Cēsu kaujām – 100. Daži mīti un interesanti fakti
Foto: Cēsu pulka Skolnieku rota. 1919. gads

Šogad Cēsīs ar vērienīgām svinībām pieminēs Uzvaras dienu – 100. gadadienu kopš uzvaras Cēsu kaujās. Igaunijas armijai Landesvēra un Dzelzsdivīzijas sakaušana ir lielākais panākums tās vēsturē. Arī Latvijai šī uzvara ir viens no nozīmīgākajiem Neatkarības kara (1918–1920) notikumiem, kura rezultātā Rīgā varēja atgriezties Kārļa Ulmaņa vadītā valdība un tika radīta Latvijas armija. Nenoliedzami, šie svētki ir svarīgi visam Baltijas reģionam un atgādina mums, cik lielus panākumus varam gūt apvienojot kaimiņvalstu spēkus. Tomēr ar Cēsu kauju norisi saistās ne viens vien mīts vai interesants fakts, par kuriem ir vērts atgādināt.

Guderians un Kleists pret latviešiem un igauņiem

Droši vien katram, kurš ir interesējies par Otrā pasaules kara vēsturi, ir zināmi tādi leģendāri vācu karavadoņi kā Heincs Guderians (arī "tanku Heincs" jeb "ātrais Heincs") vai Evalds Kleists. Tomēr reti kurš zina, ka savas karjeras sākumposmā viņi bija Cēsu kauju dalībnieki – Guderians darbojās vācu Dzelzsdivīzijas štābā, bet Kleists komandēja vienu Dzelzsdivīzijas pulku. Līdzās šiem slavenajiem uzvārdiem jāmin vēl vesela virkne vēlāko Trešā Reiha ģenerāļu, kuri vai nu tiešā vai netiešā veidā piedalījās Cēsu kaujās: ģenerālpulkvedis Eberhards fon Makenzens, ģenerālleitnanti Ginters Lēmans un Heinrihs Rauhs, ģenerālmajori Ēriks Alts, Rūdolfs Bāders, Heinrihs Dona–Šlobitens, Hanss Heinrici un citi. Ne velti laikabiedri uzskatīja, ka jaunā tipa Vācijas armija dzimusi tieši kaujās Baltijā 1919. gadā. Interesantā kārtā vācu jaunā kara mašīna tieši Latvijā cīņās ar latviešu un igauņu spēkiem piedzīvoja arī savas pirmās sakāves.

"Landesvēra karš"

1919. gada vasaras kaujas Igaunijā ierasts apzīmēt par "Landesvēra karu". Arī mūsu vēsturnieki mēdz uzsvērt Baltijas landesvēra jeb vācbaltu zemessargu lomu Cēsu kaujās. Līdzās ar Andrieva Niedras valdības piesaukšanu tas radot pamatu runāt par "Latvijas pilsoņu karu" vai vismaz pilsoņu kara iezīmēm. Tomēr tiek piemirsts, ka Landesvēra komandieris bija nevis Latvijas, bet Vācijas armijas virsnieks – Alfrēds Flečers; operācijas plānoja Vācijas armijas 6. rezerves korpusa štābs ar ģenerāli Rīdigeru fon der Golcu priekšgalā; visbeidzot, aptuveni trīs ceturtdaļas no Cēsu kaujās iesaistītajiem spēkiem (tai skaitā aptuveni puse no Landesvēra sastāva) bija Vācijā savervētie algotņi nevis vietējie vācbaltieši. Tas arī izskaidro, kāpēc jau labu laiku pirms Strazdumuižas pamiera Niedras valdība bija nozudusi no politiskās skatuves un to, kādēļ Landesvērs pēc Cēsu kaujām un iztīrīšanas no Vācijas algotņiem varēja veiksmīgi iekļauties un turpināt dienestu Latvijas armijas sastāvā. Lai cik propagandas ziņā veiksmīgs būtu apzīmējums "Landesvēra karš", un lai cik skaļi nebūtu mūsdienu Latvijas "niedristi" (viņu aktivizēšanās pēdējos gados pati par sevi ir interesanta parādība), daudz pamatotāk šo konfliktu būtu saukt par Vācijas vai ģenerāļa Golca karu pret Latviju un Igauniju.

Cēsu pulka loma kauju iznākumā bijusi niecīga

Runājot par Cēsu kaujām, pamatoti tiek uzsvērta Igaunijas armijas loma izcīnītajā uzvarā. Par to sevišķi spilgti liecina zaudējumu statistika – Cēsu pulka kritušo un ievainoto sadaļās redzami reizes desmit mazāki skaitļi nekā igauņiem. Rezultātā dažkārt var dzirdēt viedokli, ka Cēsu kājnieku pulkam šajās kaujās neesot bijusi nekāda loma – visu izšķīruši igauņi. Tomēr jāņem vērā, ka starpkaru periodā Cēsu pulka vēsture netika uzrakstīta, un līdz pat mūsu dienām nav tapis neviens padziļināts pētījums par šī pulka gaitām. Tikmēr pat pavirša iepazīšanās ar pulka dokumentiem ļauj secināt, ka cēsnieku zaudējumi ir uzskaitīti nepilnīgi un ir ievērojami lielāki nekā varam lasīt līdz šim sarakstītajās vēstures grāmatās. Tas arī ir pilnīgi loģiski, ņemot vērā, ka Cēsu pulks atradās pašā kauju epicentrā un uz saviem pleciem iznesa 21. jūnija kaujas smagāko krīzi, kad reāli draudēja pulka ielenkšana, iznīcināšana un frontes sabrukums.

Latviešiem un igauņiem bija jācīnās pret skaitlisku pārsvaru

Vēl viens mīts ir saistīts ar abu pušu spēku samēriem. Dažkārt nākas dzirdēt, ka latviešiem un igauņiem pie Cēsīm ir bijis jācīnās ar ievērojamu vācu pārspēku. Tomēr tas tā nebūt nebija. Vācieši, nenovērtējot savu pretinieku kaujas spējas, uzbrukumā raidīja tikai daļu no Landesvēra un Dzelzsdivīzijas vienībām. Rezultātā kauju sākumā vāciešiem bija gandrīz divreiz mazāki spēki nekā igauņiem un latviešiem. Tas arī izskaidro, kāpēc vācieši piedzīvoja tik ātru sakāvi, un kādēļ pēc ziņas saņemšanas par uzbrukuma sākumu latviešu un igauņu štābos valdīja īsta līksmība. Vāciešu izcilo taktisko mākslu latvieši un igauņi pārspēja ar pārāku spēku koncentrēšanu, labāku loģistiku, izlūkošanu un morāli-psiholoģisko noturību.

Skolnieki pret skolniekiem

Šķiet, ka slavenākā Cēsu kauju dalībniece ir 2. Cēsu kājnieku pulka Skolnieku rota. Dažkārt nākas dzirdēt visai smieklīgu apvainojumu – tas esot bijis noziegums sūtīt bērnus kaujā. Kāpēc smieklīgs? Pirmkārt, tāpēc, ka absolūti lielākajai daļai Skolnieku rotas karavīru bija 18 vai vairāk gadu – tie bija vecāko klašu Valmieras un Cēsu skolnieki. Otrkārt, Landesvērā skolnieki un vārda tiešā nozīmē bērni dienēja daudz lielākā skaitā. 8. jūnija pavēlē Landesvēra komandieris Alfrēds Flečers rakstīja, ka uz ielas redzējis pat 1,20 metrus garu puisīti formā ar karabīni rokās. Viņš aizrādīja, ka tik mazu bērnu apbruņošana atstājot sliktu iespaidu uz pārējiem karavīriem. Vēlāk, jūnija beigās, Carnikavas rajonā Landesvērs mēģināja kaujā izmantot rotu, kuras karavīri bija 14-15 gadus veci zēni. No tā, protams, nekas labs nesanāca, rotu nācās atvilkt uz aizmuguri un izformēt.

Baloža neitralitāte

Visbeidzot, ir vēl kāda ļoti interesanta sižetiskā līnija, kas ir saistīta ar Cēsu kaujām, un kura desmitiem gadu garumā ir bijusi pateicīga augsne ne vienam vien kašķim Latvijā un trimdā. Runa ir par pulkveža Jāņa Baloža ieturēto neitralitāti Cēsu kauju laikā, kas it kā bijusi labvēlīga vāciešiem.
Protams, šis jautājums nav pilnīgi viennozīmīgi izšķirams par labu vieniem (Baloža apoloģēti) vai otriem (tā sauktie "ziemeļnieki"). Tomēr jāatceras, ka neitralitāti Balodim uzspieda Sabiedroto valstu misijas un to atbalstīja arī Ulmanis. Rezultātā Baloža daļu "pieskatīšanai" un iespējamai atbruņošanai Landesvēram bija jāatstāj Rīgā sava kaujasspējīgākā vienība – 1. Baltu pulks (agrākā Trieciennodaļa). Grūti pateikt, kā būtu beigušās Cēsu kaujas, ja šo pulku vācieši varētu raidīt kaujā.

Līdz ar Cēsu kauju izšķirošās fāzes sākumu Balodis visas Vidzemes vidienē izvietotās vienības nodeva Valmieras kājnieku pulka un Austrumu frontes pavēlnieka pulkveža Jansona rīcībā, faktiski pārkāpjot neitralitāti. 26. jūnijā sākās sadursmes starp latviešu un vācu karavīriem Rīgā, bet Jūrmalā Baloža brigādes karavīri arestēja bēgošos Niedras ministrus, kurus vācieši ar lielām grūtībām izglāba no aizvešanas uz Igauniju vai nošaušanas.

Tags

Cēsu kauju simtgade Cēsis recenzija

Comment Form