Mūsdienās dzejnieks nav nekas mistisks un svēts. Saruna ar Ivaru Šteinbergu  (22)

Varbūt iesākumā vari nodefinēt, kas tavā izpratnē ir dzejnieks? Kā viņa domāšana atšķiras no lielās, pelēkās masas domu gājiena?

Ak, kungs... Dzejnieks, protams, ir cilvēks, kurš raksta dzeju. Varbūt ir mazliet emocionālāks kā citi, nezinu. Mūsdienās dzejnieks nav nekas mistisks vai svēts, kā tas bijis pirms ilgāka laika. Tagad galvenais nosacījums ir dzejas rakstīšana. Manā gadījumā - ir tikai daži pierādījumi, ka es drīkstu rakstīt un varu uzdrošināties saukt uzrakstīto par dzeju. Pirmkārt, man ir slikta pašizjūta, ja es nerakstu. Nezinu, vai to var dēvēt par kritēriju, bet tā tas vienkārši ir. Otrkārt, uzticoties draugu teiktajam, zinu, ka maza daļa no manis uzrakstītā ir kaut kas vērtīgs. Treškārt, man ir ārkārtīgi grūti rakstīt.                                                

Vai uzrakstot kaut ko, tu atbrīvojies no šīs nomācošās iekšējās izjūtas?

Es nezinu, vai to var nosaukt par nomācošo iekšējo izjūtu... no kaut kā es noteikti atbrīvojos, ja uzrakstu kaut ko foršu.

Kā sākās tavs dzejas rakstīšanas ceļš? Vai bija kādi autori, kuru darbi iedvesmoja to darīt?

Divpadsmit-trīspadsmit gadu vecumā es saindējos ar Ojāru Vācieti un rāvu cauri visu, ko no viņa varēju atrast. Četrpadsmit gadu vecumā bija īss brīdis, kurā es rakstīju pilnīgi bezsakarīgi un ļoti daudz, īsta grafomānija. Pierakstīju, manuprāt, pilnu piecdesmit litrīgu kasti ar kladēm. Nevienam toreiz uzrakstīto nerādīju. Visas tās klades šobrīd jau sen esmu izmetis ārā. Šis posms pārgāja, un pārgāja arī šausmīgā nepieciešamība rakstīt. Man vienkārši iepatikās to darīt. Es sāku intensīvi lasīt latviešu un ārzemju dzejnieku darbus, cik vien daudz varēju atrast un nopirkt, un daru to joprojām. Man ļoti patika un joprojām patīk Juris Kunnoss. Kad es iepazinos ar Edvīna Raupa un Ulda Bērziņa daiļradi, viņu rakstītie teksti mani nonesa no kājām. Man ir gan grūti pateikt, kas bija tas impulss, kas lika man rakstīt. Tiešām nezinu. Man vienkārši patīk un mazliet sanāk.

Kāds ir tavs viedoklis par iestādēm, kas sagatavo jaunos rakstniekus Latvijā, piemēram, par Literāro Akadēmiju?

Literārā Akadēmija ir ļoti laba parādība, kas funkcionē augstā līmenī. Ļoti ceru, ka arī Mākslas akadēmijā taps radošā rakstība. Tagad, cik man zināms, arī Latvijas Universitātē pastāv neliela programma, kurā pasniedz Ronalds Briedis. Latvijā gan nav īsti spīdoša izpratne par to, kas ir rakstīšana, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, kur "creative writing" ir gandrīz visās humanitāri virzītajās skolās. Lai gan par spīti tam, man šķiet, ka šeit ir ļoti daudz cilvēku, kuri ir kompetenti šajā jomā, kuri intensīvi lasa un lieliski raksta.

Kāda ir bijusi tava pieredze, intervējot ārzemju dzejniekus?

Pagājušogad es intervēju Tadeušu Dombrovski (Tadeusz Dąbrowski, poļu dzejnieks - aut. piez.). Pirms tam, kad es vispār uzzināju, ka intervēšu viņu, biju lasījis viņa darbus angliski internetā, kas man ļoti, ļoti patika. Es gaidīju, kad iznāks viņa krājums, kuru viņš prezentēs Dzejas dienās. Krājums vēl nebija fiziski pieejams, bet es to jau biju pasūtījis. Nākamajā dienā T. Dombrovskis brauca prezentēt to uz ASV. Kad man piedāvāja ar viņu runāties, es biju stāvā sajūsmā. Tā intervēšanas pieredze, protams, bija elektroniska- es viņam sūtīju e-pastus un uzmācos ar muļķīgiem jautājumiem. Bet man izdevās arī Dombrovski satikt pirms viņam bija lasījums. Viņš tieši sēdēja Vecrīgas hostelī pie interneta un mocījās ar to stulbo interviju kaut kādos vienpadsmitos vakarā. Bija tāds noguris un nelaimīgs, mēģinādams atbildēt uz maniem jautājumiem. Un vēl es te uzrados, sāku kaut ko prasīt. Bet nu viņa atbildes bija lieliskas.

Intervējot Šamšadu Abdulajevu (Shamshad Abdullaev, uzbeku dzejnieks - aut. piez.), bija citādi. Intervija notika krievu valodā. Abdulajevam ir grandioza krievu valoda, tāpēc es īsti nemāku viņu lasīt. Nejutos īsti cienīgs viņu intervēt. Viņš, protams, atbildēja. Kopumā - tā man noteikti bijusi veselīga pieredze.                                

Vasaras izlaiduma "Latvju Tekstos" dzejnieks Kārlis Vērdiņš aprakstījis jaunos dzejniekus kā pasaules pilsoņus. Tu pats tikko esi atceļojis no ārzemēm (Ivars apmeklēja Francijas pilsētiņu Nansiju (Nansy), ekskursijas laikā apskatīja daudzus mākslas darbus - aut. piez.). Ko dzejniekam nozīmē ceļošana un vai tā paver jaunus apvāršņus, piemēram, domāšanā?

Noteikti. Iekavās var ielikt: [skat. Kārļa Vērdiņa rakstu], jo viņš ļoti skaidri tajās rindkopās izsakās. Galvenais ir tas, ka ceļojot, ko šai paaudzei ir iespēja darīt, veidojas citāda attieksme pret savām mājām. Protams, arī iedvesmo un ietekmē pasaules ainu u. tml.

Kāds ir tavs viedoklis par jaunās paaudzes autoriem, kas publicējas literārajā žurnālā "Latvju Teksti" un portālā "Satori.lv"?

Pretēji tam, kā daudzi domā, man tieši patīk, ka cilvēki raksta. Rakstīšana būtībā nevar nodarīt nekādu kaitējumu, arī tad, ja raksti briesmīgi. Turklāt nekad neuzzināsi, kā tu raksti, ja tu to nedarīsi. Protams, pastāv arī klīniskie gadījumi, kuri ir apsēsti un mazliet pārprot to, ko viņi dara.

Vai starp jaunajiem autoriem esi atradis domubiedrus dzejā?

Man ļoti patīk, kā raksta Artis Ostups. Arī Henriks Eliass Zēgners. Tas gan gluži nenozīmē, ka tagad mēģinu rakstīt kā viņi, lai gan, manuprāt, mums ir kaut kāds kopīgs asociatīvais lauks. Taču dzejas balss ir jāatrod, nevis jāizvēlas. Es uzskatu, ka esmu uzrakstījis ļoti maz tekstus, kuros esmu atradis savu balsi. Liela daļa darbu man ir ar nejauši pārņemtu intonāciju. Bet tas ir neizbēgami, un jaunajiem autoriem ir arī ļoti svarīgi daudz lasīt citus.

Viena lieta man gan liekas ļoti dīvaina - ir autori, kas uzskata, ka nevajag lasīt citu autoru darbus, viņuprāt, tas ir nepareizi. Tas ir viens no absurdākajiem pieņēmumiem, ko es esmu dzirdējis. Varbūt viņi nevēlas lasīt aiz slinkuma... es tiešām nezinu.

Vai latviešu autors vispār var izdzīvot vien no literāru darbu rakstīšanas?

Vienkārši rakstot dzeju - nē. Bet, ja nopietni strādā un raksta vai darbojas šajā sfērā, tad tas ir iespējams, bet ir ļoti smagi jāstrādā. Es nedomāju, ka vari atļauties apmaksāt dzīvesvietu par honorāriņiem, ko nopelni, publicējoties avīzē. Cilvēki, kas strādā redakcijās, izdevniecībās, raksta recenzijas, raksta publicistiku, kuri ir simtprocentīgi nodevušies kaut kam šādam, ir pierādījums, ka šis variants ir iespējams, lai gan tādu gadījumu ir maz. Daudzi strādā daļēji saistītās sfērās.

Kā tev liekas, kas ir nepieciešams latviešu dzejai un literatūrai kopumā, lai to vairāk pirktu un lasītu? Palasot dažus interneta komentārus, nereti šķiet, ka daudziem nav vajadzīga jaunā latviešu literatūra...

Latviešu lasītājs ir ļoti prasīgs lasītājs. Manuprāt, vaina viennozīmīgi nav dzejā. Nevarētu teikt, ka arī sabiedrībā, jo lasītāju it kā netrūkst... Man diezgan muļķīgas liekas sūdzības, ka nevar dabūt kādu grāmatu. Tā gluži nav.

Es nezinu, ko vēl vajadzētu latviešu dzejai. No vienas puses, nenāktu par ļaunu vairāk literatūras popularizēšanas projektu, piemēram, kā skandināviem - drukāt katru mēnesi jaunu dzejoli uz sabiedriskā transporta. Vai arī Ungārijā, piemēram, ir daudzas kafejnīcas, kurās katru nedēļu divas vai vairāk reizes notiek dzejas lasījumi. Mums arī ir vietas, kur lasa, ir autori, kas lasa, bet šī prakse nenotiek tik lielā mērogā. Bet, no otras puses, literatūra pastāvēs bez tā arī; tā ir neizbēgama, tāpat kā valoda. Pie tā, ka šeit procentuāli daudzi nelasa dzeju, manuprāt, nav vainīga ne mūsu dzeja, ne slikts finansējums, bet, iespējams, cilvēku iedaba. Mēs taču patiesībā zinām kā un kāpēc dzīvot, vienkārši vēl nemākam vai esam par vāju. Ar to domāju, piemēram, ka man jau iekšēji ir skaidrs, ka beidzot vajag sākt agri celties, beidzot vajag izlasīt to Markesu līdz galam, mazgāt traukus pēc katras ēdienreizes un nekad nevienam vairs nemelot. Bet ne jau tā tas notiek. Varbūt ar laiku.

Protams, salīdzinot ar Atmodas periodu, kad Latvijā daudzi ļoti kaislīgi lasīja dzeju, tagad dzejnieki ir atkāpušies no visām sociālajām tēmām. Visi ir ļoti spēcīgi individuālisti. Tas, manuprāt, ir labi, bet varbūt vecās paaudzes lasītājam tas var šķist dīvaini. Literatūrai šobrīd būtībā nekas nedraud. Man neizskaidrojamu iemeslu dēļ tomēr ir sajūta, ka šobrīd ir labāk, nekā bija pirms pāris gadiem.

Ja runā par finansiālo pusi, tad šķiet, ka ārzemju bestsellerus, kas pēc tam gūst ievērību vēl ar kino ekranizējumu palīdzību, lasītājs ir gatavs pirkt...

Lubenes ir lasījuši visos laikos. Tādas grāmatas bieži vien arī aizsijājas pēc pāris gadiem, un neviens tās vairs neatceras, bet dzejas krājumiem, kurus "neviens nav lasījis", taisa otros izdevumus. Par spīti sliktam finansējumam, par spīti tam, ka mūsu literatūru maz lasa un brēc, ka tajā neko nevar saprast, es esmu pārliecināts, ka liela daļa no šodien uzrakstītā paliks latviešu literatūras vēsturē kā spēcīgs materiāls. Protams, ir daudzi autori, kas atkārtojas, ir liekami vienā čupā, bet to vidū šo paliekošo vērtību var just.

Vai latviešu jaunā dzeja ir jātulko?

Jā, noteikti. To vajadzētu tulkot daudzās valodās - cik nu tas iespējams. Tas ir ļoti interesants process. Rietumu valstīs mūsdienās izveidojusies tāda atdzejas tradīcija, kurā netiek ņemtas vērā formālās nianses, bet gan koncentrējas uz plūstamību un saturu. Austrumos un arī šeit joprojām cenšas atdarināt tulkojamā teksta ritmu un atskaņas.

Kādas ir sajūtas, lasot dzeju plašas auditorijas priekšā? Vai tā nav tāda kā daļēja pašatkailināšanās?

Ļauj padomāt... būtībā es to nedarītu, ja man riebtos. Man lasīšana ir savā ziņā kā jauno, uzrakstīto tekstu pārbaude - vai viņi ir interesanti, pārbaude tam, kā šie teksti skan, kad tiek nolasīti. Kad kādu tekstu nolasi, intuitīvi var just, vai klausītāji ir neizpratnē, vai viņiem patīk un ir interesanti, piemēram, aplaudē un pēc tam nāk klāt un tamlīdzīgi. Muļķīgi izsakoties, zināmā mērā lasījums funkcionē arī kā reklāma.

Grūti atbildēt par atkailināšanos... Es tekstus pārsvarā nerakstu, lai tos izpildītu, bet gan lai citi tos lasītu uzrakstītā formā. Lasījums ir ļoti savāda literatūras forma, bet kā pasākums - parasti ļoti omulīgs.

Ivara Šteinberga lasījumus klātienē šogad varēs dzirdēt 8.septembra vakarā "Baltās nakts" ietvaros Rakstniecības un mūzikas muzejā, Esplanādē uz Baltās nakts dzejas un mūzikas skatuves un 12.septembrī Pēterbaznīcā pulksten 19 pasākumā "Dzejaslode. Krāsas. Divdzejas audiovizuālais projekts".