Īstais vārds – izturēt. Par Agneses Zarānes stāstu krājumu 'Laba meitene'  (3)

Vienpadsmit stāsti par mūsdienu sieviešu izaicinājumiem, īpašu vērību pievēršot pusaudžu vecumam, kad visas problēmas vēl tikai sākas vai ir jau kārtīgi iemilzušas. Tā varētu īsumā raksturot Agneses Zarānes it kā pieticīgo, it kā ambiciozo ienākšanu īsā stāsta žanrā 2021. gadā. Iepriekš viņa debitēja ar ko tematiski līdzīgu – garstāstu "Slīdošās kāpnes" (2019). Savos stāstos autore izvērsusi dažādus sieviešu vecumus, paaudžu attiecības, pat dažādu dzīves mērķu un jēgas meklējumus. Dažreiz tam it kā trūkst dziļuma, taču šiem stāstiem ir pavisam konkrēts mērķis –nebūt romānam, būt maziem spogulīšiem.

Laba meitene, kas pašsavainojas;
laba meitene, kas raksta dienasgrāmatu par klasesbiedriem un pārdzīvo, ka nespēj palīdzēt;
laba meitene, kas cieš no trauksmes;
laba meitene, kas ir invalīde un studē nepieejamā vidē;
laba meitene, kuras tēvs ir alkoholiķis un māte – līdzatkarīga;
laba meitene, kas vada taksometru;
laba meitene, kas ir atkarīga no vardarbīgām attiecībām;
laba meitene, kas ir izcietusi padomju laikus un nu ir babeņa laukos;
laba meitene, kas ir atkarīga no zālēm;
laba meitene, kas saka "nē" drēbēm un karjerai;
laba meitene, kas ir bez bērniem.

Skaidrs, ka laba meitene ir ne tikai smaga pašironija, bet arī sabiedrības psiholoģiskā problēma – liekulīga vēlme redzēt zināmu normu. Un patiesībā grāmata ir par "sliktām" meitenēm. Kura no šīm "labajām meitenēm" esi tu, cilvēk?

Tikt galā un izturēt, pateikt "nē", nedarīt sev pāri, priecāties un būt tādai, kāda esi, – vēsta Agneses Zarānes stāsti. Nu labi, pieņemsim, ka mēs jau to darām, jo būtībā šo ziņu mums sniedz arī "sieviešu žurnāli" un pašizaugsmes grāmatas un kursi. Kas šajā literatūrā ir jauns? Galvenokārt bīstamība. Agnese ienāk teritorijā, kurā jau ir diezgan ievērojamas jaunā laika autores – latviešu literatūrā ir par sociālām tēmām pilnu prozu godalgotā Jana Egle, tikko Latvijas Literatūras gada balvai nominētā Laura Vinogradova ar garstāstu "Upe". Neaizmirsīsim arī Ingu Gaili un viņas plašo vērienu, meklējot sociālās sieviešu traumas vēsturē. Jana Egle, protams, raksta ne tikai par sievietēm, tomēr to īpatsvars "vardarbības literatūrā" ir dabiski augsts, kā jau dzīvē un statistikā.

Laura Vinogradova pagaidām raksta vairāk ar sajūtām, "ar valodu" un it kā elpojot līdzi katram teikumam – daudz mazāk tajā ir sievietes, drīzāk cilvēks kopumā. Agnese Zarāne šajā kompānijā ir atradusi jauniešu auditorijas nišu – vismaz tāds ir mērķis, jo "Laba meitene" pat ar vāku signalizē par tādu kā piederību tam, ko varētu likt lasīt skolā un kas nebūtu pārlieku nopietns no skata. Man 9. klasē lika skatīties filmu "Lilya 4-ever" (rež. Lukass Modisons), kas mācīja, kā nekļūt par seksa verdzeni, un tā filma joprojām rada drīzāk traumas sajūtu. Lasot Agnesi Zarāni, saprotu, ka grāmatas jebkurā gadījumā sniegtu mazāk viennozīmīgi riebīgu emociju. Kā Agnese atrisina problēmu ar to, ka viņa raksta no pieaugušā pozīcijas? Grūti jau ir, pusaudži viņas stāstos klausās tik senas grupas kā HIM un runā bieži vien līdzīgās balsīs. Vecāku tēlos dažreiz vērojama pārlieka emocionalitāte, un pēdējā stāstā kaitina morāle "asaras, ka man nav bērna" (varbūt pārprotu). Bet kopumā "es zinu, kā tas ir" jau arī netiek ietērpts mākslīgās drapērijās. It kā grāmata patiešām neslēptu, ka cenšas palīdzēt, nevis tikai izklaidēt. Te nav liela mēroga drāmu, tikai mikroainiņas (bieži vien apzināti steigšus norautas) no traumatiskas dzīves iestudējuma.

Ja autore rakstīs, arī prozas valoda vēl atraisīsies (vismaz tā vajadzētu būt), jo dažreiz tā nav nedz Andra Kalnozola lasītāju tik iemīļotā ģeniālā vienkāršība, nedz Andreja Upīša nodevas noskaņai, nedz Ingas Gailes indīgais izteiksmes skaistums un variatīvums. Varbūt iedziļināšanās varoņu psiholoģijā radījusi arī vajadzību skatīt, cik komplicēti viņi domā: "Savdabība slēpjas nevis prātojumos par viņa iespējamo bojāeju, bet gan manā attieksmē pret šādu iespēju." (67) Citur notiek spēles ar tēliem, meklējot saskanību krāsās un simbolos. Un, protams, pašironija ar retiem ekscesiem: "Kādi pimpji, vēl cenšas atmodināt manī vainas apziņu." (51) Viens teikums, konkrēta situācija uz ceļa un vesels patriarhāta nosodījums tajā. Un tomēr tā nav Agneses Zarānes prozas esence – viņa gan runā, ka visas sievietes ir stipras, tomēr viņas ir arī pakļāvīgas.

Līdzās bīstamībai ienākt latviešu literatūrā ar nedaudz feministisku stāstu kopu grāmata "Laba meitene" atšķiras ar apbrīnojamu psiholoģiskas spriedzes saturu. It kā autore gribējusi to sižeta veidā norakstīt no sevis, tāpēc lasītājam spriedzi pasniedz katrā ēdienreizē, stress burtiski strāvo no grāmatas lapaspusēm, liekot nelasīt visu uzreiz, nedaudz nogaidot, kad pāries sajūtas pēc izlasītā mazā teksta. Iespējams, tā ir galvenā šīs grāmatas īpatnība – likt sajusties tā, it kā visas tās "labās meitenes" ar problēmām ģimenē būtu ienākušas lasītājā un tur uzkavējušās. Tā jau ir – ja man jāsalīdzina, tad pusaudžu gados lasījām tādus tekstus kā Ilzes Blūzmas stāstu "Pilnīgs tukšums" ("Karogs", 2005. gada septembris), kurā jaunieši laiski dzer vīnu uz jumta, liekot domāt, ka, lūk, tā gan ir mierīgā, īstā jauniešu dzīve. Savukārt mūsdienās stāsti jauniešiem mēdz tieši un saspringti norādīt uz to, ka tādai dzerstīšanās pieredzei var būt sekas.