Vai drīkst izpildīt otra cilvēka gribu, sevišķi — ja tā ir pēdējā un liek vienlīdzības zīmi starp žēlastību un nāvi? Tas neizskatītos pēc Linnas Ullmannas, ja grāmatā trūktu sirreālā un mazliet absurdā humora, kas pāršauj jebkuru uzpūsto eksistences patosa burbuli. Pēc tikai daļēji veiksmīgajiem izmēģinājumiem rakstniecībā — “Karina Bloma” (1999) un “Kad es esmu pie tevis” (2002), kas arī stāsta par absolūto mīlestību, — “Žēlastībā” izkristalizējas Linnas Ullmannas talants radīt labu romānu. Dialogi ir pieklusināti, bet to saturs — prātu plosošs.
Linna Ullmanna nevēlas nevienu nosodīt un uzmanīgi liek mums saprast, ka pat bezspēcībā un daudznozīmīgā lēmumā var slēpties mīlestība. Tā jau arī ir sava veida žēlastība.
Trešajā romānā Linnai Ullmannai pietiek drosmes uzticēties savam vēstījumam, pievērst uzmanību vienam notikumam un pabeigt to. Šī grāmata ir reālāka par visām iepriekšējām, formas ziņā varbūt tradicionālāka, bet laba.
Šis romāns stāsta ne tikai par to, vai palīdzēt nomirt, bet arī par mīlestību un tuvību, par telpu starp cilvēkiem un trauslo stīgu, kas trīs viņu starpā. “Žēlastība” ir skaista, labi uzrakstīta un būtiska grāmata.
No norvēģu valodas tulkojusi Inga Bērziņa.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
