Foto: Ģ. Raģelis

Turpinām iepazīstināt ar šā gada Latvijas Literatūras gada balvas nominantiem. Kategorijā "Labākais oriģinālliteratūras darbs bērniem" uz balvu pretendē Juris Zvirgzdiņš ar grāmatu Have a nice day! Gandrīz mīlas stāsts".

Vai iespējams izgāztuvē atrast Ludolfa Liberta un Kārļa Padega gleznas? Vai iespējams futbolā "parādīt" it kā neuzvaramajai katoļu skolas komandai? Kā izvairīties no Mērkaķa un Resnā doto ripu rīšanas? Ko bomža būdā dara izbijis notārs? Vai no Amerikas uz Latviju dzīvot pārcēlusies klasesbiedrene var būt "vissavējākā"? Šie jautājumi prasa skaidras atbildes un tās meklējamas šajā grāmatā.

Grāmatas galvenais varonis Daumants ir pavisam parasts, bet vienlaikus arī pavisam īpašs zēns, kura vecāki gājuši bojā autokatastrofā. Četrus gadus viņš kā futbolbumba mētāts no vieniem radiem pie otriem. Zēns nokļūst specializētā skolā, bet pēc tam parastā skolā, kur pēc dažādiem sarežģījumiem atrod ne tikai klasesbiedru izpratni, bet arī jausmu par pirmo mīlestību. Apsmietajam Daumantam izdodas kļūt par skolas varoni – piemēram, futbola spēlē pret katoļu skolas komandu viņš ir abu goda vārtu autors.

Šis stāsts, kura autoram humora trūkumu nekādi nevar pārmest, galvenokārt vēsta par ikdienišķām, dažkārt skumīgām lietām. Lasītājam gribas pajautāt – kāpēc Daumantam apkārt ir šādi visvarenie Goliāti vai Sīkie, kas nekad neskopojas ar savas īpašās leksikas pērlēm. Brīdī, kad šķiet, Daumants vairs neizturēs, viņš atskārst, ka nav viens, līdzās ir Ilzīte. Lasot šo grāmatu, gan bērniem, gan vecākiem dota lieliskā iespēja pasmaidīt par sevi. Varbūt pasmieties. Krietni pasmieties.

Aicinām noskatīties video interviju ar rakstnieku! Ar Juri Zvirgzdiņu sarunājas Ilmārs Šlāpins, video – Ģirts Raģelis. Saruna notika Andreja Upīša memoriālā muzejā telpās.

Kritiķu vērtējumi

Ilmārs Šlāpins:

"Grāmata nenosakāma vecuma bērniem, kurā nudien nav jūtams daudz kas no tā, kas nereti sabojā bērniem rakstītu literatūru – tur nav ne "pieaugušā padomdevēja" intonācijas, ne aiz matiem pievilktas morāles vai izlikšanās, ka autors runā "tīņu valodā". Tas ir vienkāršs, reāls un dzīvs stāsts par pusaudžiem un viņu sarežģīto situāciju pasaulē, kas nepiedāvā nekādas atlaides un īpaši labvēlīgus apstākļus. Zvirgzdiņa aktīvā interese par mūsdienu bērniem un viņu dzīves sastāvdaļām veiksmīgi izpaudusies grāmatas detalizētajā raupjumā. Tas pārliecina un liek grāmatu ar interesi izlasīt arī pieredzējušam un pieaugušam lasītājam."

Lita Silova:

"Jaunajiem lasītājiem no grāmatā atjautīgi izrisinātajiem dzīves spēles kontrastiem pavisam noteikti veidosies patstāvīgs priekšstats par zināmām kopsakarībām. Nekas nav īsti nošķirams vai pretstatāms: realitāte (izgāztuve) un sapnis (viesu nams Spānijā), šejienieši un no Amerikas atgriezušies (visi ir latvieši), tikai vecmāmiņa vai abi, turklāt turīgi vecāki (tā visos gadījumos ir ģimene), īsta draudzība (Ilze – Ilzīte) un Mežoņu bara noteikumi u.c. Un vēl būtiski, ka iegūt tiesības saukties īstajā vārdā (Daumants) ir sava veida atslēga uz pašapziņu, uz savas dzīves pozīcijas pieteikumu. Pusgads skolā, kā runā, esot minimālais laiks, lai adaptētos vienaudžu kompānijā. Tas nozīmē, ka turpinājumam ir potenciāls.

Austra Gaigala:

"Lai arī Jura Zvirgzdiņa stāsts vairāk adresēts jaunākā pusaudžu vecuma auditorijai, ne jaunākiem bērniem, kam veltīta lielākā daļa viņa radītās prozas, arī šajā darbā autors palicis uzticīgs savas daiļrades pamatprincipiem – draudzība, dēkas un pavisam mazliet arī didaktikas, kas aizvien ir gādīgi aizbildnieciska un sirsnīga, ne ar pirkstu norādoša. Vēstījums aptver pusaudžu piedzīvojumus četru mēnešu garumā, uzmanību koncentrējot uz atsevišķām lakoniskām situācijām, iezīmējot būtiskākos pavērsiena punktus varoņu savstarpējās attiecībās, kā arī nedaudz ieskicējot pagātnes atstātās pēdas un to raisītās likumsakarības turpmāko notikumu attīstībā.

Pozitīvi, ka morāle tā arī paliek starp rindām; ne autors, ne viedie pieaugušie neizmanto iespēju komentēt, rezumēt vai citādi ietekmēt varoņu rīcību, attiecības vai uzskatus, secinājumus ļaujot izdarīt teksta skartajiem pusaudžiem pašiem. Uzmanības vērta ir arī rakstnieka iecienītā izglītošana latviešu valodas jautājumos, skaidrojot atsevišķus jēdzienus un tādējādi papildinot mazo lasītāju vārdu krājumu, bet šoreiz īpaša uzmanība pievērsta frazeoloģismiem, kā arī dažādiem sarunvalodā ierastiem izteicieniem, kas tekstā tiek darbināti vairākos līmeņos – gan priecājoties par to īpatnējo skanējumu, gan izbaudot burtiskās un pārnestās nozīmes radīto saspēli, gan arī vēršot uzmanību uz vārda spēku un tā neapdomīgas lietošanas potenciālajām sekām."

Rakstnieks Juris Zvirgzdiņš dzimis 1941. gadā Rīgā. Studējis Latvijas Valsts Universitātē Vēstures un filoloģijas fakultātē. Strādājis par redaktoru grāmatu apgādos, pašlaik – brīvais publicists. Literatūrā Juris Zvirgzdiņš ienāca 1982. gadā. Rakstījis lugas, miniatūras, stāstus un esejas. Romāna "Fon Mērkatces kunga memuāri" (2003) autors. Jura Zvirgzdiņa darbi tulkoti krievu, angļu, itāliešu, lietuviešu un citās valodās. Kopš 80. gadiem raksta bērniem. 1999. gadā viņa pirmā grāmata bērniem – piedzīvojumu romāns-pasaka "Reiz senos laikos Kurzemē" – ieguva 2000. gada pavasara balvu par labāko oriģinālliteratūras darbu bērniem un arī "Pastariņa prēmiju" (2001). Savukārt nākamais – garais stāsts-pasaka "Bebru atgriešanās" (2001) – ieguva 2002. gada balvu literatūrā bērniem.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!