Foto: Zvaigzne ABC/Eduards Groševs
Katram ir savs padomju varas netaisnīgi apsūdzēto stāsts. Tālu vai tuvu, padomju represijas ir skārušas katru ģimeni gan "mazajā" Latvijā, gan "lielajā" Krievijā. Protams, represiju īstenotājus tās skārušas tieši tāpat kā represiju upurus. Bet šoreiz ne tik daudz par upuriem, cik par to, ko atstāj aiz sevis izdzīvojušie.

Mans vectēvs Staņislavs Osmanis bija mērens dzērājs, kauslis un mašīnists, kurš, šķiet, pat vilcienus nevadīja, bet darīja kādus sīkākus darbus toreizējā Rīgas rajonā, Cēsu apkaimē. "Iekšlietu Ministrijas Vēstnesī" ziņas par Staņislavu parādījās divreiz – 1929. gadā pudelesbrāļi sadūra viņu, bet 1930. gadā pēc mājas alus baudīšanas divas ribas kādam jau ielauza viņš. Taču nopietni apcietināts viņš tika vien 1945. gadā, ar 58. pantu, "par sazināšanos kontrrevolucionāros nolūkos ar ārvalstīm", jo esot nosūdzējis kāds skaudīgs kaimiņš. Sanāk: mašīnists-spiegs, par ko mums visiem tagad nāk smiekli. Sodu izcieta Sverdlovskas apgabalā, Tagillagā. Laikam jau piespriestie četri gadi nebija daudz, bet no turienes viņš atgriezās ļauns un vēl trakāk ķērās pie dzeršanas. Par to liecina stāsti, kā vecmamma ar pieciem viņa bērniem dažu labu nakti slēpusies pie kaimiņiem. Tagillagā pārdzīvotais netieši varētu būt arī viens no iemesliem viņa briesmīgajai nāvei autoavārijā 1963. gadā, kad laukos dzērumā būt pie stūres laikam neskaitījās nekas traks.

Tāds ir mans padomju represiju stāsts. Un kāds ir jūsējais?

Ineses Dreimanes romāns "Vēstule ar pielikumu" ir viens no veidiem, kā šo stāstu pavēstīt. Kā sausos faktus pārvērst par notikumu, bet dokumentu kaudzīti – par emociju gūzmu. Jāsaka, ka uzdrošināties rakstīt romānu var tikai cilvēks, kas ne tikai viscaur "pazīst drēbi", bet kam arī ir ko teikt. "Vēstule ar pielikumu" atbilst abiem kritērijiem: autore ir pieredzējusi vēsturniece, un viņa ir kaislīga pētniece, kura aizstāv savu viedokli, pat ja izsaka to sociālajos tīklos. Patiesībā, tas ir retums, kad no Latvijas vēstures pētnieka sagaidām ko vairāk par rakstiem un ieskatiem tēmā, dažreiz izdevniecībai grūti sagaidīt pat monogrāfiju par konkrēto, ilgi pētīto jautājumu, jo parasti tā ir sava veida nedrošība, plašāku dokumentu krājumu neesamība vai kas cits, kas dara mūsu vēsturniekus piesardzīgus. Inese Dreimane ķērusies pie romāna, iedvesmojoties no saviem pētījumiem par padomju okupācijas pirmo gadu, pēckara bruņoto pretestību Latvijas teritorijā un čekas darbiem. Lasītājam interesantākās tēmas diemžēl ir sāpīgākās, un tas skar pat šķietami sadzīviskus vēstures faktus: piemēram, mēs zinām, ka VEF vai RAF faktiski vairs nepastāv, "jo kāds ir izzadzis valsti", bet mēs mazāk zinām par to rašanās vai uzplaukuma vēsturi. Tā arī sanāk, ka varbūt mēs nespējam iedomāties, kā ir dzīvot Padomju Savienībā, taču mēs zinām, kā Latvija tika okupēta un cik sāpīgi tas ir bijis.

"Vēstule ar pielikumu" ir par divu veidu okupāciju – valstiskā līmenī un sirds apvidū. Proti, par ļaunumu un mīlestību. 20. gadsimta 30. gadu Latvijas jaunatne, kas tikko beigusi studijas augstskolā, cer uz nākotni, sper pārdrošus soļus tās virzienā un tomēr atduras pret padomju varas ienākšanu 1940. gadā. VIŅA, galvenā varone, kuras vārdu, šķiet, mums tā arī nav lemts uzzināt, satiek savu mīlestību ballē, abi dejo līdz rītam, VIŅA rokas satvēriens ir īpašs, VIŅA smaids un raksturs ir ideāls – to mēs saprotam un pieņemam par vienu no patiesībām, kas turpmāk romāna gaitā nemainīsies ne par gramu. Te gan būs VIŅA sarežģītā izcelsme – baltvācietis, kurš 1939. gadā ir aicināts aizceļot uz fāterlandi, bet paliek. Te būs arī tas, kas man patika Ineses Dreimanes romānā visvairāk: uzdrošināšanās, pat tādas kā feminisma vēsmas jaunajos laikos, jo VIŅI izlemj veidot savu nākotni, vēl nemaz neprecējušies. Ulmaņlaikiem neraksturīgā skandalozitāte, kurai gan sākotnējais pamats romāna sižetā nedaudz pabāl, jo tāpat kāzas tiek ieplānotas. Un tad nāk VIŅA apcietinājums, kā vēlāk izrādās, par spiegošanu jeb kāda bijušā biedra apmelojums. Vēsture rullē tālāk – pāri dzīvu cilvēku dzīvēm, jo nez kāpēc čekas priekšnieks vēlas iesēdināt nepatiesi apsūdzēto, tomēr nevēlas pazudināt viņa sievieti. Visam apakšā gan esot viltīgs plāns.

Sižetiskās peripetijas vadās pēc mums zināmajiem vēstures notikumiem – okupācija, tad vēl viena, tad beidzamā, un pavisam nedaudz jausmas par vēstīšanas laiku, kurā VIŅA savu dzīvi pastāsta kādam padomju psihoterapeitam. Man patīk, ka psihoterapeita aprises izgaismojas pamazām – viņa biografijas fakti, nodarbošanās kara laikā, veiksmes un pat reakcija uz VIŅAS pārdrošo rīcību, pretojoties sarkanajiem iekšēji un ārēji, glābjot mīļoto, cik vien tas bijis iespējams. Man nepatīk drīzāk tas, ka psihoterapeits romānā tā arī neparādās, lai gan, protams, vislabāk šai lomai atbilst lasītājs pats. Man patīk, ka sieviete pēc visa pārciestā atrod patvērumu ienaidnieka "midzenī", kļūstot par daļu no sistēmas, tomēr strādājot it kā primitīva taisnīguma vārdā. Iespējams, sagrautās mīlestības sāpes pārcietusī varone iemieso autores rūgto ironiju par cilvēka dzīvi padomju laikos vispār, par maigo kolaboracionismu. Un man tas arī patīk, jo atgādina apvērsto Alberta Bela "Būra" situāciju.

"Vēstule ar pielikumu" ir apsēstības romāns. Galvenā varone ir apsēsta ar savu mīļoto tik ļoti, ka nemanot šī mīlestība brīžiem pārtop par apsēstību ar zaudējumu kā tādu. Emociju viļņi nesaudzē lasītāju, varone nemitīgi dusmojas, piesauc un kliedz par netaisnību, ko Neatkarīgajai Latvijai nodarījusi padomju vara pirmajā okupācijas gadā. Par visiem zaudētajiem draugiem, cerībām un jaunību. Labi, ka šī emociju tīrradņa daba nepārkāpj gaumes robežas, lai gan formas vienveidības dēļ aptuveni romāna pusē var iestāties zināms pagurums. Nojaušu, ka teksts apzināti ir atstāts tāds, lai to varētu izlasīt vienā elpas vilcienā, vienā naktī un nedaudz no rīta. Tajā nav neviena apakšnodaļa, tikai skaudra balss ar emocijām un faktiem VIŅAS izpildījumā. Tas šķiet tik milzonīgi daudz, jo runa ir par vēsturiskā/biogrāfiskā/spiegu/detektīva/psiholoģiskā romāna aprisēm, bet visu šo nastu ceļ viņa viena! Daļēji šo balsi papildina citas balsis grāmatas beigās, no kurām tikai puse atzīstamas par iederīgām, jo piešķir būtisku garšu pēc pārdzīvotā teksta. Interesanti, ka "Mēs. XX gadsimts, Latvija" grāmatu sērija acīmredzot ir pieradinājusi mūs, ka vēsture ir arī priekšmetiskums, un Inese Dreimane nemaz tik ļoti šim romāna tipam neļaujas. Daudz vairāk priekšplānā ir cilvēku teiktais un izjustais, lietotais vai atteiktais, dažreiz tēls ir varoņa princips, nevis izskats, un iztrūkst poētiskas spēles ar reālistiskām detaļām, valodas rotaļas ar savu laiku un idejām. Emocionālais pārdzīvojums atrodas koncentrētā mērķa vakuumā: stipra sieviete vēlas noskaidrot patiesību par mīļoto cilvēku.

Gludais grāmatas makets, kurā nav nekādu izaicinājumu mākslinieciskajam redaktoram, pēkšņi liek uzdot jautājumu – vai tas viss ir veidots kā literāra, mākslinieciska kompilācija par padomju represijās cietušo likteņiem vai arī pamatā ir kāds konkrēts dzīvesstāsts? Jo gribas ticēt tam, ka tas ir noticis arī dzīvē un satur kādas bonusdetaļas. Varbūt īsts ir čekas darbinieka vārds un pāris segvārdi, sižetiskais mezgls par mīļotā zaudēšanu, protams, arī nebūtu nekāds brīnums. Tomēr romāns ir vēsturisks, ne dokumentāls, un līdzās emocionālajai bagāžai jebkurš ārējs "pielikums" tikai novirzītu no lasīšanas.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!