Arī Augstākā tiesa neatzīst valsts autortiesības uz padomju gados uzņemtajām 973 filmām
Foto: LETA

Arī Augstākā tiesa (AT) 31. janvārī nosprieda neatzīt valsts mantiskās autortiesības uz "Rīgas kinostudijā" tapušajām 973 padomju filmām, kas uzņemtas laikā no 1964. gada līdz 1990. gada 4. maijam.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

AT atstāja negrozītu Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru prasība tika noraidīta, jo, lai gan AT nepiekrita atsevišķiem apgabaltiesas secinājumiem, tomēr šajā spriedumā ietvertais lietas iznākums ir pareizs, proti, prasību apmierināšana nav iespējama. Tas, ka arī "Rīgas kinostudija" nepieder autortiesības uz padomju laikā radītajām filmām, izriet jau no AT sprieduma. Proti, tiesības uz filmām nepieder nevienai juridiskajai personai.

AT Civillietu departaments otrdien vērtēja Kultūras ministrijas (KM), Latvijas Kinematogrāfistu savienības un 44 filmu autoru kasācijas sūdzības par Rīgas apgabaltiesas spriedumu par mantisko autortiesību atzīšanu uz "Rīgas kinostudija" uzņemtajām 973 filmām, kas tapušas laikā no 1964. gada līdz 1990. gada 4. maijam, un arī trešo personu prasībā par autortiesību atzīšanu uz šīm filmām.

AT atzina, ka juridisko personu autortiesības, par kurām notika strīds, ir beigušas pastāvēt vēlākais 1993. gada 15. maijā, stājoties spēkā likumam "Par autortiesībām un blakustiesībām" un Latvijas likumdevējam nepieņemot likumu, kas nodrošinātu minēto tiesību turpmāku pastāvēšanu. Līdz ar to šādas tiesības nevar piederēt ne "Rīgas kinostudijai", ne arī valstij.

Autoru – fizisko personu, kuru radošās darbības rezultātā tapa iepriekš minētās filmas, – tiesības turpina pastāvēt, un to aizsardzība var tikt īstenota vispārīgā kārtībā, norāda tiesa.

AT atzina, ka, lai izšķirtu jautājumu par tiesību piederību un no tā izrietošu pušu strīdu par šo tiesību pārkāpumu, vispirms jānoskaidro, par kādām tieši tiesībām ir strīds un vai tās vispār pastāv. Spriedumā secināts, ka saskaņā ar tā brīža civilkodeksu autortiesības nebija īpašuma objekts, kam savukārt ir nozīme, izvērtējot lietai būtiskus apstākļus, tostarp par to, vai un kādā apjomā attiecīgās tiesības turpināja pastāvēt arī pēc likuma "Par autortiesībām un blakustiesībām" spēkā stāšanās 1993. gada 15. maijā.

Izvērtējot padomju laika civiltiesisko regulējumu un tiesību doktrīnas atziņas, AT secināja, ka "juridisko personu autortiesības" tobrīd civilkodeksā tika uzskatītas par īpašām tiesībām, kas atšķiras no autoru tiesībām mūsdienu izpratnē. Analizējot, vai šīs īpašās tiesības ir turpinājušas pastāvēt arī pēc likuma "Par autortiesībām un blakustiesībām" stāšanās spēkā, tiesa konstatēja, ka šāda tiesību institūta Latvijas tiesībās nav un tas arī nav pārņemts grozītā veidā. Mūsdienu likums par autoru - darba radītāju - atzīst tikai fizisku personu, un neviena juridiskā persona, kas kādreiz organizējusi vai pašlaik organizē filmas radīšanu, nevar kļūt par tās autoru.

AT arī norādīja, ka būtiski ņemt vērā, ka, Latvijai atgūstot neatkarību, notika tiesību sistēmas transformācija. Līdz ar to, lai juridisko personu autortiesības, tostarp padomju uzņēmuma "Rīgas kinostudija" autortiesības, turpinātu pastāvēt neatkarīgās Latvijas tiesību sistēmā, Latvijas likumdevējam vajadzēja tās noteikti pārņemt.

Spriedumā konstatēts, ka likumdevējs jautājumu par padomju periodā radītajām filmām bija vēlējies regulēt patstāvīgi, taču atbilstošs normatīvais regulējums nav pieņemts līdz pat šim brīdim. "Šādos apstākļos nevar atzīt, ka strīdīgās tiesības ir turpinājušas pastāvēt," secina AT.

Ņemot vērā AT atziņu par uzņēmuma "Rīgas kinostudija" autortiesību izbeigšanos ne vēlāk kā 1993. gada 15. maijā, lietā vairs nebija nozīmes risināt jautājumu par minēto tiesību likteni tā privatizācijas procesā, kas norisinājās 1997. gadā.

Attiecībā uz autoriem, proti, fiziskajām personām, kuru radošās darbības rezultātā strīdus filmas tapa, AT secināja, ka viņu autortiesības pastāv uz likuma pamata un tās nav atkārtoti jāapstiprina ar tiesas spriedumu. Ja filmu autoru tiesības tiek aizskartas, tad par konkrētajiem aizskārumiem katram autoram ir tiesības vērsties tiesā. Apelācijas instancē nebija trešo personu prasījuma, kas būtu vērsts uz konkrēta aizskāruma novēršanu, paskaidroja AT.

Spriedums stājies spēkā un nav pārsūdzams, informēja AT preses sekretāre Baiba Kataja.

Jau ziņots, ka Rīgas apgabaltiesa 2014. gada aprīlī pilnībā noraidīja KM prasību. Apgabaltiesas spriedums bija pretējs pirmās instances spriedumam, kas prasību apmierināja. Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa 2013. gadā atzina KM autortiesības uz minētajām filmām, ievērojot darba autoru – darba radītāju - mantiskās un personīgās tiesības, savukārt "Rīgas kinostudija" spriedumu pārsūdzēja.

Tiesa toreiz arī atzina KM tiesības publicēt, atveidot un izplatīt filmas visos iespējamos veidos, ievērojot darba autoru – darba radītāju - mantiskās un personīgās tiesības, kā arī tika atzītas valsts tiesības saņemt atlīdzību, ja kādu no filmām izmanto citas personas, un atzītas tiesības uz neaizskaramību uz filmām, arvien ievērojot darba autoru tiesības.

Papildus pirmās instances tiesa atzina KM tiesības uz filmu oriģinālu vai to kopiju izplatīšanu - retranslēt pa kabeļiem, padarīt pieejamu pa vadiem, nomāt, īrēt un publiski patapināt, ievērojot darba autoru personiskās un mantiskās tiesības. Tika atzīts, ka "Rīgas kinostudija", prettiesiski uzdodoties par filmu autortiesību īpašnieku un noslēdzot līgumu ar "Voxell Aps", ir aizskārusi Latvijas valsts blakustiesības uz filmām. Tiesa aizliedza "Rīgas kinostudijai" publicēt, atveidot un izplatīt šīs filmas.

Tiesa toreiz atzina arī filmu autoriem neatsavināmās personiskās un mantiskās tiesības uz viņu radītajiem darbiem, tiesības atļaut vai aizliegt darbu izmantošanu, kā arī saņemt atlīdzību par šo filmu izmantošanu, nomas, iekasētās nesējas atlīdzības.

Kā ziņots, KM 2008. gadā vērsās tiesā ar prasību, kā arī lūdza piemērot pagaidu noregulējumu – aizliegumu "Rīgas kinostudija" un Dānijā reģistrētam uzņēmumam "Voxell Aps" izplatīt kopumā 973 filmas. Vidzemes priekšpilsētas tiesa noraidīja lūgumu par pagaidu noregulējuma noteikšanu, un šo lēmumu nemainīja arī Rīgas apgabaltiesa, kurā tas tika apstrīdēts.

Ministrija prasībā tiesu lūgusi atzīt "Rīgas kinostudijas" līgumu ar "Voxell Aps" par spēkā neesošu un aizliegt veikt turpmākas darbības ar laika posmā no 1964. gada 1. jūnija līdz 1993. gada 14. maijam Rīgas kinostudijā uzņemtajām kinofilmām un televīzijas filmām.

"Rīgas kinostudijas" bijušā valdes priekšsēdētāja Venta Horsta un "Voxell Aps" direktora Torbena Ellerta 2007. gada 1. oktobrī noslēgtais līgums paredzēja nodot Dānijas sabiedrībai tiesības izplatīt filmas ētera televīzijā, kabeļtelevīzijā, satelīttelevīzijā, kinoteātros un mājas video formātā.

Savukārt 2007. gada 31. oktobrī KM nosūtīja vēstuli ģenerālprokuroram ar lūgumu izvērtēt "Rīgas kinostudijas" noslēgto darījumu par Latvijas kinofilmu un televīzijas filmu tiesību nodošanu. KM lūdza izvērtēt, vai "Rīgas kinostudijas" veiktajās darbībās, noslēdzot darījumu par sev nepiederošām tiesībām, nav saskatāmi Krimināllikuma pārkāpumi. 2009. gadā Finanšu un ekonomisko noziegumu izmeklēšanas prokuratūra nolēma izbeigt kriminālprocesu pret "Rīgas kinostudiju", atzīstot, ka tās darbībā nav saskatāmi nekādi noziedzīgi nodarījumi attiecībā uz padomju laikā uzņemto filmu autortiesībām.

Tags

Rīgas Kinostudija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form