Žurnāls "Karogs" dibināts 1940. gadā un līdz pat deviņdesmitajiem gadiem darbojies kā padomju literatūras un Latvijas Padomju Rakstnieku savienības ideoloģiskais orgāns. No otras puses, nebrīvas, cenzētas preses apstākļos tikai literatūra - dzeja, proza, dramaturģija - bija joma, kur doma varēja klīst brīva, skaista un nesavažota. Ej un mēģini iegrožot zemtekstus, metaforas un epitetus! Izlasījuma brīvība, izrādās, ir visbrīvākā apstākļos, kad brīvības ir vismazāk.

Ak, kā visi pēc literatūras tiecās, ak, kā visi pirka grāmatas, ak, kā mīlēja rakstniekus, jo sevišķi - dzejniekus, zemtekstu meistarus, ak, kā naktīs stāvēja rindās pēc biļetēm uz teātra izrādēm. Tāpēc - paradoksāli - padomiski ideoloģiskās nebrīves laiks ļāvis tā laika latviešu literātiem piedzīvot brīnišķīgas zvaigžņu stundas. Ziedonis, Skujiņš, Peters, Zālīte un visi citi, kas sevi pieteikuši vēl padomju laikos, ir apgādājušies ar tādu uzticības kredītu un auditoriju, par ko šodienas ienācējs latviešu dzejas vai prozas laukā viņus var tikai apskaust. Tādu publicitāti, ko atzītam rakstniekam piedāvāja padomija, šodien ar uguni nesameklēsi. Jo nav vairs neviena, kas rakstnieku būtu gatavs nolīgt, padarīt par kalpu vai nogalināt.

Pagājušā gadsimta pēdējos pārmaiņu laikos, līdz 2000. gadam, par "Karogu" rūpējās Māra Zālīte, tad, līdz 2003. gadam - Māris Čaklais. Jau 2000. gadā vairs nebija ne miņas nedz no padomju laika kultūras periodikas uzpūstās tirāžas, nedz literātu publicitātes lielajos masu medijos, no kuriem laba daļa jau tobrīd jaušami dzeltēja, bet "Karogs" meklēja iespējas turpināties, joprojām uzskatīdams, ka literatūras mēnešraksts ir visas valsts svēta lieta, būtiska tautas gara dzīsla.

Kopš 2001. gada mēnešraksts pastāvējis, pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) piešķīrumiem ikgada projektam. Vai valsts budžeta iestādei ir pamats saukties par fondu un vai šādam, radošus projektus izvērtējošam fondam jāatbalsta arī ilgtermiņa projekti, kādi ir kultūras periodikas izdevumi, - diez vai. Neloģiski. Ilgtermiņa projekti konkurē ar konkrētiem projektiem - izdevējs grib izdot labu grāmatu, dzejnieks vai rakstnieks grib izbrīvēt laiku radošam darbam un tamdēļ lūdz stipendiju. Tur iznākums pēc noliktā laika, kas parasti nav necik ilgs, redzams skaidri un gaiši - izdevums vai teksts, melns uz balta. Tikmēr kultūras periodika, tāpat kā oriģinālliteratūras izdevumi, nav un nekad nav bijusi rentabla tirgus izteiksmē. "Smalkā gala" literatūrai iekšzemē pircēju ir maz, lielākā daļa auditorijas izvēlas vēlamo tekstu lasīt bibliotēkās. Un vēl - ja lielu valodu grupās literārs žurnāls var vienā mierā dzīvot savienībā ar parakstītājiem, mazumtirdzniecībā vispār neparādoties, mazāku valodu tirgū tas nav iespējams nedz ekonomisku, nedz fizisku iemeslu dēļ - nupat, piemēram, jau ir lēvenis latviešu valodas un literatūras skolotāju, kas "Karogu" nespēj abonēt, pat cieši gribēdami.

Rietumu pasaulē literāro žurnālu sākotne datējama ar XIX gs. sākumu. Tas ir laiks, kad nāk apjausma, ka nacionālas valsts pamats un kodols ir konkrēta valoda, kultūra un - neizbēgami - arī literatūra. Ja kāda valsts šobrīd joprojām vēlas būt nacionāla valsts, XIX gs. pasludinājumos ir vērts ieklausīties. Nacionālas literatūras žurnāls ir definējams kā periodisks izdevums, kas, neatkarīgi no valstiskās piederības,  visā Rietumu kultūras vēsturē lielākoties pastāvējis kā nekomerciāls produkts. Tirgus izteiksmē tāda prece nevar būt rentabla, jo jēdzīgu literatūru, tāpat kā kuru katru sarežģītāku tekstu, uztvert spēj tikai neliela daļa sabiedrības - galvenokārt tāpēc, ka nav daudz tādu lasītāju, kas būtu ar mieru piestrādāt un caur lasīšanu izaugt. "Vecajās demokrātijās" šī auditorija jau labu laiku lēšama desmit procentos - gluži kā tipiska minoritāte. Tad nu, liedzot, piemēram, "Karoga" lasītājiem tiesības lasīt "Karogu", tiem, kā jau demokrātijas apstākļos, būtu visas tiesības kliegt, ka tiek aizskartas minoritātes tiesības. Taču gribas domāt, ka šī "minoritāte" būtu ierakstāma kādā tur Sarkanajā grāmatā un ir ne vien aizsargājama, bet kaut vai mākslīgos apstākļos pavairojama - kā kokuvardes. Vēl vairāk - šajā jomā, tāpat kā izglītībā, nedrīkst ļauties īstermiņa domāšanai: ja tu par noteiktu summu, kas "seko skolēnam", tūliņ, pēc gada, nedabū pilnvērtīgu valstisku "produktu", nav pamata teikt, ka sistēma nestrādā, jo - lika pagaidīt! Gan izglītībā, gan kultūrā tu iznākumu un sasniegumu dabū redzēt pēc gadiem pieciem, desmit un piecpadsmit. Vai tas vēl kādam jāstāsta?

"Karoga" izdošanā ar savu finansējumu piedalījusies izdevniecība "Karogs", daļēji sedzot redakcijas izdevumus un novirzot mēnešraksta projektam visus mēnešraksta realizācijas izdevumus un arī no grāmatu izdošanas gūto peļņu. 2009. gada pēdējā projektu konkursā radošajām stipendijām un projektiem bija dalāmi ļoti skopi līdzekļi, finanšu izteiksmē projektu pieteicējiem pieejamais atbalsts salīdzinājumā ar pieprasīto līdzekļu apjomu bija lēšams proporcijā 1:9. Līdz ar to nepietika līdzekļu, lai atbalstītu vienīgā Latvijas literatūras mēnešraksta "Karogs" izdošanu 2010. gadā. Par 2009. gadā ietaupītajiem līdzekļiem iespējams izdot vēl vienu numuru, kas izmaksā ap Ls 6 000 - gluži kā kurš katrs profesionālu autoru rakstu krājums. Acumirklī, valsts budžetam joprojām grozoties, joprojām nav skaidri zināms, vai 2010. gadā būs iespējams vēl kāds "Karoga" numurs. Lielais jautājums: vai kultūras, tostarp, literatūras periodikai, ir valstiska nozīme?

Periodisks izdevums ir obligāts posms ikkatras nacionālas kultūras un jo sevišķi rakstniecības infrastruktūrā, jo rakstniecībā periodika ir darbarīks, instruments, nevis tikai kritikas platforma, kā tas mēdz būt vizuālajā mākslā, dramaturģijā vai mūzikā. Mūziķis viegli sapratīs, cik nejēdzīgi būtu vienā iestādē novietot iepirktu vienu vienīgu čellu, kuru spēlēt tad rindā pierakstītos itin visi, kas vēlas muzicēt vispār. Šāda, lūk, situācija, jau ilgi un nepiedodami valdījusi Latvijas literārās periodikas jomā: "Karogs" centies aptvert neaptveramo - rādīt, kas vispār notiek latviešu rakstniecības laukā, lūkojot paturēt vērā gan visu paaudžu dzejniekus, gan prozistus, arī kritiķus, literatūrvēsturniekus, literatūrzinātniekus, tulkotājus, valodniekus, folkloristus, filozofus, bibliotekārus, izdevējus u.c. Vietas maz, atbildība smaga, žurnāls dārgs, turklāt, cenšoties aptvert visu, tu, visticamāk, nepatīc nevienam, jo pat "Karogā" publicēts autors var sapīkt, atrodot sevi vienos vākos ar gluži nepieņemamu kolēģi. Situācija būtu normāla, ja šejienes literatūras periodikā valdītu gan konkurence, gan sadarbība. Ja savs žurnāls būtu jaunajiem literātiem, savs - konservatoriem, un vēl divi trīs, katrs ar savu redakcionālo seju, un visi principiāli strīdētos par to, kas par jēdzīgu literatūru uzskatāms, kas - ne. Uh, cik kolorītu un auglīgu šādi strīdiņi dara kultūrainu!

Bet jebkurā gadījumā periodika darbojas kā pakāpiens, uz kura parādās īstermiņa figūras un teksti, ko saredzējuši sāk darboties izdevēji, mediji u.tjpr. Vismaz "Karogs", patvaļīgi iedomājies sevi par valstiski nozīmīgas funkcijas īstenotāju, jau gadus sešus lēsis - esam platforma, tribīne. Nāciet - šaujiet laukā visu, ko uzskatāt par izsacīšanas vērtu! Tiem, kas literatūras šodienā ielēkuši ar joni, visus citus filtrus apgājuši un šāvušies taisni pie izdevēja, būdami iepriekš nevienam nezināmi autori, nav īstas uzticības. Literatūrā tieši periodika ir tā, kas darbojas kā visai drošticams filtrs, uzticamības un kvalitātes garants. Jau sen liekas, ka pie mums situācija ir defektīva, jo literatūras mēnešraksts ir tikai viens. Normāli būtu, un to rāda arī Latvijas vēsture, ka šādi žurnāli vai laikraksti ir vairāki. Īpaši rakstniecībā periodiski izdevumi ir būtiski nepieciešami, jo tas ir darba instruments. Citās nozarēs, piemēram, vizuālajā mākslā, žurnāls ir platforma kritikai. Literatūrā tā ir platforma pašiem rakstniekiem un varbūt viena no šodien tik retajām iespējām literātiem satikties citam ar citu.

Var jau būt, ka par nacionālas literatūras barotāju uzskatāma valsts ar tās budžetu, bet cits jautājums - kur auditorija? Ja reiz šajā nacionālajā valstī literatūras lasītāju un  pircēju  ir tik; maz, ka nodokļu maksātāju nauda šķiet zemē nosviesta, varbūt nevajag ar'? Ja gribi, lai tavā zemē izauklēts, acumirklī vēl dzīvs dzejnieks vai rakstnieks nekad nebūtu Nobela prēmijas cienīgs, tā arī pasaki! Bet varbūt tikpat labi varam teikt: ja ir ļoti maz ļaužu, kam garšo veselīga pārtika, varbūt par tādu neliksimies ne zinis? Ēdīsim tikai to, kas salds un garšīgs?

Source

Literatūras mēnešraksts "Karogs"
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form