Viņi viens otram ir svarīgi. Shipsea intervē māsu Tīnu
Foto: Publicitātes foto

Mākslas festivāla "Cēsis 2016" ieskaņā 16. jūlijā Vidzemes koncertzālē "Cēsis" uzstāsies Jānis Šipkēvics. Šis koncerts ir noslēdzošais viņa koncertsērijā par godu pirmā soloieraksta izdošanai. Tajā piedalīsies arī Jāņa māsa Tīna. Ierasts, ka intervijām aicina Jāni. Mēs piedāvājam Jānim nointervēt Tīnu. Šī ir viņu saruna nedēļu pirms koncerta.

Kādas ir tavas sajūtas, tuvojoties koncertam Cēsīs? Man pašam katru reizi uzstāšanās prasa daudz spēka un koncentrēšanos. Par ko pirms koncerta domā tu?

Tā kā vienreiz jau Vidzemes koncertzālē esam uzstājušies, apmēram zinu, ko sagaidīt. Zinu, kāda būs skatuve, kur sēdēs skatītāji, no kuras puses nāks gaisma. Varbūt tie šķiet sīkumi, bet, ja šo visu zinu, tas ļoti atbrīvo. Varu uzmanību fokusēt uz uzstāšanos. Protams, ka katrs koncerts ir citādāks, unikāls un prasa savu mazo stresiņu, to arī šobrīd izjūtu. Bet vispār man ļoti patika pagājušo reizi Cēsīs, man gribas tur atgriezties, tāpēc atļaušos pat teikt, ka koncertu gaidu.

Kā izpaužas tavs pirmskoncerta stresiņš? Ko dari, lai to mazinātu?

Ir ļoti interesanti sevi vērot šādā situācijā, kas man ir diezgan neierasta. Apzināties, ka tūlīt iešu uz skatuves, mani vēros, vērtēs – tā ir liela atbildība. Pirms koncerta gan man mazliet uznāk trakums – ļoti, ļoti daudz enerģijas. Tā, ka varētu mest kūleņus vai dejot. Reizēm tam arī ļaujos, jo vajag taču nomierināties. Citreiz es domāju – varbūt vajadzētu spēlēt drusku citu žanru, piemēram, roku, tad to enerģiju būtu, kur likt lietā? Taču pagaidām šķiet, ka tam laiks vēl nav pienācis. Man ļoti patīk miers, ko spēj sniegt šāda veida mūzika.

Ar ko šis koncerts tev pašai būs īpašs?

Man, kā jaunam mūziķim, katrs koncerts ir unikāla pieredze, kurā es neko nevaru paredzēt. Tas kā piedzīvojums mani ierauj, un es mēģinu to ne tikai izbaudīt, bet arī mācīties un pacelt savu pieredzi jaunā līmenī. Cēsis vispār ir ne tikai vēsturiski, bet arī kultūras ziņā nozīmīga vieta – būt tur jau tā ir maģiski, bet uz skatuves – vēl īpašāk. Uz roku pirkstiem saskaitāmas reizes, kad esmu uzstājusies auditorijas priekšā, un Cēsu koncertzāle ir viena no lielākajām, kādās nācies koncertēt. Sajūtas patiešām ir grūti aprakstīt. Laiks it kā apstājas, tomēr es nespēju pat attapties, kad jau atkal esmu aizskatuvē, un tu turpini koncertu.

Kas, tavuprāt, ir pati svarīgākā īpašība, kas nepieciešama mūziķim?

Mūziķim ir jābūt sirsnīgam, jāizrāda tas, ka viņš ir priecīgs par katru, katru koncerta apmeklētāju. Es domāju, ka tieši tas ir tas, kas veido tādu kā saikni starp mūziķi un klausītāju – tas, ka viņi saprot, ka, pat neesot personīgi pazīstami, viņi viens otram ir svarīgi!

Viņi viens otram ir svarīgi. Shipsea intervē māsu Tīnu
Foto: Publicitātes foto

Tu esi pašmācības ceļā apguvusi vairākus mūzikas instrumentus – klavieres, ģitāru, kokli, ukuleli, vijoli, mandolīnu, stabuli un blokflautu. Kurš no tiem tev bijis vissarežģītākais?

Ne visus minētos instrumentus es pārvaldu pilnībā, tāpēc noteikti vissarežģītāk man gājis ar ģitāru – instrumentu, kuru pieprotu vislabāk. Iemācīties pamatus nav grūti, taču izkopt tehniku un nianses, kas tev pašam šķiet mazsvarīgas, – tas ir gan sarežģīti, gan prasa pacietību. Vijole arī ir grūta – nedrīkst apstāties trenēties. Tiklīdz pāris dienu nespēlē, saproti, ka esi regresējis. Taču kaut kā joprojām neesmu zaudējusi pacietību. Varbūt tādēļ, ka vijoli nesāku mācīties ar domu, ka reiz būšu Baiba Skride. Vienmēr esmu visu darījusi tik, cik savam priekam.

Kas ir tavas galvenās muzikālās ietekmes, iedvesmas, kā izvēlies dziesmas, ko dziedāsi?

Dziesmas parasti atrodu nejauši – nav tā, ka es piesēžos un divas stundas meklēju foršas dziesmas, kuru kaverversijas man nospēlēt. Pārsvarā iemācos spēlēt tās dziesmas, kuras es pati ikdienā klausos. Citas man ir vai nu ieteikuši draugi, vai esmu tās izdzirdējusi pa radio vai veikalā skanot, un tur tad tās man arī iepatikušās. Galvenais, lai man pašai patiktu tas, ko es spēlēju, citādi man nekas nesanāk. Iedvesmojos es pārsvarā no ļoti vienkāršām lietām – apkārtējiem cilvēkiem, dabas un citiem māksliniekiem.

Viena no pēdējā laika spēcīgām ietekmēm bija ceļojums uz Islandi. Daba, cilvēki, noskaņa, kas valda pilsētā, – tas pavēra jaunu logu, caur kuru papētīt, kā citur dzīvo cilvēki, ko viņi ēd, ko klausās, cikos iet gulēt. Ceļojuma laikā satikām arī islandiešu grupu "Soley", kurus biju klausījusies iepriekš. Un te pēkšņi tu redzi, kā cilvēki, kuru koncertus tu esi skatījies, biogrāfiju lasījis, sēž pie blakus galdiņa kafejnīcā, čalo, smejas.

Bet koncertā noteikti izpildīšu "Daughter" dziesmu "Candles". Tā man ir ļoti mīļa. "Daughter" pati par sevi man ir liels paraugs. Šīs grupas izteiksmes veids mūzikā man ir ļoti tuvs. "Daughter" klausos jau salīdzinoši sen, un tā ir vienīgā grupa, kura man laika gaitā nav apnikusi – tieši otrādi – bieži vien, vecās dziesmas noklausoties vēlreiz, liekas, ka tās kļuvušas vēl labākas. Tāpēc arī man šī grupa un viņu dziesmas ir tik nozīmīgas, tāpēc arī "Candles" noteikti gribu parādīt citiem – kaut savā versijā.

Varbūt koncertā varam gaidīt kādu tavu oriģināldarbu?

Var gan! Godīgi sakot, pārāk daudz par to negribu stāstīt, jo manis pašas dziesmas – tā ir mana iekšējā pasaule, kuru ne vienmēr gribu izlikt uz delnas citu vērtēšanai. Kaut vai tāpēc, ka, manuprāt, cilvēki bieži vien nesaprot, ka katrs rada to, ko viņš pats jūt un izliek to tādā formātā, kādā uzskata par pareizu, nevis cenšas radīt "kaut ko, kas patiks citiem".

Tags

Cēsu mākslas festivāls Jānis Šipkēvics (Shipsi) Tīna Šipkēvica

Comment Form