Rihards Rudzītis 'Dvēseles dziesmas'

Dzejnieks un filozofs, pazīstams sabiedrisks darbinieks Rihards Rudzītis (1898-1960) eseju, dzejas, zinātniski filozofisku darbu vidū atstājis arī pārdomu un notikumiem bagātu dienasgrāmatu, kuru sācis rakstīt vēl zēns būdams 1912. gadā. Tā aptver trīs apjomīgus sējumus, būtībā Latvijas valsts tapšanas un brieduma gadus; virkni personību, to vidū Annu Brigaderi un Zentu Mauriņu, Raini un Aspāziju, Kārli Kundziņu, ciešā sarakstē – Rērihu ģimeni.

Pirmais sējums rāda zēna tapšanu par personību. – Dzimis Jūrmalas Karlsbādes jeb Mellužu zemnieku Jēkaba un Katrīnes Rudzīšu ģimenē kā trešais bērns. Audzis skarba darba un skaistās dabas vidē, ģimenē, kur visa pamatā ir darbs no gaismas līdz gaismai, "izsišanās ļaudīs", vienīgās grāmatas: Bībele un kalendārs. Literatūras lasīšana – izlaidība. Viņš ir vientuļš, agri aizsāk rakstīt dienasgrāmatu, – tās ir sarunas ar sevi.

Dienasgrāmatu sāk rakstīt četrpadsmit gadu vecumā. 1914. gadā – sešpadsmit gadu vecs, aizsāk rakstīt no jauna, atlasot no iepriekšējā vērtīgāko, paliekošo, – ziņas par izcelšanos, par visu, kas skaists, tuvs.

Luda Bērziņa Dubultu ģimnāzijas virzīts uz folkloras un latviešu klasiskās literatūras izpratni un mīlestību, R.Rudzītis jau no agriem gadiem kļūst dzīves jēgas un skaistuma meklētājs. Deviņu gadu vecs raksta vēstuli Ļevam Tolstojam, kura filozofija pavada visus viņa jaunības gadus.

Agri iemācās lasīt, līdzko iepazīst dzeju, sāk pats rakstīt: dzejoļus, vēlāk liriskas esejas. Nelielā burtnīciņā izraksta visus skaistos vārdus, jo vidē, kur runā primitīvi un izteicieni bieži griež dzirdi, šādi vārdi pietrūkst. Viņš veido pats savu "žurnālīti", kurā pārraksta citu rakstnieku dzeju, stāstus, raksta un arī tulko pats (te ir arī teicami R.Tagores dzejas tulkojumi). Žurnālu grezno paša zīmēti rakstnieku portreti, vinjetes.

Viņš krāj savu bibliotēku, kaut gan grāmatas nākas lasīt paslepus, pustumsā, kur sabojā acis. Pārdodot vasarniekiem mežā salasītas ogas, sēnes, iegūst naudu, par ko iegādāties grāmatas.

Vienmēr viņu interesējuši dzīves pamatlikumi, ētiskie ideāli: "Atkal skaidri jūtu sevī: man mērķis nevien cīnīties par estētisko, bet arī ētisko ideālu". Viņš apmeklē baznīcu, nopērk, lai izstudētu un salīdzinātu, kā students, piecas Bībeles. Viņa tuvākais pasniedzējs ir teologs Kārlis Kundziņš. Un tomēr pamazām viņš saprot "ne baznīcā var lūgties, bet rakstot, radot".

Dzīves pamatmoto R.Rudzītim ir skaistais. Reiz viņš pamācīja: "Ja nezini, kā pareizi rīkoties, padomā: vai būs skaisti. Ja būs skaisti, būs arī pareizi". Tuva viņam ir austrumu doma: "cilvēks paceļas augšup, esot vienotībā ar Skaisto, noraugoties Skaistajā, ieklausoties Skaistajā, domājot Skaisti".

1918. gada 19. februārī viņš raksta: "Es vēlējos nonest no lielās saules zemē daiļuma kausu un katrai būtnei ieliet pa lāsītei".

Septiņpadsmit gadu vecumā viņš iemīl piecpadsmitgadīgo skolnieci Veru Lediņu, tīru, vienkāršu, gaišām bizēm. Tā ir arī viņa dzejas avots, iedvesmotāja. "Ja viņa mani arī nemīlētu, man tomēr jābūt viņai pateicīgam, jo no viņas skaistuma piedzima mana dzeja", – R.Rudzītis rakstīs vēlāk.

Arī Rainis runāja: "Sieviete vien ir dzejas avots, dailes izpaudums".

Tā kā R.Rudzītis stostās, viņš vairās pieiet, izrunāties. Kaut sūta savus dzejoļus, ziedus. Tā arī viņi paliek neizrunājušies, un tikai vēlāk viņš saprot, ka Verā ielicis savu sievišķā kosmisko ideālu. Bet viņš atzīst: "Un tomēr es mīlu mīlestību. Gaišo, sievišķīgi cēlo".

Dzīvi spēji izmaina Pirmais Pasaules karš un tam sekojošie notikumi. Skola Dubultos atrodas frontes līnijā, to evakuē uz Tartu Igaunijā, – toreiz Tērbatu, Jurjevu, jeb kā jaunieši sauca – Mētraini. Te R.Rudzītis pabeidz ģimnāziju, iestājas universitātē. Gudro pat par agronomiju, jo vecāki kopj zemi. Stājas medicīnā tāpat kā brālis, bet drīz saprot, ka viņam tā lieta pasveša, un iestājas filoloģijā, lai lasītu, lai rakstītu.

1918. gadā R.Rudzītis līdz ar citiem bēgļiem atgriežas Latvijā, nokļūst visdažādāko virzienu krustugunīs. Rok tranšejas, tiek mobilizēts armijā, neraugoties uz slimo sirdi. Bads. Cīņas, ne uz dzīvi, bet uz nāvi. Tūkstošiem kritušo. Sabiedroto kuģi līcī. Vācu labi apmācītās armijas pārspēks, "sarkanie", kas cepurēm galvās baznīcās no kanceles apsmej ticīgos. Reizē iepazīstamies ar pašiem smagākajiem gadiem Latvijas tapšanas vēsturē. Uzvara tiek izcīnīta smagi jo smagi. Rūpnīcas evakuētas, mājas nopostītas.

Bet top Nacionālā opera, Nacionālais teātris, Nacionālā bibliotēka, kur R.Rudzītis sāk strādāt. Iestājas jaunās Universitātes filozofijas fakultātē. – Viņš grib izprast dzīvi.

Universitātē viņš apmeklē visdažādākās lekcijas arī citās fakultātēs. Iet uz operu, koncertiem, teātru izrādēm. Iepazīst Latviju ceļojot – visbiezāk kājām. Kā korespondents apmeklē Eiropu. Un raksta: dzeju un esejas, kritikas un ceļojumu aprakstus. Un visur viņu pavada mīlestība. – "Es mīlu visu pasauli!".