējo prātu meklēju, kā to visu izteikt. Dziesmu teksti itin nemaz nav dzeja, dzeja ir aristokrātiska un daudz vairāk no iekšām.

Man parasti ir interesanti klausīties kā citi runā manu rakstīto. Protams, tas skan mazliet svešādi. Bet es negribētu, lai kāds aktieris manu dzeju deklamētu, jo deklamēt dzeju, tas vispār ir pilnīgi garām.

Pati "Adata" - tas bija darbs. Pārdot savu kaunu, kāds varbūt teiktu. Bet kurš tad neizmantotu izdevību uzrunāt plašāku auditoriju? Kaut lai izmēģinātu savus spēkus vai nespēkus. Bija smagi, jo es neesmu profesionāls dramaturgs, mani pat nepieņēma Kultūras akadēmijā, kur stājos uz dramaturgiem. Bet sanāca tā, ka tad, kad tie uzņemtie vēl nebija pabeiguši, man jau nācās kāpt uz Nacionālā teātra skatuves.

Es nedomāju, ka būtu labāk, ja es pazemīgi sēdētu stūrītī, darītu savus ikdienas darbus un realizētos tikai kā dzejniece, bez savas pagātnes rēgu cilāšanas. Man pat bez populistikas liekas - ja es runāšu, kādam varēšu palīdzēt. Es tā varu cerēt, un punkts. Ja arī man pēc tam bija kaut kādi pārbaudījumi, nesmukums zināmā mērā, domāju, tas nekas. Dzīve tomēr ir ļoti vienkārša un ļoti skaudra. Daudzi netiek tā pasēdēt rudens pēcpusdienā uz soliņa, bet paliek kā tārpi rakņājamies pa dzīves padibenēm tur, kur es arī esmu bijusi. Rīgā dzīvojot, liekas, ka ir tā un tā, bet dzīvojot Rēzeknē vai Kuldīgā, kādā mazpilsētā, ģimenē ar noteiktiem stereotipiem un plānu maciņu, viss ir pilnīgi citādi. Runājot caur "Adatu" un dziesmu tekstiem, varu aizsniegt kādu citu sabiedrības daļu.

Ir sajūta, ka izdodas aizsniegt?

Jā, piemēram, kad mani aicina uz skolām, es mēģinu runāt par to, kas cilvēkus interesē, nevis to, ko man pašai gribas. Visbiežāk jau viņiem ir interesanti klausīties stāstus par narkotiku lietošanu, nevis dzejoļus. Jo dzeja ir svešvaloda. Ir tikai daži, kas to prot, kas spēj sazināties. Es varu tikai mēģināt ieinteresēt. Nedomāju, ka es izkropļoju lasītāju vai klausītāju gaumi, tā ir informācija, ko es zinu, pārzinu un ar ko varu dalīties.

Vai tādos brīžos nepārņem bezcerība sajūta - tu runā, bet tevi nesadzird?

Tāpēc man ir tas "trusis", ko izvilkt no cepures - "Adata" - runāsim tagad par šito. Ja es lasu dzeju un redzu, ka viņi sāk dīdīties, tad priekš kam? Bet arī staigāt pa pasauli un malt - "Adata, adata, adata..." - es galīgi negribētu. Tā nav auditorijas vaina. Tas, kā pamodināt auditoriju, jau ir lektora uzdevums. Jaunieši vienmēr ir diezgan interesanti. Man patīk lauku jaunieši vecumā no 16 līdz 20 gadiem. Man patīk tas radikālisms, pirmais skaudrums un patiesīgums, tas, kā cilvēks meklē.

Tavā dzejā liela loma ir videi, vietai, kurā atrodies. Vai nav tā, ka šobrīd dzejai ir grūtāk rast izpausmi?

It kā jau mēs ejam uz to, ka cilvēcība tiks izskausta kā fantastikas romānos, kad būs robotizācija, cilvēki un roboti sacentīsies un cilvēks pats būs mehanizēts un auksts. Reizēm karš nāk kā tāds ķirurga nazis, skalpelis vai elektrošoks - modināt sirdi, kas tā vien grib ieslīgt apmierinātībā.

Te Andra atminas "Vakara intervijā" dzirdētu kādas meitenes stāstu par "atsaldētajiem" rietumniekiem un Krievijas ārēs mītošajiem, kam dvēsele plaša un atvērta. Sarunu turpinām par pilsētu - nomali un centru, par to, vai dzeja var rasties tikai pažobelēs un skaudrā saskarē ar dzīves patiesībām un vai tā aizsniedz cilvēkus, kas sēž stiklotos birojos.

Grāmatai, rekur, dzelteni zelta burti, un es izdomāju, ka jūtos kā tāds smuks ķirbis, izaudzis rudenī uz mēslu kaudzes. Manā dzejā ir ļoti daudz nomales, mazpilsētas, ir Grīziņkalns, Tallinas iela. Nav tā, ka es to būtu meklējusi, dzīve vienkārši piespēlē. Nu nav man piespēlēts dzīvot Vecrīgā, piektajā stāvā ar eiroremontu, dzīvoju kā mežonis, kā čigāns. Nav arī tā, ka es par to jūsmotu, ka man baigi patiktu Maskačka vai Karosta. Bet tajos padibeņos iekšējā dzīve ir vairāk redzama nekā biroja cilvēkā. Viņi ir vairāk uz āru, vairāk nolasāmi. Ļoti grūti tādam biroja cilvēkam saprast kādu, kas Maskačkā skaita pēdējos santīmus, ne jau vienmēr, lai nopirktu alkoholu. Viņš skaita: nopirkt maizi, nopirkt maizi, nopirkt maizi... tad vienu brīdi neiztur un nopērk šņabi, lai aizmirstos. Es negribu runāt kā sociāliste, un būtu arī banāli idealizēt tikai bomžus un nabagos. Arī nabags var būt ļauns, un arī bagātais var būt dāsns un dziļš cilvēks.

Faktiski sanāk, ka liela daļa sabiedrības līdz dzejai nenonāk? Vieni tāpēc, ka pārāk dziļi iegrimuši ikdienas rūpēs, otri tāpēc, ka nejūt pēc tā nepieciešamību, jo viņu dzīve ir tā pieblīvētas, ka dzejai tur vairs nav vietas.

Dzeja ir iekšējā dzīve, gara dzīve, dvēseles dzīve. Nav jau obligāti jānonāk līdz dzejai, bet sekli dzīvot nav vērts. Viena dzīve, viens noslēpums cilvēkam dots. Kāpēc to, krieviski sakot, "razmeņaķ na melkuju moņetu" (izmainīt sīknaudā)?

Protams, dzeju var baudīt arī kā labu vīnu, nostāvējušos un norūgušu. Bet tam, kam kādreiz dzeja ieskanējusies ar tādu satriecošu spēku - tā to spēj! - tas to nekad neaizmirsīs. Galvenais, dzejas nav ne audzinošos, ne pravietiskos motīvos. Tā ir māksla un, pirmkārt, ir skaista. Skaista un uzrunājoša. Ne visiem dots dzeju saprast, un ne visiem - dzeju rakstīt. Gleznu tu ieraugi un vari ar vienu skatienu notvert, tāpēc gleznotājs man drīzāk šķiet amatnieks. Kāds man teiks - tu jau tos pantmērus neraksti, tāpēc tev liekas, ka dzejnieks ir tāds impulsīvs psihs. Nē, tā es arī gluži nedomāju. Visu laiku jābūt ne jau obligāti makšķerniekam vai grāvju racējam, bet jādzīvo atbildīgi.

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form