Kā man patīk šī meitene. Anna Auziņa par Lotes Vilmas Vītiņas pirmo dzejas krājumu
Foto: "Neputns"

Šogad latviešu dzejā ir bijis neparasti daudz spilgtu debiju, un pēdējā no tām, Lotes Vilmas Vītiņas "Meitene", pieder pie manām favorītēm. Zinot, ka Lote ir gados jauna dzejniece, jau pirms grāmatas atšķiršanas, pēc anotācijas vien kļūst saprotams, ka krājums ierakstās femīno pieaugšanas stāstu (arī, ja dzejā izstāstītu) žanrā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Kad 1995. gadā iznāca mana grāmata "Atšķirtie dārzi", literatūras kritiķe Anda Kubuliņa mani samulsināja, apgalvojot, ka tajā atspoguļots jaunas meitenes iniciācijas rituāls, un nosaucot manu stilu par "mītisko simbolismu", jo man pašai nekas tāds nebija nācis prātā.[1] Tomēr, ja meitene raksta dzeju, tā visticamāk būs par meitenes augšanu. Lote Vilma Vītiņa apzināti pozicionē savu grāmatu kā meitenes portretu. Ingas Gailes otrajā krājumā "Raudāt nedrīkst smieties" meitenes tapšanu apspēlējis grāmatas mākslinieks Vladimirs Leibgams, ilustrāciju vietā piedāvājot papīra locīšanas pamācību, kuru izmēģinot, noslēgumā var iegūt meiteni kleitā un kapucē, ar parakstu "Meitene ir gatava". Tāpat gribas teikt arī Lotes Vilmas Vītiņas krājuma noslēgumā. Varētu likties, ka grāmata vēsta drīzāk par meitenes tapšanu, nevis pieaugšanu. Attīstība nav lineāra; pārbaudījumu posmi, atskaitot sākumu, nav kārtoti hronoloģiski. Krājuma sešas nodaļas veido meitenes tēlu kā mozaīku, puzli vai krāsu apli. Tomēr vienlaikus iezīmējas arī ceļš no pirmā dzejoļa vārās meitenes milzīgā mētelī ar nelielu seju, kas tik līdzīga brālim (2.lpp.), līdz pēdējā dzejoļa meitenei karstumā uz tilta, kuras "[..]vēders savelkas/ čokurā/ tad atlaižas/ kā atraisīts mezgls" (79.lpp.).

Pirmajās divās nodaļās iezīmētas meitenes bērnības atmiņas, pusaudzes gadu un agras jaunības ainas; garlaicība, ilgas, pirmā seksuālā pieredze. Dzejolī "jēls auglis" pieteikta mākslas nozīme viņas dzīvē: "laimīga/ tas tāpēc/ ka tūlīt gleznos" (11.lpp.). Skumjā otrās nodaļas dzejolī aprakstīti trīs zēni no mākslas skolas, katru apzīmējot ar vārda pirmo burtu un asociāciju meitenes prātā: "V ar melnajiem matiem", "A ar balona galvu" un "J puisi no krievu romāniem", bet dzejoļa beigās uzskaitot "brūnas un slidenas gleznas", par kurām J liktas zemas atzīmes: "gleznu ar gulbi/ gleznu ar pūci/ gleznu ar jēlu orgānu/ novietotu šķīvja vidū" (19.lpp.).

Citi šīs nodaļas dzejoļi vēsta par grūti definējamiem iekšējiem pārdzīvojumiem, kas pausti ķermeniskās metaforās. Ja jāraksturo nodaļas "zemūdens lapsene" nozīme meitenes veidošanās procesā, tad šķiet, ka tēlotas radošas personības augšanas sāpes trauslā un netipiskā jaunas sievietes ķermenī. Dzejolis "Reizēm rozā koki", kas sarakstīts, iedvesmojoties no Montas Kromas rozā koku tēla, pakāpeniski atklāj runātājas iekšējo pasauli kā skaistu parku ar dabas tēliem un skaņdarbu, kā arī norāda uz risku to visu nozāģēt un aizlauzt.

Kā man patīk šī meitene. Anna Auziņa par Lotes Vilmas Vītiņas pirmo dzejas krājumu
Foto: "Neputns"

Nodaļas "lēpju lapas" un "rokas" veltītas romantiskām attiecībām, bez kurām neiztikt jaunas sievietes poētiskā dienasgrāmatā. Salīdzinot ar Ingas Gailes un vairāku citu latviešu 21. gs. dzejnieču liriku, Lotes skumjo dzejoļu balss saglabā mieru un vērojumu, kā redzot sevi no malas. Vēstītāja nekautrējas no iespējami nepareizām emocijām un precīzi fiksē dažādas to nianses. Tomēr spēcīgāka šķiet nākamā nodaļa "smiltis un sāls", kurā galvenie ir ūdens un brāļa tēli. Tā ir tematiski novatoriska un pārliecinoši uzrakstīta. Ir maz dzejnieču, kuras tik konkrēti raksta par bērniem vispār, un nezinu nevienu, kas tik neslēpti atzītos mīlestībā mazajam brālim, atkārtojot kutināšanas motīvu, pieminot krokodilus un "Ikea" trusi. Ķermenisku tēlu un metaforu pilna ir visa grāmata, taču vasarai, ūdenim un brālītim veltītā nodaļa manā lasījumā ir tās jutekliskākais posms: "kā slapjš ūdrs/ viņš stāvēja/ šķidrajā vielā/ glumjš un elpojošs" (57.lpp.).

Meitenes mīļotajam cilvēkam adresētie dzejoļi ir pilni noklusējumu, un atmiņas par mīlestību vai sāpes par tās nenotikšanu izteiktas aplinkus, pievēršoties blakus aspektiem, piemēram, "tavas mammas roka/ uz durvju kliņķa/ viņa vienmēr jautā/ ko mēs ēdīsim" (45.lpp.; ar šausmām sapratu, ka tieši to vienmēr jautāju bērniem un viņu ciemiņiem). Savukārt par brālīti meitene runā ar atklātāku intimitāti, to apzinoties: "es arī gribēju uzrakstīt dzejoli/ par ūdeni un maigumu/uzreiz zināju/ ka tas būs par brāli/ un par to kā mēs bijām jūrā/ un kā es viņu turēju/ aiz padusēm/ un viņš šūpojās viļņos/ iegrimis ūdenī/ priecīgi saviebies/ to kādas viņam bija ausis/ un smiekli/ un cik tas bija labs/ un laimīgs brīdis" (63.lpp.). Arī šeit tomēr viss nav līdz galam pateikts; ūdens var nozīmēt ne tikai laimību un dzīvību, bet arī draudus: "aiz tā akmens uzreiz sākas dziļums" (55.lpp.). Jebkurā gadījumā, šajā nodaļā visskaidrāk apstiprinās grāmatas redaktora Arta Ostupa teiktais, ka no meitenes skatpunkta, plašāk raugoties, tiek runāts par [jebkura] cilvēka attiecībām ar laiku un pārmaiņām. To reprezentē meitenes skumjas par to, ka brālis vairs nav smejošs zvārgulis ar rozā ausīm (62.lpp.).

Pēdējā nodaļā "neliels baseins" jau iezīmējas garīgs briedums: "tas ko es vēlos/ izvārīt zupu/ un tajā dalīties" (70.lpp.). Jūtas tagad ir "maigi delfīnu purni" (78.lpp.); ceļā lietoti priekšmeti "sāk izstarot/ sava veida/ gaismu"(72.lpp.). Sava veida gaismu sāk izstarot arī šī nodaļa un, atskatoties, visa grāmata. Pēdējā dzejolī skaidri izteikta pārējā grāmatā liegi un neuzbāzīgi piedāvātā dzimtes stereotipa apgāšana: meitene ir ne tikai stūraina un šaura, bet arī viņas "krekls sabāzts biksēs, kurpju auklas atrisušas" kā zēnam (79.lpp.).

Dažviet dzejoļi šķiet tik vienkārši, ka grūti noteikt, kas tieši tajos pausts un kāpēc tie ir tik skaisti (piemēram, "četri istabā", 76.lpp.). Semjons Haņins runā par Krišjāņa Zeļģa un Laura Veipa dzeju kā par vienkāršības un nevainīguma paraugiem, mazliet tālāk atzīdams, ka nemaz tik tīri intuitīva šo autoru dzeja tomēr nav.[2] Stilistiski Lote Vilma Vītiņa drīzāk iederas šajā kompānijā nekā tā saucamajā femīnajā dzejā, kur bagātīgi plūst daudzvārdīgas emocijas. Lakoniskā intonācija visvairāk līdzinās Zeļģim, lai gan saturs atšķirīgs. Vītiņai nav raksturīga stilizācija vai bagātīgs kultūras atsauču izmantojums. Tomēr viņas bieži skopajās rindās ir jūtams, ka autore nav nezinoša skolniece, bet gan labi orientējas mākslā un literatūrā, kā arī pieder konkrētam laikmetam un kultūrai. To nosaka nevis retumis tomēr izmantotās atsauces – krievu romānu, Ivara Heinrihsona, Marta Pujāta vai grāmatnīcas/ krodziņa "Bolderāja" pieminējums, bet gan kopējais iespaids par runātāju ne vien kā māksliniecisku un sensuālu, bet arī intelektuālu un smalkjūtīgu personību. Lai gan Vītiņa nepretendē uz dziļu mitoloģisku simbolismu un raksta drīzāk par ikdienas realitāti, viņas biežāk izmantotie anatomiskie tēli (rokas, vēders, ausis), līdzīgi kā Montai Kromai lūpas, izsaka garīgi emocionālus konceptus (saskarsme, būtība, mīļums). Grāmata ir silta, sirsnīga un vienlaikus profesionāli nostrādāta, tā var sagādāt pārsteigumu, intensīvu poētisku baudu – kā augstu vilni augusta jūrā vai teliņa mēli pār seju.



[1] Anda Kubuliņa. Jaunienestais un eksperimenti 1995. gada dzejas grāmatās. Latviešu literatūra: 1995. gads. Rīga: Zinātne, 1996, 22.-26. lpp.

[2] Aleksandrs Zapoļs. Uzticies tekstiem, jo teksti ir cilvēki. Intervija Svenam Kuzminam, Punctum, 12.10.2020. Pieejams http://www.punctummagazine.lv/2020/10/12/uzticies-tekstiem-jo-teksti-ir-cilveki/

Tags

Lote Vilma Vītiņa Anna Auziņa recenzija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form