Sakult sviestu. Recenzija par Oskara Vizbuļa stāstu krājumu 'Pēcjēzus vecuma sviests'
Foto: Mansards/Dienas mediji, Aivars Liepiņš

Arī Oskars Vizbulis turpina pēdējo gadu tendenci jaunākajā oriģinālprozā – lai gan autors varētu piederēt tai latviešu rakstnieku paaudzei, kas debitēja un pamatīgi ietekmēja latviešu literatūru 90. gados, pirmais Vizbuļa stāstu krājums nonācis pie lasītājiem tieši tagad. Kritika "Pēcjēzus vecuma sviestu" uzņēmusi ar salīdzinoši lielu sajūsmu un atzinību, starp krājuma priekšrocībām minot stāstu vienkāršumu un tiešumu. Vai pamatoti?

Pirms mēģinājuma saprast, cik nopietni vai nenopietni vispār uztverama Vizbuļa proza, jāņem vērā krājuma anotācijā un vairākās intervijās īpaši uzsvērtais autora profesionālais fons – žurnālistika. Tas atspoguļojas teju vai visos krājuma darbos ar izteikti jūtamu publicistiskās manieres klātbūtni. Stāsti veidoti kā kompilācija par tēmu, kur viena centrālā ass apaudzēta ar informāciju un dažādiem izklaidējošiem, nereti personīgi gūtiem iespaidiem. Gandrīz katrā darbā sastopamas atsauces uz uzklausītajiem citu stāstiem iz pagātnes, kad vēstītājs "strādājis par žurnālistu", – vai tas būtu smagus laikus pārcietušais vectēvs vai kāds intervētais aculiecinieks, vai arī gluži vienkārši neikdienišķs un grotesks atgadījums, kuru, veikli izmantodams situāciju, Vizbulis pļāpīgumā iestarpina pārējā vēstījumā.

Varētu apgalvot, ka Vizbulis, no vienas puses, pieskaras "dzīves problēmām, kas nav lielākas par plaukstu", taču vienlaikus runā par globālo un ikdienas ritumā neizbēgamo. Krājumā vienkopus sastopama atklāta pasmiešanās par mūsdienās kultivēto un brīžiem patiesi lieko politkorektumu, epizodiska sevis identificēšana ar tā saucamo X paaudzi un attiecīgi pretstatīšana jaunākām paaudzēm, neiztrūkstoša ir arī nicinājuma pilnā dzīves uztvere: lakricu saturošas tējas dzeršanas laikā autoru pārņem domas par asinsspiediena paaugstināšanos, insultu un "kļūšanu par dārzeni", pārlieku aktīva darbošanās ar datoru pamudina ideju par kapa pieminekli ar uzrakstu "Please, Retweet!", savukārt klēpja sunīši autoram atgādina eksistenci, kas sastāv vien no trīcēšanas kā "četrkājainam, pulsējošam galerta gabalam" utt. Ar īpašu cinismu rakstnieks uzlūko arī patērētāju kultūru ("mūsdienu cilvēkam, dzīvojot dažādu impulsu pārpilnajā pasaulē, lai dvēseli vispār varētu aizkustināt, tā ir vispirms brutāli jāizvaro" (146.)) un izglītības lietderīguma iluzorumu ("izstudē humanitārās zinātnes, lai pa lēto tiktu cauri ar ilūziju, ka kaut ko sajēdz no pasaules iekārtas" (155.)).

Rakstnieka valoda ir vienkārša, sadzīviska un likumsakarīgi robusta: "dvēsele sadalās drumslās kā kautiņā pret galvu sašķaidīta alus pudele" vai arī "skaņa, kad čaumalu pārsit ar nazi, līdzinājās krakšķim, ar kādu velosipēdists bez ķiveres krītot salauž sev galvaskausu" (148.), mākoņi ir "debesu siļķes zilajā izplatījuma jūrā" (75.). Nereti vēstījums visiem iespējamiem līdzekļiem tiek piesātināts ar sižetam šķietami nebūtiskām detaļām. Atsevišķās epizodēs šāds paņēmiens rada pat savdabīgu burvību – kuģī demontētas elektroierīces dzīlēs atrastie dzintaram līdzīgie akmentiņi izrādās silikagels, pieskaršanās nomaļā lauka vidū pamestam telefonlīnijas stabam rada atmiņas par pusaudžu gadu telefonsarunām un pirmo mīlestību, kāda cita stāsta ekspozīcijā autors atvainojas vēstules adresātam par savu rokrakstu, jo tas ticis sačakarēts LMA mācībspēku runas ātruma dēļ. Nevienai no nosauktajām detaļām nav izšķirošas nozīmes stāstu tālākā sižeta atklāsmē, turklāt darbu kompozīcija visbiežāk pakļauta un pakārtota kādai pēkšņai un vienlaikus lasītājam visu laiku līdzās esošai (lai gan viltīgi slēptai) atklāsmei, tādēļ to varētu dēvēt par savdabīgu autora patīksmināšanos par mazsvarīgo. Vēl jāpiemin, ka starp krājuma vērtīgākajām epizodēm ir nelielais ekskurss nesenā galvaspilsētas vēsturē – pastaiga gar dažādām izbijušām Rīgas ieskrietuvēm un dzertuvēm ("Nāves pieminēšana ap brokastu laiku") un smaržu tveršana velotūres laikā atkarībā no katra pilsētas rajona specifikas ("Ekskursija"). Diemžēl ar to visa "Pēcjēzus vecuma sviesta" burvība ātri vien ir izsmelta.

Intonatīvi Vizbuļa stāsti nav daudzveidīgi, drīzāk monotoni un ar atpazīstamu, latviešu literatūrā iestaigātu tradīciju. Piemēram, stāsta "Devītais vilnis" maniere atgādina Daces Rukšānes vai pat Laimas Kotas (ja rakstniece būtu vēl vulgārāka) erotisko īsprozu. Vizbuļa humoram ir kas radniecīgs (vai pat imitējošs!) Viļa Lācīša izteiksmei, publicistiskais stils sabalsojas ar Arno Jundzes prozu, savukārt šausmu un marginālie elementi šķiet aizgūti no Gunta Bereļa.

Viens no krājuma labākajiem darbiem ir stāsts "Izkrāso pats", kurā cilvēks izsijā "dzīves gružus" un retorisku jautājumu slogā atskatās uz savu mūžu, taču arī šeit uzkrītoši pamanāmi literatūrā tik bieži izlietotie paņēmieni – kaut vai epizode, kurā vecais vīrs nolemj pārvērtēt pagātni, skatoties uz sevi spogulī. Vizbulis ne tikai necenšas vairīties no klišejām, bet drīzāk tās apzināti atražo un pat kultivē. Krājumā dominē muļķīgs, karikatūrisks humors, it kā cenšanās būt smieklīgam vai pat apzināta sevis sabotāža un tīšs nesmieklīgums, vārdu sakot, atbilstoši krājuma titulam – "sviests". Vizbulis vairākas rindkopas spēj veltīt sarkastiskām piezīmēm par, piemēram, higiēnas trūkumu kā vienu no mūsdienu protesta formām ("Galu galā dezodoranti satur alumīniju, bet alumīnijs ir vieglais metāls, ko izmanto aviācijā, un kas padusēm varētu būt kopīgs ar aviāciju?" (96.)), stāstu raksturus pakļauj dažādām marginālām interesēm, kas neaprobežojas vien ar darvas ziepju vai lietotas apakšveļas kultivēšanu, – pavīd arī dažāda veida implanti, sieviešu mēteļu iegādāšanās, dīvainas situācijas ceļā un "uz ceļa" un – visnotaļ loģiski – arī amputēti locekļi. Tādējādi krājumā vairākkārt ieskanas apzinātas vai neapzinātas atsauces uz joprojām latviešu valodā neiztulkoto Balarda "Sadursmi", taču šādas marginalitātes būtībā nepilda nekādu funkciju un kļūst pašmērķīgas (lai gan it kā reprezentē vēstītāja "kautrās fantāzijas" un vājības). Vairākas epizodes (jo īpaši – saruna ar sargeņģeli) atgādina Arvja Kolmaņa, Andra Zeibota u. c. rakstnieku darbos izspēlētos absurdos pigorus, un – ja ne oriģinalitātes trūkums, tad pliekanais un vulgārais humors Vizbuļa stāstus pamatīgi iedragā.

Grāmatā iekļautais un it kā savrupais cikls "Friča Maluma dzīves brīži", no vienas puses, ir parodija par noteiktu literatūras tradīciju (šo "dzīves brīžu" atbilsme tā saucamā blēžu romāna epizodiskumam ar visiem no tās izrietošajiem elementiem – varoņa, intelektuāla autsaidera, bezmērķīgo klaiņošanu pa dzīvi un pārdomām, kas svārstās no sadzīviskiem niekiem un muļķībām līdz filozofiska rakstura atkāpēm), taču, no otras puses, stāstu ir pārāk maz, to kompozīcija – neloģiska, savukārt paša Friča raksturs pārlieku neskaidrs, lai atsevišķam "stāstu ciklam" vispār būtu pamatojums.

Kādā nesenā tikšanās reizē ar lasītājiem[1] rakstnieks atklāja visnotaļ izsmalcinātu literāro gaumi, starp saviem favorītiem minēdams arī Robertu Mūzilu. Tas liek jautāt – kāds ir pārspīlētās pašironijas, mēra izjūtas trūkuma un sliktā humora mērķis un vai to lietojums un pārdaudzums ir attaisnojies? Atliek gaidīt rakstnieka nākamo darbu – iesākto romānu – ar cerību, ka Vizbulis pārvērtēs padarīto un pievērsīsies jautājumu lokam (dažādām sociālām un kriminālām problēmām, pilsētas videi utt.), kas viņu šī krājuma zemdegās ir allaž interesējuši.



[1] Tikšanās un saruna ar Oskaru Vizbuli Andreja Upīša memoriālajā muzejā 2019. gada 21. augustā.

Source

Tags

recenzija
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form