'Glīts nerātnis vēlas iepazīties ar zeltenēm.' Kā latvieši reiz sev otrās pusītes meklēja  (6)

Sākotnēji gan cilvēki nelabprāt publicēja sludinājumus, jo vēl nebija pie tā pieraduši. Agrāk mīļoto meklēja radu un paziņu lokā, taču šie laikraksti nodrošināja iespēju iepazīties ar cilvēkiem no dažādām pilsētām un rajoniem, kā arī dažādām aprindām. Iepazīties gribētāji bija dažādu tautību cilvēki, un tika publicēti sludinājumi vairākās valodās – latviešu, vācu, krievu, dažbrīd arī franču un angļu valodā. Mērķis bija veicināt Latvijas sabiedrības un tikumīgu ģimeņu veidošanu.

Šobrīd iepazīšanās portālos ir ierobežots reģistrēšanās vecums, publicēt savu vēlmi satikt otru pusīti atļauts tikai pilngadīgām personām, taču toreiz laikrakstos sludinājumus varēja ievietot ikviens. Pieteicās gan skolnieces un skolnieki, gan arī pieredzes bagātāki cilvēki ar jau iekrātu pūru. Lai gan sludinājumā tika norādīts vecums, daudzi izvēlējās nedaudz sameloties un nelikt īsto. Reti kurš drosmīgais arīdzan norādīja savu īsto vārdu un uzvārdu, parasti izvēlējās vien izdomātu segvārdu, piemēram, Romeo, Jaunava, Inteliģenta atraitne, Jauneklis, Kapitālists, vai arī izmantoja iniciāļus.

Laikrakstu izdevējiem šis bija samērā liels peļņas avots. Sludinājumu cena bija pietiekami zema, lai ikviens varētu to atļauties. Tomēr, lai ietaupītu naudu, citi lika kopīgu sludinājumu. Piemēram, "trīs jauni studenti ar nodrošinātu stāvokli vēlas nopietnā precības nolūkā iepazīties ar īstām 20. gadsimta sievietēm". Vēstules bez ģīmetnēm gan netikšot ievērotas. Kopvecums puišiem bija 67 gadi. Šādā veidā varēja saglabāt arī anonimitāti. Bija gadījumi, kad vecāki pieteica savu bērnu, tēvs ielika dēlam sludinājumu un norādīja, ka visi jautājumi risināmi pie viņa. Vēlāk citi laikraksti piedāvāja iespēju arī bez maksas ielikt savu sludinājumu.

Katram bija savs mērķis, kāpēc izvēlējās likt sludinājumu, – kāds konkrēti norādīja, ka vēlas tikai vieglu flirtu, taču vēl kāds uzreiz vēlējās precēties. Sludinājumus lika dažādi sabiedrības pārstāvji, gan turīgas Rīgas dāmas, gan puiši no laukiem. Bija svarīgi uzreiz norādīt, ko vēlas sagaidīt no otra un ko pats varēs sniegt. Piemēram, kāda sieviete rakstījusi, ka tas, kurš viņu precēs, pūrā līdzi dabūs pusi no lielas lauku mājas Vidzemē, sešas slaucamas govis, trīs zirgus, pilnu pūru, klavieres un vēl kaut ko. Par sevi viņa norādījusi, ka ir 22 gadus veca, beigusi vidusskolu. Vēl kāda sieviete, kura sevi dēvē par tautieti, norādījusi, ka ir saimniecības vadītāja, enerģiska un ekonomiska, vēlas nopietnā precību nolūkā iepazīties ar atturībniekiem – kungiem, vecpuišiem, neizslēdzot arī atraitņus, kam būtu vajadzīga krietna namamāte.

Vēl interesanti, ka iepazīšanās sludinājumus citi izmantoja, lai ieliktu paziņojumu, ka dzīvē ir sastapta kāda simpātiska sieviete vai izskatīgs kungs un vēlas viņu atrast. Piemēram, kāda sieviete meklē vīrieti, kurš 23. septembrī bijis kino "Splendid Palace" uz otro seansu, sēdējis balkona vidū – ģērbies tumšā "klosch" mantelī, galvā pelēka filca cepure – un aiz muguras sēdošai dāmai vairākas reizes pakalpojis, bet kautrējies iesākt sarunu. Tikmēr citi izvēlas norādīt jau konkrētas vēlmes. Kāds kungs, solīds kapitālists, stalta auguma, patīkama izskata, nopietna rakstura, vēlas atrast sev dzīves biedreni – līdz 26 gadiem vecu, ar kapitālu, ne mazāku par 4000 latiem.

Sludinājumos sākotnēji netika pievienotas fotogrāfijas, pietika tikai ar tekstu, tāpēc cilvēki pirmo priekšstatu par otru varēja gūt pēc rokraksta. Lai palīdzētu izprast potenciālo parteri, reizi nedēļā tika izlaists ilustrētais žurnāls "Amora Niķi". Tajā tika publicēti ne vien precību sludinājumi, dzejoļi un stāsti, bet arī raksti par rokraksta analīzi – grafoloģiju. Vēlāk gan cilvēki kļuva drosmīgāki un pievienoja savas fotogrāfijas, tomēr, lai tās apskatītu, otram bija jāiet uz redakciju, kur bildes tika nosūtītas.

Lai gan var šķist, ka ievietot sludinājumu laikrakstā nav nekas sarežģīts, tomēr tas bija visai nopietns process. Bija nodibināts "Precību birojs", kurā cilvēki varēja vērsties, lai atrastu sev mīļoto pēc konkrētiem parametriem. Vispirms bija jāaizpilda precību kandidāta reģistrācijas lapa, kurā jānorāda dažādi dati – uzvārds, vārds, tēva vārds, vecums, tautība, ticība, izglītība, nodarbošanās, mantas stāvoklis, ģimenes sastāvs, kur piederīgs, adrese, pases numurs, kad un no kādas iestādes izdota. Taču tā bija tikai pirmā daļa, otrajā anketas daļā bija jāsniedz informācija par sevi – jāapraksta nodarbošanās, jāmin, cik liels ir kapitāls, kāda ir ģimene un kā pats izskatās –, kā arī visas prasības, kuras izvirza kandidātam, iekļaujot gan rakstura īpašības, gan arī to, kādā krāsā vēlētos partnera matus un kāds būtu viņa vēlamais ķermeņa svars.

Lai veicinātu iepazīšanos, laikraksts "Mīla, Laulība un Flirts" piesolīja, ka redakcija izmaksās 100 latu pūra naudu un vēl 500 latu gada prēmiju, ja izdosies iepazīties un apprecēties ar tajā publicēto sludinājumu starpniecību.

Atgādinām, ka izstāde "Amora pasts" aplūkojama LNB trešā stāva ātrija galerijā. Sākotnēji bija paredzēts, ka izstāde apmeklētājiem būs pieejama līdz augustam, taču izlemts to pagarināt līdz gada beigām. Izstāde veltīta 20. gadsimta iepazīšanās izdevumiem – to skaitā ir "Amora Pasts", "Precību Avīze", "Mīla, Laulība un Flirts" – un citiem laikrakstiem un žurnāliem no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma. Izstādi veidojusi LNB Periodikas lasītavas galvenā bibliogrāfe fondu izpētes jomā Kristina Papule sadarbībā ar LNB Izstāžu centru, projekta vadītāja ir Kristīne Liniņa.