Kuzmins tai niecīgajai Latvijas iedzīvotāju daļai, kas seko līdzi literatūras procesiem, nav svešs jau vairākus gadus, lai gan oficiāli debitēja salīdzinoši nesen ar mākslinieciski ne visai veiksmīgo krājumu "Pilsētas šamaņi" (2016). Lai gan rakstnieka otrā grāmata tiek definēta kā romāns, jāatzīst, ka būtībā arī šoreiz Kuzmins nav atkāpies tālu no sev ierastā īsprozas žanra – "Hohma" drīzāk ir stāstu cikls ar vienojošu pseidobiogrāfisku fonu. Attiecīgi tādēļ recenzijā atļaušos paralēli lietot gan "nodaļas", gan "stāsta" jēdzienu. Cik un vai tas ir labi vai slikti – par to vēlāk.
Kuzmins izvērš savulaik aizsākto "pilsētas tematiku", kaut arī šoreiz "Hohmā" ienāk provinciālie elementi. Savdabīgā veidā tiek turpināti klasiskie 19. un 20. gadsimta mijas latviešu literatūras "likumi" ar priekšnosacījumu, ka no noteiktās darbības vides īsti nav iespējams (a)izbēgt. Kuzminu interesē cilvēki, kuri ir neparastas pieredzes meklējumos, – vienalga, vai tās būtu paģiru zāles, kas vēlāk izrādās "līdzeklis pret pasaulīgām sāpēm", populāras un savulaik teju vai agresīvi reklamētas mērces burciņa, "laifsvapings" jeb nosacīta lomu spēle, vēlme radīt utopisku un noslēgtu latvisku vidi, septiņdesmit gadus vecas "aktrises" jeb drīzāk performanču mākslinieces untumi diskotēkā izdancoties nevis pie "Ace of Base", bet gan "The Prodigy", vai kāda mūziķa alkas izrauties no triviālās un šabloniskās laulību ceremoniju pieredzes un profesionāli nodoties mūzikai utt. Savā ziņā tā ir tiekšanās pēc aizliegtā augļa vai drīzāk elementāra robežu pārkāpšana.
Lai cik absurds nebūtu "Hohmas" stāstu saturs, tā tematiskā aktualitāte ir rūpīgi piesaistīta katram autora izvēlētajam un aplūkotajam laika nogrieznim (autors tos kompozicionāli izkārtojis nelineārā secībā – sākot ar 90. gadu sākumu un beidzot ar mūsdienām). Gadsimtu mijas situācijā atklātā lomu spēle jeb "laifsvapings" brīnišķīgi projicējas uz tolaik neaptveramā tempā augošo datorizācijas un interneta kā jaunas izklaides platformas ēru, arīdzan uz laikmetam aktuālo ideju atspoguļojumu ārzemju literatūrā un kino (Spaika Džonza "Būt par Džonu Malkoviču", Čaka Palanjuka "Cīņas klubs" un tā interpretācija Deivida Finčera ekranizācijā, arīdzan "Matrikss" utt.). "Hohmu" caurvij identitātes zaudēšanas un meklēšanas koncepts, kas vietumis atklāts absurdā un komiskā manierē, savukārt citviet – ar vislielāko un lietišķāko nopietnību. Vairāki stāsti būtībā ir paskvila par postpadomju cilvēku, kurš strauji pielāgojas patērētāju kultūrai un ieslīgst tās galējībās. Kuzmins lieliski parāda vidējo patērētāju, kurš tādā vai citādā veidā ir atkarīgs no bezgaumīga mārketinga, masu informācijas līdzekļiem, bezgaumīgām kāzu ballītēm vai arī, gluži pretēji, meklē veidu, kā izbēgt no minētajām parādībām (piemēram, pašradīta Hohmas Tautas republika stāstā "Hohmas kodekss").
Kuzminam patīk precīzi atsaukties uz noteiktām laikmeta populārās kultūras parādībām un tās meistarīgi pārfrāzēt. Lasot pirmās romāna nodaļas, nav iespējams ignorēt sakritības ar Viktora Peļevina "Generation P", savukārt "21. gadsimta stūrakmeņi", kas veidots kā "faktoloģiski vēsturisks traktāts", ar visiem komentāriem atgādina Aivara Ozoliņa garā tapušo 90. gadu sākuma prozu, vietumis pavīd arī kaut kas no Paula Bankovska "Trakajiem večiem" un – ticiet tam vai ne – intriga "Mērnieku laiku" garā, vienam zīdainim tiekot samainītam ar citu (arī šeit nav skaidrs, vai Kuzminam tā netīšām pagadījies, vai autors patiešām apzināti āzē lasītāju, savu romānu noslēdzot ar nodaļu "Mērītāji").
Vēl jo vairāk – ja Balzakam bija "Kurtizāņu spožums un posts" un "Cilvēciskā komēdija", Folkneram – "Joknepatofas apgabals Misisipi štatā", bet Gogolim – "Vakari ciematā Dikaņkas tuvumā", tad savā ziņā Kuzmins šos klasiskos piemērus ir konceptuāli pārfrāzējis un transformējis "Hohmā" jeb vienotā vēstījumā par konkrētas ģeogrāfiskas teritorijas un tās iedzīvotāju īpatnībām laiku lokos.
Autors to paveic, lietojot visdažādākos paņēmienus: tiek izmantots gan cēloņu un seku princips, kas rakstnieka iepriekšējā krājumā uzskatāmi kulminēja stāstā "Spēki", gan arī populārzinātniskais stils, vēstījumā sintezēts ar prastu pļāpāšanu, avīžu rakstos jeb izgriezumos ievietojot neiederīgus iestarpinājumus paša rakstu autora balsī un tādējādi testējot lasītāja uzmanību un "automātisko lasīšanu" (pats autors to vienuviet definē kā "prozaisko žurnālistiku"). Kuzmins spēj būt pietiekami literāri atraktīvs, epizodiski Anšlava Eglīša manierē fiksējot kolorītus raksturus: "Garais deguns kombinācijā ar niecīgo zodu padarīja viņu līdzīgu pakusušai vaska lellei. (..) Tagad, uz četrdesmit gadu sliekšņa, viņa pusgarie mati bija bezcerīgi atkāpušies no pieres, un zem acīm iezīmējās tas, ko parasti sauc par maisiņiem, bet kas Ziedoņa gadījumā vairāk līdzinājās pārvārītiem pelmeņiem." (103.)
Nodaļa (vai tomēr stāsts!) "GLERTP" ir īpašas ievērības cienīga, jo uzrāda vienu no spilgtākajiem mirkļiem jaunākajā oriģinālprozā – lai arī šī romāna nodaļa būtībā ir tikpat absurda kā pārējās, tā tomēr atklāj nopietnas sociālas problēmas. Vecāku (lasiet – vientuļās mātes) ilgstošas prombūtnes laikā maza meitenīte pārprot vectēva krākšanu, uztverot to kā slepenu lingvistisku zīmju saziņu ar māti. Atsaucoties uz autora vēlmi sastatīt stāstu darbības laiku ar noteiktu vēsturisku nogriezni, atgādinu, ka līdzīgi "GLERTP" darbības laikā (1994. gads) televīzijā pārraidīta kulta seriāla "Slepenās lietas" sērija ar zēnu, kurš spēja nolasīt televizora tukšā kanāla šņākoņu un savdabīgā veidā to interpretēt uz daudzām papīra loksnēm. Atskaitot visu pārējo intertekstualitāti, jāpieļauj, ka tā ir arīdzan autora koķetērija ar etīžu teātra "NERTEN" titula tapšanu.
Un ne tikai. Ja savulaik daudziem filoloģijas entuziastiem sajūsmu radīja valodnieces Rasmas Grīsles rakstu krājums "Spēkildze" un jo sevišķi oriģinālā publikācija "Par zirgu no filologa viedokļa", tad Kuzmins sniedz ieskatu divlitrīgo alus pudeļu eifēmisko apzīmējumu fenomenoloģijas pētījumā, vienlaikus atgādinot, ka šī produkta izņemšana no apgrozības ir "lingvistiskais genocīds". Tātad – par daudzbalsības trūkumu romānā nudien nevar sūdzēties.
Lai arī rakstnieks kopš savas debijas ir ievērojami audzis, atsevišķos mirkļos pārsālīto klišeju klātbūtne kļūst nogurdinoša. Vislielākais "Hohmas" trūkums ir tajā, ka tēlu savstarpējā sasaiste un epizodiskā mijiedarbe īsti nedarbojas un faktiski ir lieka un mehāniska – romāna žanriskajam satvaram zūd jēga, tādēļ, kā jau minēju, grāmata iegūst atšķirīgu vērtību, ja tiek uzlūkota kā stāstu krājums. Izdevumam piemīt arī vizuāli stilistiska vērtība, taču šajā gadījumā jāatzīst, ka reizēm forma ir ņēmusi virsroku pār saturu. Kaut arī šī nav Kuzmina debija, kopumā to var interpretēt kā spilgtu, paliekošu un neaizmirstamu pieteikumu literatūrā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
