Izdoti Mērijas Grīnbergas (vecākās) atmiņu pieraksti un dienasgrāmatas

Kā vēsta izdevēji, atmiņās lasītājs ir aicināts iepazīt 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma latviešu inteliģences vidi, kuras centrā ir Mērijas ģimene – Grosvaldu-Grīnbergu dzimta. Daļa no atmiņām atklāj arī dzīvi latviešu kolonijās Novgorodas guberņā pēc Pirmā pasaules kara no 1919. gada beigām līdz 1921. gada beigām. Parādās Grīnbergu ģimenes dzīve kolonijās un Petrogradā, kā arī Mērijas vīra mācītāja Jāņa Grīnberga darbība.

Atmiņu pierakstos ir saglabāts autores izteiksmes veids, arī Mērijas Grīnbergas rakstīšanas maniere papildināt tekstu ar kādu vārdu vai teikumu krievu vai vācu valodā.

Grāmatā ir vairāk nekā 50 unikālu fotogrāfiju no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājumiem.

"Mērija Grīnberga ir likteņa izredzēta – bez dāvanas piedzimt Latvijai nozīmīgajā un spilgtajā Grosvaldu ģimenē, viņai šūpulī dāsni tiek iesviests arī spilgts rakstītājas talants. Vispirms Mērija ar latviskiem ornamentiem izraksta cimdus un seģenes, līdz sāk pierakstīt laikmetu. Mērija Grīnberga pieraksta savas košās atmiņas visdrūmākajā padomju laikā, komunālā dzīvokļa pusotrā istabā. Viņa raksta apzināti, godīgi, mērķtiecīgi, ar ticību, ka pienāks laiks un viņas raksti tiks lasīti. Un vēl pēc pusgadsimta, lasot Mērijas atmiņas un dienasgrāmatas, pēc kurām tapa gan scenārijs filmai "Mērijas ceļojums", gan romāns "Grosvaldi", es ik pa laikam izsaucos: – " Nu kaut ko tādu neviens rakstnieks nevarētu izdomāt!" Jo to, ko pierakstījusi Mērija, var tikai pieredzēt – un šobrīd, līdz ar Mērijas Grīnbergas tekstu publicēšanu, viņas turpat gadsimtu ilgā pieredze kļūst arī par mūsējo", Kristīne Želve, režisore, rakstniece, romāna "Grosvaldi" autore.

Atmiņas ir iepriekš nepublicētas, turklāt daļu no tām Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs ir ieguvis pavisam nesen. Turklāt 20. gs. 90. gados pie M. Grīnbergas mantojuma sakārtošanas strādāja muzeja darbiniece Tatjana Pāvele, kura atmiņas iztulkoja un pārrakstīja mašīnrakstā. Pāvele personīgi pazina Mēriju Grīnbergu, tādēļ unikālas un vērtīgas ir viņas zināšanas daudzu personu atšifrēšanā un komentāru gatavošanā. Pirmā atmiņu burtnīca muzeja krājumā nonāca 1978. gadā, bet pēdējo dienasgrāmatu muzejs ieguva pavisam nesen – 2019. gadā.