Balamutis atkal klāt! Par Riharda Bargā grāmatu 'Nemodernās Slampes meitenes'  (4)

Kā gadījās, kā ne, bet Plikais ruksis izdeva savu piedzīvojumu stāstu krājumu un nosauca to ļoti pieticīgi – "Plikie rukši" (2017). Uz vāka bija bungu kociņš, ko Plikais ruksis pa īstam vai pa jokam, bet savā stāstā bija noķēris mīļotā mūziķa koncertā. Divdomīgs tāds kociņš uz vāka, ar galiņu, bet stāsti jau arī baigie – gan par pāriešanu pareizticībā, gan par gejiem ciematā. Šādi un tādi, dažādi, bet, dievišķas gaismas apspīdēti, tie vairākus gadus gāja pie sirds lasītājiem, tikmēr Plikais ruksis sarakstīja vēl vai pārskatīja jau esošos krājumus. Tur bija, ko likt klāt un izdot vēlreiz, taču "Pliko rukšu" izdevējs nez kāpēc neatsaucās. Varbūt Plikais ruksis nebija nekāds dumjais ruksis un noslēdza ļoti prātīgu līgumu ar izdevēju – uz pāris gadiņiem, bet ne uz divdesmit. Varbūt izdevējs kaut ko cenzēja iepriekš, neļāva likt vēl vairāk tos stāstus par gejiem, tā vietā atstājot "Plikajos rukšos" dažādus ne pārāk veiksmīgus krikumus, kas aizpildītu autora velmju telpu. Kas to lai zina, bet mazajai latviešu literatūras industrijai netipisks gadījums! Šoreiz pārmaiņām bija jānāk, un Plikais ruksis bija tām gatavs. Kā tur sanāca, kā nesanāca, bet Plikais ruksis varēja ar savu domu par jauno, papildināto izdevumu iet pa pasauli pliks, jo stāstu rediģējums tik un tā, visticamāk, piederēja pirmajam izdevējam – daudz darba ieguldīts, riski un tēriņi vien. Ne velti izdevēji tos autorus, kas strauji maina izdevniecības, dēvē par "staiguļiem" – ja Latvijas literatūra būtu sena pilsēta, tad šādus autorus pilsētas direktori būtu gatavi padzīt aiz vārtiem un atstāt vai vismaz nedaudz paturēt plēsīgiem zvēriem apskrubināšanai.

Iespējams, tā dzima Riharda Bargā "Nemodernās Slampes meitenes" – papildināts, pārkārtots un pārrediģēts vai no jauna rediģēts "Pliko rukšu" tekstu krājums, kurā autora iedzimtā drošsirdība izpaužas vēl vairāk nekā iepriekš. Pirmkārt, interesanti, kāpēc autors ir mainījis izdevēju; otrkārt, nemaz nebrīnos, ka par izdevēju šim izdevumam izvēlēts "Aminori", kas šobrīd pulcē ap sevi un sevī tādus tekstus, kuri ļoti mīlīgi un pārliecinoši balansē uz literatūras un autobiogrāfijas, pievilcīgas leģendas un faktos balstītas vēstures robežas, ne uz mirkli neaizmirstot par grāmatas kā priekšmeta vizuālo pievilcību. Lasītāji un citi izdevēji jau sen ir pelnījuši šādu spilgtu dalībnieku Latvijas grāmatizdošanas procesā, jo tad ir viegli saskatīt zināmas tendences šodienas autora balss moderēšanā un var likt blakus Riharda Bargā autobiogrāfiskajiem stāstiem, piemēram, Viktora Freiberga dramatisko "Kinomāna slimības vēsturi". Šo divu grāmatu atšķirīgā forma tikai uzsver satura jēgas nemainību jebkuros literārajos apstākļos: autors ir literatūra; stāsti un glābiņš ir jāmeklē sevī; grēksūdzes vai citādi autobiogrāfiska proza palīdz norakstīt kā labo, tā slikto.

Kas ir Riharda Bargā prozas restarts 2021. gadā? Galvenokārt tā ir atsvaidzināta ideja par garīguma īsteno būtību. Grāmatas kompozīcija sākas ar garīgo piedzīvojumu, ievads ir veidots tā, lai dinamiski piešķirtu dziļāku jēgu visam kopumam. Tā ir mūžības diskotēka, kurā dejo dzīvie un mirušie, mūžīgie un laicīgie. Savukārt nemitīgā atgriešanās pie garīgās pieredzes piešķir "Nemodernajām Slampes meitenēm" to ritmu, kas nepieciešams nemitīgas un ne pārāk secīgas atgadījumu virtenes apgūšanai, – stāsti un tenkām līdzīgi teksti par draugu bērniem, peldēšanu bez biksēm, trako namu, pirksta traumu un nozagtajiem dvieļiem mijas ar atklāsmēm par suņa atrašanas providenci, baznīcas tēliem un Andras Manfeldes izpratni par homoseksuāļa garīgo "izvēli". Riharda Bargā restarta pamatā ir arī apzināšanās, ka visu mūžu galveno varoni savā starpā dala divas stihijas – bohēma un garīgs, pat atturības miers – un ka sekss nav tikai ārā, tas, visdrīzāk, ir tikai un vienīgi iekšā.

Autors joprojām raksta par gejiem, narkotikām, izvirtību un ļaušanos grēkiem, bet līdzās ir stāsti par baznīcu, nedaudz par garīgo ceļu līdz Dievam un tā cilvēkiem. Zaimošanas vietā Bargais vēl vairāk uzsver: jāmīl cilvēki, nevis tikai Dievs un dievnams. No "Plikajiem rukšiem" šī mīlestība nu ir vēl pilnīgāk nākusi pār tiem, kas vienmēr bijuši līdzās vai kas ir pietiekami tālu prom, lai atcerētos ar siltumu, – Slampes meitenēm un zēniem no citām dimensijām. "Es taču nerakstu ar vārdiem / Ar attieksmi es rakstu," Rihards Bargais kādreiz teicis dzejolī "Lode". Un viens no autora poētiskajiem paņēmieniem patiešām ir siltums pat visbaisākās darbības aprakstos. Aiz šī siltuma lasītājs saprot, ka tas jau tikai balamutīgais autors, kas nedaudz pārspīlē, vēlēdamies izklaidēt, radīt spriedzi, smieklus un vakara pasaciņai līdzīgu efektu. Par laimi, jaunais rediģējums Riharda Bargā stāstus darījis stiprākus – autors spējis atteikties no dažiem vājākiem tekstiem (droši vien sakritība, bet neiekļautajos stāstos tiek minēta aptaukošanās, čečenietes, nēģeri vai kūts iemītnieki). Savukārt stāstu valoda redaktora Ilmāra Zvirgzda apdarē kļuvusi brīvāka – ne vienmēr precīza un lakoniska, tomēr, šķiet, tuvāka tam, kāds autors ir pļāpa.

Runīgums ir nācis par labu "Pliko rukšu" reinkarnācijai. Tā vien šķiet, ka toreiz vēl bija stipri par agru izdot, vajadzēja uzkrāt šo "papildu tauku slāni" jeb autobiogrāfiskās balss pastiprināšanos. Autors tagad runā par bērnību tā, kā varbūt ne visi spētu runāt, jo tas vienkārši būtu ļoti garlaicīgi. Varbūt tas ir stāstnieka talants? Pat ja tā nav autobiogrāfija, nākas piedot, jo sirsnīgi bez gala. Vienlaikus šis pļāpīgums atgādina arī to rūgtumu, kas nāk prātā, ja atmiņās un pārliekā detalizācijā aizpļāpājas kāds vecāks radinieks, – mēs sēžam un klausāmies, silti smaidot, saprotot, ka šitik daudz atcerēties nudien var gandrīz vai tikai pirms kādām beigām, ne citādi. "Es killoju sevi ar rakstīšanu," (269) saka stāsta varonis/autors, noteikti domādams radošo nāvi. Un "Nemodernās Slampes meitenes" rada šo mūža darba sajūtu – balamutis, kā dziedāja autora iecienītais mūziķis Morisejs, atgriezies[1], taču svētā Riharda dzīves aprakstos nu ir izstāstīts viss. Labu veselību vēlot un skaujot. Tomēr būs dīvaini, ja šī stāstīšanas manieres gaisma nekad nebeigsies.

[1] Bigmouth strikes again.