Ko nozīmē strādāt par literāro aģentu? Intervija ar Vili Kasimu
Foto: Herta

Rakstnieks un tulkotājs Vilis Kasims šobrīd strādā par literāro aģentu, meklējot Latvijas literatūrai izdevējus ārvalstīs. Viņa ikdienas darba pienākumi ir braukšana uz ārvalstu grāmatu tirgiem, regulāra sarakste ar izdevējiem, kas jau ir viņa "klientu" lokā, kā arī jaunu kontaktu medīšana. Vilis un viņa kolēģi – Žanete Vēvere-Paskvalīni un Džeids Vils – ir ieguldījuši lielu darbu, lai vairāk nekā 20 Latvijas literatūras darbi tuvākajos gados iznāktu Lielbritānijā. Tas ir vēl nebijis panākums Latvijas literatūrai, kas ir varējis notikt, lielā mērā pateicoties valsts atbalstam, kas piešķirts, lai sagatavotos nākamā gada Londonas grāmatu tirgum. 2018. gadā Latvija, kā arī Lietuva un Igaunija būs šī tirgus goda viesi, kas nozīmē papildu uzmanību un iespējas mūsu literatūrai angļu tirgū.

Pastāsti, kā tu kļuvi par literāro aģentu!

Pirms aptuveni pieciem gadiem dzīvoju Lielbritānijā, un tā brīža "Latvijas Literatūras centra" vadītājs Jānis Oga palūdza mani pievienoties viņam Londonas grāmatu tirgū, lai tiktos ar ārvalstu izdevējiem. Tas bija neapmaksāts darbs, kura laikā es vienkārši guvu jaunu pieredzi. Tas turpinājās arī nākamajā gadā, vēlāk es devos līdzi arī uz Frankfurtes grāmatu tirgu un turpināju palīdzēt vēl šo un to. Kad 2018. gadā sākās gatavošanās Londonas grāmatu tirgum, Inga Bodnarjuka-Mrazauskas un Juta Pīrāga no "Latvian Literature" mani uzrunāja, aicinot aktīvāk iesaistīties šajā darbā. Pamatā darīt to, ko es jau biju iesācis darīt, tikai profesionālāk un intensīvāk.

Arī apmaksa bija nedaudz labāka?

Jā. Tā arī bija patīkama blakne.

Kāda ir tava kā aģenta ikdiena – kā tu iegūsti izdevēju kontaktus un kā tu viņus uzrunā? Es pieņemu, ka tu brauc uz festivāliem...

Jā, braucu uz "Positivus"! Ja nopietni, tad mans pamatdarbs ir tulkošana. Normālā darba dienā es pamostos, izveļos no gultas, aizeju sagatavot brokastis un atgriežos pie datora. Tur es sēžu, tulkoju un rakstu e-pasta vēstules izdevējiem. Ja es gatavojos kādam grāmatu tirgum, sevišķi tādam, kurā iepriekš neesmu bijis, tad papētu viņu izdevējdarbības tirgu. Skatos, kuri izdevēji pirms tam ir izdevuši tulkotās grāmatas, ko tieši viņi ir izdevuši un vai kaut kas tāds varētu būt arī mūsu – Latvijas literatūras – piedāvājumā. Sevišķu uzmanību pievēršu izdevējiem, kuri jau ir izdevuši kaut ko no mūsu reģiona valstīm – igauņiem, lietuviešiem, čehiem u. tml. Tādā gadījumā ir lielāka iespēja, ka viņi uzklausīs arī mani. Ja izdevējs pirms tam nav neko tamlīdzīgu izdevis, ir daudz mazāka iespēja, ka viņam būs interesants mans piedāvājums. Protams, reizēm gadās arī tādi varianti – kā Šeins Rods (Shane Rhodes) no "Wrecking Ball Press", kurš nekad iepriekš nebija izdevis literatūras tulkojumus, bet tagad izdos Jāņa Joņeva grāmatu "Jelgava 94" Lielbritānijā. Viņš arī ir gatavs grāmatu drukāt Jelgavas tipogrāfijā, kas ir patīkams bonuss Latvijas ekonomikai.

Ar ko tu nodarbojies uz vietas grāmatu tirgū?

Parasti jau ir vairāk vai mazāk sarunātas tikšanās ar izdevējiem. Londonā šogad tādas bija ik pa pusstundai, no rīta līdz vakaram. Tur jau ir nodibināts diezgan daudz kontaktu, pazīstami cilvēki.

Pirmā uzrunāšana notiek, vienkārši rakstot e-pasta vēstuli un sakot: "Sveiki, mani sauc Vilis, es pārstāvu Latvijas literatūru..."

Jā. Bet ļoti labi rezultāti ir arī pašā grāmatu tirgū. Ja vien esi veicis priekšizpēti un sagatavojis sarakstu ar cilvēkiem, kas strādā ar tāda tipa literatūru, ko vari piedāvāt. Lielākoties tie ir nelieli izdevēji, lielos izdevējus pārsvarā interesē starptautiska mēroga bestselleri. Mazie un vidējie izdevēji ļoti labprāt parunājas, pastāsta par sevi, un tad tu sāc pakāpeniski saprast, kāda veida darbi viņus interesē. Bieži vien pāris variantu iesaki uzreiz, un tad, ja izdevēju tas ieinteresē, viņš palūdz atsūtīt paraugu. Kad esmu atbraucis no grāmatu tirgus, paiet pāris dienu, kamēr attopos, un pēc tam sāku sūtīt paraugtulkojumus darbiem, kas ir ieinteresējuši vai varētu interesēt konkrētu izdevēju. Tālāk jau noris sarunas par mūsu atbalsta programmām, grāmatas autoru u. tml. Daudziem ir svarīgi, lai autors ir gatavs ceļot, runā angliski, franciski vai vāciski.

Kuros tirgos tu esi bijis?

Šogad Londonā, Parīzē, Frankfurtē, Abū Dabī, kas varēja notikt, pateicoties viņu šeiha atbalstam, kurš gribēja tirgū redzēt Eiropas literatūras pārstāvjus. Viņiem ir specifiska pieeja tam visam. Lai pretendētu uz šeiha grantu, kas ir daži tūkstoši eiro, ir jānoslēdz līgums par grāmatas tiesību pārdošanu turpat uz vietas tirgū. Šajā tirgū bija ne tikai arābu, bet visas Āzijas izdevēji. Protams, problēma ir tā, ka mums nav tik daudz tulkotāju, kas varētu pa tiešo tulkot uz urdu, hindu vai ķīniešu valodu.

Tu saki "nav tik daudz". Vai tad mums vispār kāds ir?

Es negribēju nevienu aizvainot gadījumā, ja nu tomēr ir kāds, par kuru es nezinu. Šobrīd notiek intensīvs darbs pie potenciālo tulkotāju meklēšanas, jo interese par latviešu grāmatām ir. Ir izdevēji, kuriem nav nekas pretī strādāt ar starpnieku – angļu – valodu, bet citi vēlas tiešo tulkojumu. Viņiem rūp, lai valoda ir laba un nav nekādu pārpratumu. Tādējādi šobrīd meklējam tulkotājus no latviešu uz arābu valodu!

Kā notiek šī meklēšana?

Caur paziņu paziņām. Abū Dabī tirgū piedalījās arī tulkotāja Mārta Ziemelis, kura ir dzīvojusi gan Saūda Arābijā, gan Dubaijā. Viņai tur ir latviešu izcelsmes paziņas. Es uzrakstīju Islāma kultūras centram Latvijā, jautājot, vai viņu paziņu lokā ir cilvēki, kas spētu tulkot no latviešu uz literāro arābu valodu. Mums šobrīd nav arī tulkotāju no arābu uz latviešu valodu. Ir, protams, Uldis Bērziņš, kurš ir tulkojis no visām valodām, bet cilvēka, kas kaut ko regulāri tulkotu no arābu literatūras, nav.

Es saprotu, ka kopumā ir trīs aģenti, kas pārstāv Latvijas literatūru ārpasaulē. Kā jūs sadalāt darbības laukus?

Jā, bez manis vēl ir arī Džeids Vils un Žanete Vēvere-Paskvalīni. Lielā mērā darbības lauki sadalās dabiski. Piemēram, ja Žanete brauc uz Maskavas grāmatu tirgu, tad ir tikai loģiski, ka viņa arī vairāk strādā ar Krievijas izdevējiem. Ja es braucu uz Parīzi, tad vairāk strādāju ar Francijas izdevējiem. Mums arī katram literatūrā ir kādas prioritātes. Žanetei, piemēram, labi iet ar komerciālo un bērnu literatūru, Džeidam ar dzeju, bet es vairāk darbojos ar daiļliteratūru – pieaugušo prozu un fantastiku. Bet mēs katrs darbojamies visos žanros.

Kuri ir tie darbi, kuru tiesību pārdošana ārvalstu izdevējiem ir tavs nopelns?

Lielbritānijas izdevniecībām tā ir Aleksandra Čaka dzejas izlase, Jāņa Joņeva "Jelgava 94", Paula Bankovska "Čeka, bumba un rokenrols", kā arī Osvalda Zebra "Gaiļa kalna ēnā". Vēl ir vairāki darbi, par kuru izdošanu pagaidām ir mutiska vienošanās, bet tur ļoti daudz kas vēl var noiet greizi, tāpēc labāk tos nepieminēšu. Bet ir svarīgi saprast, ka mēs strādājam Latvijas Rakstnieku savienības labā. Tas nozīmē, ka mēs personīgi nepārstāvam atsevišķus autorus un neslēdzam līgumus viņu vārdā. Ja atrodas izdevējs, kuru ieinteresē kāds konkrēts darbs, tad mēs viņu savedam kopā ar tā autoru vai izdevēju – atkarībā no tā, kuram pieder publicēšanas tiesības. Tāpēc man patiesībā nepatīk vārds "aģents", jo tas rada sajūtu, ka es strādāju par procentiem un kārtoju tiesību pārdošanu. Mēs ne vienu, ne otru nedarām. Mums ir fiksēts atalgojums, un mēs mēģinām ieinteresēt izdevējus par visiem Latvijas autoriem.

Vai modelis, kas šobrīd darbojas Latvijā, ir unikāls? Vai arī ko tamlīdzīgu dara arī citas Eiropas valstis?

Līdzīga pieeja ir mūsu kaimiņiem, bet liela daļa izdevēju ir teikuši, ka Latvija strādā profesionālāk. Sevišķi, gatavojoties 2018. gada Londonas grāmatu tirgum. Arī Lietuvai un Igaunijai ir cilvēki, kas reklamē literatūru izdevējiem, bet tas nenotiek tik organizēti. Es ļoti ceru, ka tādā vai citādā veidā tas turpināsies arī pēc 2018. gada. Protams, varbūt mazākā apjomā, taču būtu vērtīgi nezaudēt tos kontaktus, kas ir sakrājušies.

Ja valsts atbalsts konkrēti šim procesam beigtos, vai tu apsver arī iespēju kļūt par profesionālu aģentu, kas saņem procentus no pārdotajām tiesībām?
Nedomāju, jo šajā gadījumā būtu jāvirza konkrēti autori. Strādāšana par procentiem mani neinteresē. Es šobrīd lielā mērā nodarbojos gan prieka pēc, gan tāpēc, ka man pašam šķiet, ka es varu kaut ko dot Latvijas literatūras eksportam.

Kā tev šķiet – labiem Latvijas autoriem, kuriem gribētos pašiem savu aģentu, ir tādu iespējams atrast?

Lietuvā ir rakstniece Kristina Sabaļauskaite, kurai ir savs aģents Londonā, un viņa sevi virza tādā veidā. Bet tad tiešām jau jābūt bestselleriem citās valodās. Varbūt Sabaļauskaite to var atļauties. Es nezinu, cik daudz Latvijā ir autoru, kas tiešām var dzīvot no rakstīšanas. Pieņemu, ka nav neviena. Varbūt ar dažiem izņēmumiem uz īsāku laika periodu. Ņemot vērā, ka daļa no ieņēmumiem viņiem vēl jāatdod aģentam, – tas šobrīd nav reāli.

Cik nozīmīgs Latvijas literatūras eksportam ir valsts līdzfinansējums? Vai bez tā vispār kaut kas notiktu?

Kaut kas noteikti notiktu, bet daudz mazākos apjomos. Arī Eiropas Savienības Literatūras balva, kuru saņēmuši Inga Žolude, Jānis Joņevs un Osvalds Zebris, paredz atbalstu izdošanai, tādēļ viņu grāmatas, visdrīzāk, nepaliktu bez saviem izdevējiem. Ir divu veidu izdevēji. Tādi, kurus sākumā interesē grāmata, un tādi, kurus primāri interesē pieejamais atbalsts izdošanai. Ja es jūtu, ka grāmatai var dabūt labāku izdevēju, tad mēģinu atrast tādu, kas parūpēsies par autoru un grāmatas tālāku popularizēšanu. Es parasti skatos, kādas vēl grāmatas izdevniecība ir izdevusi, un no tā mēģinu secināt, kādi ir tās nolūki.

Vai starp tām grāmatām, kas šobrīd jau latviešu valodā iznākušas, tu kādai redzi potenciālu kļūt par veiksmes stāstu starptautiskā mērogā?

Es domāju, ka Noras Ikstenas "Mātes pienam" ir izredzes tikt diezgan labā apjomā pārdotam citās valstīs un pretendēt uz starptautiskām balvām. Tāpat arī Jāņa Joņeva "Jelgava 94" – ja izdosies plāns iekustināt mūzikas žurnālus rakstīt par to recenzijas, tad domāju, ka tas būs kā alternatīvs minihits. Ir ļoti grūti uzminēt, kura grāmata varētu kļūt par lielu hitu. Par šīm divām grāmatām man ir sajūta, ka tās nepazudīs tirgū. Protams, es nedomāju, ka Jānis Joņevs par nopelnīto naudu varēs dzīvot turpmākos desmit gadus, bet vienalga tas ir patīkami.

Vai nav tā, ka tad, ja viena Latvijas grāmata kļūtu lielākā mērā starptautiski pazīstama, arī citām mūsu grāmatām kļūtu vieglāk ielauzties tirgū?

Noteikti.

Jautājums Latvijas literatūras kampaņas "#iamintrovert" kontekstā. Kā tu skaties uz to, ka autoram ir jāprot ne tikai rakstīt, bet pašam arī sevi pārdot?

Rietumos pieeja ir tāda, ka grāmata galvenokārt tomēr ir produkts, kas ir jāpārdod. Atraktīvi autori, kas ir gatavi braukt un spēj labi runāt, tiek vērtēti augstāk. Taču, ja grāmata ir ļoti laba, tā var kļūt par bestselleru arī tad, ja autors pēdējos 15 gadus nav izgājis no mājas.

No tā jau var izveidot leģendu – grāmata, kuras autors 15 gadus nav pametis mājas.

Jā, kā Elena Ferrante, kas reti sniedza intervijas un par kuru nebija īsti zināms, kas viņa ir. Vai arī ASV rakstnieks Tomass Pinčons, par kuru arī neviens īsti nezina, kur viņš dzīvo un ko dara. Tādējādi tas nav šķērslis, lai izcila grāmatai nevarētu iziet ārpus Latvijas, bet, protams, izdevējam ļoti patīk, ja autors pats ir gatavs sevi virzīt.

Cik nozīmīgs Londonas grāmatu tirgus ir Latvijas literatūrai? Vai tā tiešām ir iespēja kaut ko nozīmīgu panākt?

Ir ļoti nozīmīgi, ka mums būs grāmatas angļu valodā, būs autori, kas piedalīsies semināros, konferencēs, sarunās, un viņus redzēs arī citu valstu izdevēji. Parasti process ir pretējs – proti, angļu izdevēji skatās, kas ir parādījies citās valodās, sevišķi lielajās valstīs. Es domāju, ka, pateicoties Londonas grāmatu tirgum, nākamajos piecos gados parādīsies arī daudz vairāk latviešu autoru darbu tulkojumu un izdevumu citās valodās. Gan lielajās, gan mazākās.

Comment Form