Foto: Rekviēms Latvijas muižām. 40 gadu darba augļi apkopoti unikālā enciklopēdijā
Foto: Vitolds Mašnovskis

Pērnā gada nogalē Latvijas Zinātņu akadēmijas Portretu zālē, klātesot ap 300 cilvēkiem, tika atvērts enciklopēdijas "Muižas Latvijā" pirmais sējums, kura autors ir fotogrāfs un kultūras pieminekļu pētnieks, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Vitolds Mašnovskis. Viņš 40 gadu garumā apsekojis ap 2000 Latvijas muižu, veicot ap 1200 muižu kompleksu dokumentālu fotofiksāciju un skrupulozu izpēti, nu informācija par pirmajām 179 muižām apkopota unikālā enciklopēdijā, kas ir veltījums Latvijas simtgadei un nākamajām paaudzēm, lai tās zinātu, kāda bagātība mums reiz bijusi, taču šobrīd neizbēgami iet bojā.

Pirmais sējums, kas ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu izdots izdevniecībā DUE, aptver 179 Latvijas muižas alfabētiskā secībā no A līdz H. Ap 90% enciklopēdijā iekļauto fotogrāfiju ir uzņēmis pats autors, savukārt ap 10% ir no dažādu arhīvu, tostarp ārvalstu, krājumiem. Kopskaitā to ir vairāk nekā 300 tūkstoši. Savukārt par muižu vēstures un muižnieku ciltskoku (ap 600) pētījumu avotiem izmantoti Latvijas, Vācijas, Igaunijas, Zviedrijas, Polijas, Krievijas un Baltkrievijas arhīvu materiāli, kā arī vācu arhitektu un vēsturnieku publikācijas. Būtībā šis darbs ir Latvijas muižu kompleksu inventarizācija, jo vienotas šo kultūrvēsturisko pieminekļu uzskaites līdz šim nav bijis.

Katrs muižas komplekss aprakstīts gan latviešu, gan vācu valodā, ietverot tā atrašanās vietu un ekonomisko raksturojumu, īsu īpašnieku vēsturi, akcentējot muižas pirmsākumus un norietu, kā arī skaidrota kungu mājas vai pils būvvēsture un sniegts saimnieciskās apbūves ansambļa un parka raksturojums. To visu Vitolds Mašnovskis neatlaidīgi pētījis un licis kopā 40 gadu garumā paralēli savam maizes darbam.

Un darbu bijis daudz un dažādi – pēc pamatizglītības viņš ir ekonomists un strādājis par radiorūpnīcas direktora vietnieku ražošanā Kandavā, kur viņa pārraudzībā bija ap 1000 cilvēku darbs (šī pieredze arīdzan ieaudzinājusi dzelžainu precizitāti, bez kuras nevarētu tapt "Muižas Latvijā"), darbojies kā žurnālists "Tukuma Ziņās", vairāk nekā 15 gadus bijis Tukuma mākslas muzeja ārštata zinātniskais līdzstrādnieks, bet no 1993. gada 16 gadus – Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas darbinieks. Viņš darbojas trijās starptautiskās organizācijās – UNESCO, kā eksperts – Starptautiskās muzeju padomes Latvijas nacionālajā komitejā (ICOM) un Kultūras pieminekļu un vietu saglabāšanas padomes Latvijas nodaļā (ICOMOS), kā arī ir viens no digitālās kultūrvēsturisko vērtību bibliotēkas "Zudusī Latvija" līdzautoriem.

Foto: Rekviēms Latvijas muižām. 40 gadu darba augļi apkopoti unikālā enciklopēdijā
Foto: LETA

Tiesa, kā ne reizi vien uzsvēris pats apjomīgā pētījuma autors, "Muižas Latvijā" nekad netaptu un dienasgaismu neieraudzītu bez sadarbības ar mākslas vēsturnieku un Rundāles pils ilggadējo direktoru Imantu Lancmani, bez dzīvesbiedres Ženijas atbalsta, kura braukusi līdzi lielākajā daļā ekspedīciju, un izdevniecības DUE radošās direktores Intas Bērentes-Strengas uzņēmības.

Ar muižām Vitolds Mašnovskis burtiskā nozīmē ir saistīts jau kopš pašas dzimšanas – pasaulē viņš nāca un pirmos gadus mita Pūres muižā, bet pēcāk dzīvoja Valmiermuižā, kur iepazinies arī ar pēdējo fon Lēvenšternu dzimtas pārstāvi. Tiesa, likteņa spēlēm enciklopēdijas tapšanā bijusi pakārtota nozīme, jo viņam gluži vienkārši patīk zeme, kurā dzīvo. "Esmu izbraukājis pasauli krustu šķērsu no Amerikas līdz Ķīnai, bet tas nav mans. Nav mīļākas un skaistākas vietas par savu zemīti. Otrs – mani vienmēr ir tracinājis, kad ar uzsvaru apgalvo: "Es – latvietis." Ne ar vienu vien šī iemesla dēļ esmu saķēries. Kas tu esi par latvieti? Ko tu esi izdarījis Latvijas labā? Pēc sevis ir kaut kas paliekošs jāatstāj. Tas skan ļoti patētiski, bet tā tas ir," viņš norāda uz vienu no iemesliem, kādēļ tapusi enciklopēdija.

Foto: Rekviēms Latvijas muižām. 40 gadu darba augļi apkopoti unikālā enciklopēdijā
Foto: Vitolds Mašnovskis

Tā kā audzis ģimenē, kas cietusi no padomju varas, gluži dabiski radusies interese tieši par starpkaru periodu, kad Latvija bija brīva. "Lasīju žurnālu "Atpūta", pamazām sāku vākt kopā informāciju pats. Kad redzēju, kā pēc kara ugunskuros Latvijā dedzina aizliegtās grāmatas, dažas nočiepu. Savukārt ap septiņdesmitajiem gadiem man bija iespēja tikt klāt fondiem, kuriem katrs mirstīgais vis klāt netiek. Tad man skatiens pavērās vēl citādā gaismā. Taču domas par enciklopēdiju sākumā noteikti nebija," atminas Vitolds Mašnovskis.

Grāmatas par sev interesējošo Latvijas vēstures posmu viņš vāca no ēkām, kuru īpašnieki palika Sibīrijā. Kopumā ilgākā laikā savācis un nopircis ap 3000 sējumu par vēsturi, arhitektūru, mākslas vēsturi, kā arī daiļliteratūru, par ko bijusi īpaša interese. "Reiz es grāmatu maisu atradu cūku kūtī. Veselu gadu grāmatas uz balkona vēdināju. Savukārt studiju gados vienu maisu atradu sausajā tualetē, kur tas bija nolikts kā tualetes papīrs. Lapu pa lapai no Edvarta Virzas "Straumēniem" kāds bija plēsis ārā."

Tiesa, šāda pētniecība nepalika bez sekām – kāds "draugs" par viņu uzrakstīja ziņojumu, ka mājās glabājot nelegālo literatūru. "Izsauca uz KGB. Gribēja, lai atzīstos, ka rakstu pretvalstisku vēsturi par Latviju, lai gan tanī brīdī neko nemaz nerakstīju. Teica, ka man mājās esot "Mein Kampf" latviešu valodā. Nu, kāds "Mein Kampf" latviešu valodā? Teica, ka atšķirs no ģimenes, aizsūtīs uz Kamčatku. Pēc šīs sarunas man vēl mēnesi rokas trīcēja. Tas nostrādā lieliski. Es nebrīnos, ka cilvēki sadarbojās. Daļu tādā veidā iedzina stūrī. Savukārt citi tomēr sadarbojās, jo gribēja braukt uz ārzemēm, dabūt labāku amatu vai ārpuskārtas bērnudārzu. Es tādus pazinu ne vienu vien. Arī studentus," atklāj enciklopēdijas autors. "Man paveicās, ka toreiz biju nomenklatūras darbinieks, "draugi" beigās zaudēja interesi par mani."

Foto: Rekviēms Latvijas muižām. 40 gadu darba augļi apkopoti unikālā enciklopēdijā
Foto: Vitolds Mašnovskis

Doma par sistemātisku muižu "kopā likšanu" radās 1993. gadā, kad viņš sāka strādāt Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā. Braucot apkārt pa visu Latviju, arvien biežāk sācis sev uzdot jautājumu: "Bet ko tad es īsti sargāju?" Iesākumā nopietni "uzsēdās" tēmai, kas viņu aizveda līdz četru sējumu monogrāfijai par muižnieku memoriālo kultūru, pie kuras kopumā strādāja 10 gadus. Šis pētījums gan vēl aizvien nav publicēts, taču kalpoja par pamatu nākamajam pētījumam – četru sējumu enciklopēdijai par Latvijas luterāņu baznīcām.

Savukārt pēc tam beidzot pienāca kārta arī muižām. No sākuma viņš pētīja savu rajonu (Tukuma – red.), bet tad atģidās, ka "nejauši pieķēris" klāt arī kaimiņu rajonu, bet beigās "netīšām" – visu Latviju. Pirmais nopietnais solis bija 66 lapaspuses bieza Tukuma rajona muižu vēsture, kas tika publicēta 1996. gadā un iemantoja plašu interesi. Maisam gals bija vaļā, un sākās īstais darbs, kas pēdējos 10 gadus prasījis līdz pat 14 stundām dienā.

Vaicāts, vai 40 gadu garumā nav nolaidušās rokas, Vitolds Mašnovskis atzīst, ka ir gan, turklāt ne reizi vien. Iemesls tam, protams, ir gaužām paredzams un gana klasisks, proti, finanses. Visu pētniecības darbu no savas kabatas autors ir sedzis pats, to nav atbalstījuši ne kādi fondi, ne projekti, turklāt nācies arī saskarties ar dažu iestāžu neatsaucību. Kā rūgtu piemēru Vitolds Mašnovskis atminas mēģinājumu sadarboties ar Vēstures un kuģniecības muzeju, kur par katru vēsturisko muižu fotogrāfiju viņam prasījuši 40 eiro: "Es jutos bezgala sarūgtināts. Biju taču gatavs dot pretī muzeja kolekciju papildināšanai savas profesionālās fotogrāfijas, kaut vai vienu pret 10. Es taču nepelnu ar to, es prasu grāmatai!" Liela daļa šādu fotogrāfiju vēlāk ar bijušā operdziedātāja Aleksandra Poļakova palīdzību sadzīta rokā Herdera institūta arhīvā Mārburgā, kur atrodas lielākā Baltijas kultūrvēsturisko pieminekļu foto kolekcija Eiropā. "Līdz šim tur bija fon Volfu, nu tur ir arī fon Mašnovska kolekcija."

Foto: Rekviēms Latvijas muižām. 40 gadu darba augļi apkopoti unikālā enciklopēdijā
Foto: Vitolds Mašnovskis

Arī cilvēki no malas nav skopojušies ar dažādiem šaubu vai nopēluma vārdiem, sakot, ka šāds darbs nav amatiera, bet akadēmiķu lauciņš, turklāt viens pats to nemaz nevar izdarīt, ir nepieciešama vesela profesionāļu komanda utt. Taču, tā kā Vitolds Mašnovskis pēc dabas ir spītīgs un neatlaidīgs, turklāt arī perfekcionists, šādas nievas viņš diži vērā nav ņēmis. "Amatieris nezina, ka viņš viens to nevar izdarīt, bet ņem un izdara!" viņš smejoties saka.

Lūgts raksturot Latvijas muižu šī brīža situāciju, viņš saka, ka pieklājīgā valodā to nemaz nav iespējams izdarīt – jāpāriet uz nenormatīvo leksiku, taču tādu viņš nelieto. No 2000 muižām apskatāmas un rādāmas ir vien dažas, ap 4%. Tas ir arī iemesls, kāpēc savu veikumu viņš dēvē par "rekviēmu muižām". Situācija ir bezcerīga, turklāt, gadu desmitiem maļoties cauri dažāda veida informācijai un skatot piemērus savām acīm, viņš arī neredz iespēju, kā varētu situāciju vērst par labu. Viens no degradējošiem faktoriem ir cilvēku neesamība Latvijas reģionos. "Mēs esam dienām braukuši un neesam redzējuši cilvēkus. Piemēram, Latgale ir tukša, izmiruši ir veseli ciemi!" Otrs ļoti būtisks aspekts ir "treknie gadi" un tiem sekojošā ekonomiskā krīze. "Bankas burtiski spieda uzņēmējus ņemt kredītus. Pagāja gadi, sākās krīze, kas turpinās vēl aizvien, un bankas teica: "Draugs mīļais, pienācis laiks dot naudu atpakaļ." Bet naudas ta nav! Kas notika? Viena daļa pat aizbēga uz ārzemēm un pameta savus īpašumus likteņa varā. Bieži vien pagastos pat nezina, kam tagad muiža pieder. Bankas man ir jautājušas, vai es nevaru līdzēt kādu pārdot," atklāj Vitolds Mašnovskis.

Taču, neskatoties uz neizbēgamo Latvijas vācu kultūras liecību bojāeju, ir arī ārkārtīgi pozitīvi izņēmumi. Tādus entuziastus muižu pētnieks sauc par "vienkārši gaišiem cilvēkiem". Viņi katrs savu iemeslu dēļ uzdrošinās un atdzīvina teju vai graustus. Kā dažus labos piemērus viņš min Liepupes muižu ("Konfekte!"), Bīriņu muižu, Berķenes muižu un Abgunstes muižu. "Esmu tiešām sajūsmināts, ka atrodas cilvēki, kuri grib un var!"

Un tieši cilvēki ir viens no iemesliem, kāpēc Vitolds Mašnovskis brien līdz zodam nātrēs un meklē sadauzītu ķieģeļu čupas, kā viņa ekspedīcijas mēdz dēvēt daži skeptiķi. "Es esmu sastapis pasakainus cilvēkus. Trūcīgi, bet kas tie par cilvēkiem! Māja brūk kopā, bet puķu dārzs kā no ārzemju glancētajiem žurnāliem. Mājās vienmēr pārbraucu ar jaunu tonusu. Turklāt muižas vienmēr atrodas skaistās vietās – apkārt pauguri, ūdeņi, meži. Tā ir bauda un azarts vienlaikus!"

Un kā nu ne – azarts šajā kungā, kurš, kā pats saka, pagājušogad nosvinēja "skumju jubileju" – 75, šķiet, spraucas ārā no visām porām. Ne velti 1985. gadā kopā ar draugu vecā žigulī viņš šķērsoja Pamiru, Tjanšanu un Karakuma tuksnesi, 34 dienās nobraucot 14 500 kilometrus un iegūstot PSRS sporta meistara titulu autotūrismā.

Vaicāts, cik ilgi grasās gulēt uz lauriem un kā tiks organizēta pārējā enciklopēdijas materiāla iegūšana, Vitolds Mašnovskis atbild skaidri un gaiši – savā humora pilnajā stilā: "Ja viss ies, kā vajadzētu, tad kopumā būs kādi četri pieci sējumi, bet tas atkarīgs no materiālu daudzuma, ko vēl samedīšu klāt. Mēs noteikti turpināsim strādāt! Vienīgais, kas var mani pārtraukt, – man var nepietikt laika." (smejas)

Vairāk par pilīm un muižām atrodams "Delfi" žurnālā "Tūrisma gids".

Source

Tags

Lasāmgabali Pilis un muižas Valmiermuiža
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form