Foto: Einārs Pelšs
Einars Pelšs pēdējos piecus gadus spridzina latviešu dzeju ar savu anarhistisko konceptuālisma paveidu, ko viņš pats mēdz dēvēt par zaibalismu. Šāda stilistika atraisās viņa dzejas grāmatās "Mīļākais tētis pasaulē" (2016), "Demon. Condom" (2017) un "Rembo 2016" (2018), kā arī kopā ar Andi Surguntu radītajā spēļu kāršu komplektā "52 nedēļas" (2020). Pašā 2020. gada nogalē par godu savai 60. jubilejai viņš izdevis grandiozu dzejoļu krājumu "Digi Dīgi" (izdevējs – Valters Dakša).

Tā 840 lappusēs viņš attīstījis formas un tēmas, ar kurām nodarbojies pēdējos piecus gadus. Šajā laikā viņš dzīvi sekojis notikumiem sabiedrībā un internetā, kā arī izveidojis savu privāto mitoloģiju ar pasaules centru Preiļos, kurā mīt gan viņa ģimene, gan laikabiedri-domubiedri, gan arī 20. gadsimta krievu dzejnieki, kuru darbu atdzejojumi papildina šo grāmatu.

Jaunās grāmatas lasīšana un šķirstīšana izvēršas pirmkārt par taktilu, fizisku pieredzi. Tā ir desmitreiz biezāka par caurmēra dzejoļu krājumu, un daļa no tās iepazīšanas procesa ir biezā sējuma šķirstīšana, vai nu uz labu laimi atverot kādu lappusi un iekrītot Pelša dzejas okeānā ar seju pa priekšu, vai arī meklējot daudzās satura rādītājā minētās nodaļas grāmatas dzīlēs. Satura rādītājā [6.–7. lpp.] pie šīm nodaļām nav norādītas lappuses, tādēļ jūsu padevīgais kalps nolēma izmantot grāmatas piedāvātās interakcijas iespējas un pievienot rādītājam lappušu numurus. Šis darbs izrādījās grūtāks, nekā sākumā šķita, jo biezajā grāmatā lappuses nav numurētas un orientēties tajā ir grūti: bieži vien nodaļu nosaukumi atšķiras no satura rādītājā minētajiem, dažus no tiem nav iespējams atrast, citus var atpazīt ar zināmām grūtībām, un par daudzu lappušu saturu nav skaidrs, vai tur vizuāls dzejolis, ilustrācija, papildinformācija vai jaunas nodaļas titullapa. Šī mērķtiecīgā pēdu jaukšana kalpo par grāmatas koncepcijas sastāvdaļu: ja "Rembo 2016" teksta un attēlu serialitāte piedāvāja viena un tā paša materiāla daudzkārtēju atkārtojumu, it kā sastindzinot grāmatas "lasīšanā" ieguldīto laiku, tad "Digi Dīgi" savukārt ļauj apmaldīties telpā, respektīvi, grāmatas lappusēs.

Mana uzmācīgā vēlme par katru cenu saprast, kurā tieši grāmatas nodaļā atrodamies un ko tieši šobrīd lasām, būtu palikusi tikai vēlme, ja es nebūtu ieguldījis pūles, sanumurējot vismaz dažas no grāmatas 840 lappusēm, un centies pievienot lappušu numurus satura rādītājam, tādējādi ļaujot uznirt no grāmatas dzīlēm arī rādītājā neminētām nodaļām un bieži vien pieņemot redakcionālas dabas lēmumus par to, kas šajā grāmatā uzlūkojams par nodaļu, kur tās sākas un beidzas un ko iesākt ar nosaukumiem satura rādītājā, kuriem grāmatas lappusēs velti meklēt attiecīgas nodaļas. Šķiet, ka "Digi dīgi" var tuvoties divos veidos: vai nu jau iepriekš pieņemot, ka viss tur iekšā atrodamais ir kaut kāds absurds, nonsenss, joks un tādēļ nav svarīgi, "kur" mēs grāmatā atrodamies un kas tas ir, ko lasām, vai nu arī rūpīgi cenšoties atšifrēt visas Pelša izliktās zīmes, interpretējot neskaidrās un cenšoties ieviest tās struktūrā maksimālu skaidrību, respektīvi, saķemmēt okeānu.

Atsevišķu uzmanību pelna Pelša dzejas vizualitāte. Viņa grāmatā "parastas" formas dzejoļi, kuros "visu var saprast", sastopami galvenokārt apjomīgajā atdzejojumu nodaļā [219.–353. lpp.], savukārt visas pārējās sastāv gan no teksta, gan ilustrācijām, gan visdažādākajām grafisku zīmju un attēlu kombinācijām: ir gan programmā "Paint" taisīti zīmējumi, gan "copy-paste" citāti no dažādām interneta publikācijām, veci un jauni attēli, kā arī teksti latviešu, latgaliešu, krievu, angļu un vēl dažā labā valodā, kas salikti dažādos burtu veidolos un ne vienmēr paredzēti rūpīgai lasīšanai – dažkārt burti ir tik bāli, kruzuļaini vai zemā izšķirtspējā, ka teksts jāuztver kā ornamentāla vinjete citiem, vieglāk lasāmiem tekstiem. Šī "trashy" vizualitāte ir tik atšķirīga no visa pārējā, kas šobrīd pieejams Latvijas grāmatniecībā, ka, šķirstot lappuses, ir grūti noticēt, ka patiešām lasām grāmatu. Šķirstīšanu drīzāk pavada sajūta, ka atrodamies bezgalīgā datora ekrānā, kurā no visām pusēm gāžas iekšā teksti, bildes, mēmes un citi objekti, kurus grāmatas pārlapošanas procesā varam aiztraukt vai nu pa labi, vai arī pa kreisi. Lai kaut cik rūpīgi iepazītos ar biezās grāmatas saturu, ar vienu seansu nepietiks. Visticamāk, šo grāmatu būs ļoti grūti izlasīt no vāka līdz vākam. Lineāra lasīšanas procesa vietā Pelšs mums piedāvā nejaušībā un nepacietībā balstītu haotisku plunčāšanos pa grāmatu, ko varētu salīdzināt arī ar maldīšanos pa mežu, spraucoties cauri neatpazīstamiem biezokņiem un meklējot ceļa norādes.

Gan jaunajā grāmatā, gan Pelša daiļradē vispār dzeja un atdzeja kalpo par diviem poētiskās darbības pretpoliem: atdzejojumos Pelšs tiecas būt maksimāli precīzs un saglabāt oriģināla formu un saturu, savukārt savos dzejoļos dodas pilnīgas anarhijas virzienā, kurā viņš pats raksta savus likumus un pats pēc vēlēšanās tos arī pārkāpj. Turklāt dažkārt striktā robeža starp oriģināldzeju un atdzeju tiek nojaukta, veidojot hibrīdformas darbus, kuros oriģināls tiek patvaļīgi pārveidots un apveltīts ar jaunām nozīmēm. Kā zināms, pasaules okeāni ir savienoti, un arī Pelšs savas dzejas okeānā bez bažām ļauj ieplūst arī citurienes ūdeņiem.

Katru jaunu Pelša grāmatu var aizvērt ar domu: "Kur nu vēl tālāk?" Taču paiet neilgs laiks, iznāk jauna Pelša grāmata un kļūst skaidrs, ka joprojām iespējams doties vēl tālāk, izzinot jaunas un mežonīgas poētiskās iztēles teritorijas, teksta un vizualitātes hibrīdformas, kā arī dažādu valodu līdzāspastāvēšanas un mijiedarbes piedāvātās iespējas. Viņa daiļradi var uzskatīt par jokošanos, niekošanos, reakciju uz traumatisku pieredzi vai arī bezkaunīgu ārdīšanos pa nacionālās daiļliteratūras druvu. Taču nevajadzētu aizmirst, ka tā pastāv plašākā konceptuālās rakstības un mākslas tradīcijā, kura sniedzas no 20. gs. sākuma avangardistu izaicinošajiem eksperimentiem līdz pat mūsdienu globalizētajai mākslas un dzejas ainai. Grāmatas iesaisti globālajos un lokālajos procesos raksturo jau abi vārdi tās nosaukumā: "digi" ir saīsinājums no vārda "digitāls", bet "dīgi" latgaliski nozīmē diegus. Abu vārdu savienojums, iespējams, atgādina tikai dungošanu, kurā velti meklēt saturu, tomēr, iepazīstoties tuvāk ar to izcelsmi, jānonāk pie pārliecības, ka Pelšs savā dzejā ir izlicis gana daudz ceļa zīmju, lai par jauno grāmatu varētu uzrakstīt veselu disertāciju. Vēl desmitreiz biezāku par "Digi Dīgi".

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!