Piedzīvot valodu. Recenzija par Ievas Rupenheites krājumu 'palaidiet sievieti'  (3)

Rupenheites gadījumā šis aspekts nebūt nenozīmē izdomas trūkumu. Lai gan dzejoļi no krājuma uz krājumu lielākoties ir īsi un bez pieturzīmēm, lai gan dzejniece būtiski nelauž savu stilu, viņas asredzīgais skatījums uz realitāti un valodas plastika katru darbu padara par īpašu mākslas notikumu. Rupenheites teksti iemieso principu "mazāk ir vairāk", vēršot lasītāja uzmanību uz tiem gaistošajiem dzīves momentiem, kas bez dzejas ir grūti pamanāmi. Tie atrodas kaut kur starp iztēli un īstenību, starp sirdi un prātu un nedod miera, līdz tiek izteikti konkrētos un taustāmos tēlos. Šādi Rupenheites teksti paliek uzticīgi svarīgam dzejas ideālam – būdami īsi un iztiekot bez pieturzīmēm, tie mums demonstrē valodu tīrā veidā.

Tāpat kā iepriekšējos veikumos, tā arī jaunajā grāmatā "palaidiet sievieti" dominē koncentrēšanās uz detaļu – tā vienmēr ir ņemta no ikdienas dzīves un, lai gan savu sākotnējo kontekstu nekad pilnībā nezaudē, proti, nekļūst nereāla, ar to kaut kas tomēr notiek. Bet kas? Šeit varētu noderēt salīdzinājums ar kolāžas tehniku. Šī modernisma un postmodernisma mākslā populārā forma ļauj savienot detaļas, kuru saistība nav pašsaprotama. Pateicoties nonākšanai neparastā kombinācijā, katra kolāžas detaļa iegūst jaunu asociāciju. Tā, piemēram, Rupenheite ar strauju pārvirzi no viena elementa uz otru savieno mušas un slidas: "mušas sparīgi lido / kas viņām ziema / nopirksim sudraba slidas" (39. lpp.). Vai vēl radikālāka tēlu montāža: "plāna lapsa uzlūko kaiju / tālu kā kolhoza izkārtni" (25. lpp.). Dzejniece paliek ikdienas robežās, vienlaikus to atsvešinot tiktāl, lai no dzīves sanāktu interesanta literatūra.

Rupenheites oriģinālais skatījums uz taustāmo realitāti iet roku rokā ar sekošanu laika plūdumam. Kopā šīs metodes veido to, ko varētu nosaukt par viņas dzejas dokumentalitāti. Atsevišķi dzejoļi sākas ar konkrētu laiku un vietu: "augusta beigas / cepu pankūkas" (44. lpp.); "augusts / tu viņu pazīsti / uzgrūžas vasaras pilnajā trolejbusā" (49. lpp.); "braucu autobusā un lasu bukovski" (51. lpp.). Vai arī piesaka pazīstamas ķermeņa darbības: "mīlēties tā lai nesadzird mušas" (85. lpp.); "iztīrīt zobus un taisīties prom" (87. lpp.). Daudzi dzejoļi atgādina ātrus dienasgrāmatas ierakstus un nereti noslēdzas ar detaļu, kas nepāraug teksta prozaisko sākumu. Rupenheites gadījumā šī iezīme palīdz radīt ticamības un autores klātbūtnes efektu. To rada arī fakts, ka absolūtais vairākums dzejoļu sarakstīti tieši tagadnes formā.

Konkrētība ļauj autorei izvairīties no filozofiskas perspektīvas uzspiešanas, šādus meklējumus atstājot mūsu ziņā. Minētais pankūku cepšanas dzejolis beidzas ar gluži negaidītu detaļu: "mans vīrabrālis ir zemessargs" (44. lpp.). Tā veido nepieciešamo kontrastu, lai mēs aizdomātos par plašākas realitātes pretrunām, par attiecībām starp mieru un nemieru. Taču mēs nevaram būt pilnībā droši, ka interpretācijai ir jādodas šādā virzienā. Tikmēr, piemēram, dzejolis, kas sākas ar zobu tīrīšanu, beidzas ar vispārinājumu: "lietas ir nodevīgas / tās neatlaiž cilvēka sirdi / parasta lieta / ir sirds" (87. lpp.), un ar šo mēģinājumu vēstīt par cilvēka dabu atšķiras no lielākās daļas Rupenheites darbu. Ko no šiem fragmentiem var secināt? Rupenheites dzejas attiecības ar īstenību ir viscaur demokrātiskas. Viņa vienkārši ļauj pasaulei notikt, atstāt nospiedumu valodā, lai cik jocīgs tas būtu, un vien retumis skaidro tā nozīmi. Rezultātā kolāžas struktūra piemīt gan katram dzejolim atsevišķi, gan krājumam kopumā – "palaidiet sievieti" neatrast naratīvu, taču tur ir dzīve tiešā tvērumā ar visām tās pārsteidzošajām sakritībām. Demokrātiska ir arī autores attieksme pret lasītāju: lasi un domā pats, citkārt saproti pavisam maz, drīzāk piedzīvo valodu.

Rupenheite relīzē par krājuma nosaukumu saka, ka tas "nepretendē uz sociālkritisku vēstījumu un tam ir visai attālināts sakars ar feminisma noskaņām". Nudien, tā kā vairums dzejoļu pēta materiālās pasaules atspulgu valodā, necenšoties vispārināt, tad sabiedrības kritikai tajos gluži vienkārši nepietiek vietas. Tā vairāk piestāv citiem tekstiem – Ingas Gailes garajiem dzejoļiem vai Liānas Langas cikliem. Rupenheites frāze "palaidiet sievieti" nāk no dzejoļa, kur tās nozīme ir visai grūti izdibināma: "palaidiet sievieti / viņa jau sen te stāv / jūs palaidāt / un viņas vairs nav" (49. lpp.). Skaidrs, ka šeit aprakstīts kāds ikdienā novērots paradokss, tomēr nevar zināt, kāpēc sieviete izgaist. No vienas puses, šajās rindās var ielasīt kritisku skatu uz sievietes redzamību sabiedrībā – varētu padomāt, ka sieviete ir redzama vienīgi tad, kad tai kaut kā trūkst (dzejolī – sēdvietas). No otras puses, Rupenheites krājuma tonis ir piezemēts, tāpēc pret jebkādām šāda rakstura spekulācijām ir jāizturas piesardzīgi.

Atgriežoties pie Rupenheites demokrātiskajām attiecībām ar pasauli un lasītāju – šāda dzeja, protams, ir prasīga tādā ziņā, ka neļauj lasītājam noslinkot teksta uztverē. Lasītājs ir līdzdalīgs jēgas radīšanā un valodas brīnuma piedzīvošanā. Vienlaikus nav jādomā, ka Rupenheites darbi pieprasītu filoloģiski izglītotu lasītāju, jo viņa ir ļoti vēlīga dzejniece, atklājot tieši tik daudz, lai mēs gribētu lasīt tālāk un dziļāk. Un arī lai bibliotēkā uzmeklētu autores iepriekšējos krājumus, kas kopā ar "palaidiet sievieti" veido vienu – nedaudz sirreālu – poētisko ceļojumu cauri kādas dzīves situācijām.