Foto: Publicitātes attēls
Mārtiņš Mintaurs (1979) ir vēstures zinātņu doktors, muzejnieks, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes pasniedzējs. Interesējas par 19. un 20. gadsimta vēsturi un vēstures rakstīšanas problēmām. Pēta pieminekļu aizsardzības un kultūras politikas jautājumus. Apgāds "Neputns" šogad laidis klajā viņa monogrāfiju "Arhitektūras mantojuma aizsardzības vēsture Latvijā". Žurnālā "Domuzīmē" publicēts viņa raksts par latviešu filozofa Paulu Jureviču (1891—1981) un viņa laikmetīgājām pārdomām par politiku.

Laikā, kad publiskajā telpā Latvijā arvien biežāk runā par demokrātijas norietu un daudzina valsts dekonstrukciju, ir vērts atcerēties pieredzi, kas var noderēt šodien. 20. gs. 30. gadu sākumā demokrātiskā valsts iekārta Latvijas Republikā piedzīvoja krīzi, ko pieņemts uzskatīt par ievadījumu 1934. gada 15. maija valsts apvērsumam. Pēdējos demokrātijas gados, kas sakrita ar pasaules ekonomiskās krīzes laiku, valsts dzīves problēmas šķita samilztam ar katru gadu vairāk. Intelektuāļu diskusijās dažādu politisko uzskatu pārstāvji (izņemot kreisos un labējos radikāļus) nemitīgi uzsvēra, ka sabiedrības neapmierinātību izraisa atbildīgas rīcības trūkums Latvijas politikā. Vēsturnieka Ādolfa Šildes (1907—1990) secinājums, ka Latvijas parlamentārā iekārta starpkaru periodā cieta no «pārāk liberāla vēlēšanu likuma, demokrātisko tradīciju trūkuma un Saeimas sastāva kvalitatīvas lejup slīdēšanas»1, ir vērtīgs ne tikai kā notikumu laikabiedra liecība, bet arī kā atgādinājums par Latvijā joprojām nepārvarētām politiskajām problēmām.

Mūsdienās pasaules ekonomisko krīzi ir aizstājušas citu sociālo satricinājumu radītās problēmas, kuru ietekmes ilgumu un spēku šobrīd nav iespējams prognozēt. Arī pašlaik Latvijas sabiedrībā sastopama vienaldzība pret politiku, visbiežāk paužot morālus pārmetumus par politiskās vides kvalitāti. Par šiem jautājumiem 1931. gadā reflektēja filozofs Pauls Jurevičs, mēnešrakstā "Burtnieks" publicējot plašu apcerējumu "Inteliģence un politika"2, kura centrā bija jautājums: kādēļ inteliģents cilvēks parasti atturas darboties politikā?

Ieskats filozofa biogrāfijā

Paula Jureviča intelektuālais devums Latvijā pirms Otrā pasaules kara lielākoties saistījās ar filozofijas un ideju vēsturi, aptverot visai plašu horizontu no Platona darbiem līdz pat Anrī Bergsona (Henri Bergson, 1859—1941) aizsāktajam intuitīvisma virzienam 20. gadsimta filozofijā. Bergsona idejas apkopotas viņa doktora disertācijā, kas tika publicēta 1930. gadā franču valodā un padarīja tās autoru pazīstamu arī ārvalstīs. Kopš 1925. gada Pauls Jurevičs bija Latvijas Universitātes mācībspēks, desmit gadus vēlāk kļuva par profesoru pedagoģijas un filozofijas vēstures nozarē, bet 1940. gada oktobrī pretkomunistisko uzskatu dēļ tika atlaists, kā formālo iemeslu minot padomju okupācijas režīma veikto Filozofijas nodaļas likvidāciju. Vācu okupācijas laikā profesors atgriezās universitātē, bet 1944. gadā kopā ar dzīvesbiedri Alisi Frišfeldi un meitu Veltu Diotīmu Jureviču devās trimdā uz Vāciju. Savukārt 1950. gadā viņš izceļoja uz Austrāliju, kur pavadīja atlikušo mūža daļu. Trimdā Jurevičs turpināja akadēmisko darbu un publicēja vairākas eseju grāmatas, īpaši pievēršoties latviešu identitātes veidošanās vēstures un tās saglabāšanas problēmām, arī jautājumiem par cilvēku modernajā pasaulē.

Klasiskās filoloģijas un filozofijas studijas Pirmā pasaules kara laikā tika sāktas Tērbatā un pabeigtas Maskavas Universitātē, bet 20. gados papildinātas Lilles Universitātē Francijā, ļaujot raksturā introvertajam Rīgas priekšpilsētas fabrikas strādnieka dēlam kļūt par vienu no ievērojamākajiem 20. gadsimta latviešu filozofiem. Būtiska Jureviča dzīves ievirze bija saistīta ar pedagoģiju, jau Pirmā pasaules kara bēgļu gaitās Ziemeļkaukāzā viņš vadīja kādas ģimnāzijas darbu, pēc atgriešanās Latvijā vispirms strādāja Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā un arī mūža nogalē trimdā pelnīja maizi kā valodu skolotājs.

Sekojot pirmskara tradīcijai, intelektuāļa pienākums demokrātiskā sabiedrībā bija paust savu nostāju aktuālos jautājumos, kā arī nodarboties ar humanitāro zinātņu svarīgāko atziņu popularizēšanu. Abus mērķus varēja sasniegt, izmantojot preses piedāvātās iespējas. Jau kopš 20. gadu vidus Paula Jureviča publikācijas par ētiku un filozofiju parādījās latviešu literatūras un kultūras žurnālos, it īpaši "Burtniekā". Pedagoga un Saeimas deputāta, Nacionālā bloka pārstāvja Longina Ausēja (1885—1942) rediģētais "Burtnieks", kas pieteica sevi kā mēnešraksts gara kultūrai, bija akadēmiskas ievirzes žurnāls. Kopš 1927. gada tajā publicēja ievērojamāko latviešu intelektuāļu rakstus par zinātnes, literatūras un mākslas jautājumiem.3 Žurnāla veidotāju un autoru politiskās simpātijas bija tuvākas labējai pilsonībai un atšķīrās no tematiskās ievirzes ziņā līdzīgajām, Andreja Upīša (1877—1970) vadītajām "Domām", kas pulcināja un publicēja galvenokārt sociāldemokrātu autorus un citus kreiso uzskatu piekritējus. Tomēr "Burtnieks" līdz pat tā slēgšanai 1936. gada aprīlī centās saglabāt politisku neitralitāti. Arī Jureviča raksts par inteliģenci un politiku bija veidots nevis kā teorētisks apcerējums vai kādas partijas aģitācijas materiāls, bet kā filozofa pārdomas par politikas un morāles attiecībām. Viņa atgādinājums par atbildības nozīmi politikā attiecās ne tikai uz vēlētājiem, bet arī uz politiķiem, kuru rīcības sociālpsiholoģiskos motīvus viņš mēģināja izvērtēt publicistikai piemērotā veidā.

Morālās dilemmas un politiskā pasivitāte

1931. gada jūlijā, kad "Burtniekā" publicēja Paula Jureviča rakstu, bija atlikuši daži mēneši līdz 4. Saeimas vēlēšanām. Situācijas konteksts izpaudās arī saasinātajā Jureviča apgalvojumā, ka Latvijā «īstenībā jau ir tikai divas partijas — par vai pret valsts pastāvēšanu», uzsverot trešās, neitrālās pozīcijas neiespējamību, jo faktiski neitralitāte pārvērstos pretvalstiskā nostājā. Tas šķiet visai dīvaini, jo tiešā veidā nedz ārēju, nedz iekšēju draudu Latvijas Republikai tolaik nebija. Pilsoņu līdzdalība politikā pieauga, vēlētāju skaitam katrās Saeimas vēlēšanās palielinoties par vairākiem tūkstošiem. Pēc Ādolfa Šildes publicētajiem datiem, 2. Saeimu 1925. gadā ievēlēja 1 120 026 vēlētāji, bet 3. Saeimu 1928. gadā — par 62 tūkstošiem vairāk vēlētāju. To var uzskatīt par būtisku politiskās aktivitātes apliecinājumu, arī ievērojot kopējo iedzīvotāju skaita pieaugumu valstī. Tādu pašu tendenci rādīja arī 4. Saeimas vēlēšanas, kurās pilsoņu līdzdalība, neraugoties uz ekonomiskās krīzes ietekmi, pieauga par vēl aptuveni 35 tūkstošiem vēlētāju. Pilsonisko, t. i., labējo partiju relatīvais pārsvars Latvijas Republikas parlamentā saglabājās visā starpkaru periodā. Un tomēr daudzi intelektuāļi nerimstoši pauda satraukumu par to, ka interese par valsts likteni sabiedrībā samazinās, bet skepse par politiķu darbu pieaug.

Līdzīga tendence šajā laikā bija vērojama arī citviet, piemēram, vācu sociologa Roberta Mihelsa (Robert Michels, 1876—1936) pamatīgajā 1927. gadā publicētajā analīzē par sociāldemokrātu partijas birokratizāciju un vienlaikus progresējošo tieksmi nosliekties oligarhiskas, uz vadonību orientētas politiskās organizācijas virzienā.4 Iespējams, ka Jurevičs zināja šo Mihelsa darbu par moderno parlamentāro demokrātiju, par to liecina vairākas līdzības viņu paustajos uzskatos, piemēram, ka akadēmiskās inteliģences pārstāvjiem nepieciešams iesaistīties politikā. Mihelsa grāmatas centrā atradās sociāldemokrātu partijas attīstība no Vācijas impērijas līdz Veimāras Republikai, savukārt Jurevičs pārstāvēja pretējo, pilsonisko spārnu politiskajā spektrā, un viņa raksta ievirze bija vispārīgāka, analizējot politiku un politiķu psiholoģiju kopumā. Tās rezultāts gan maz varēja glaimot sabiedrības priekšstatiem par to, kas ir politiķu darbs, — Jurevičs konstatēja, ka ikdienas uztverē politika nav vis «valsts uzturēšanas, iekārtošanas un izkopšanas māksla», kādai tai būtu jābūt saskaņā ar viņa paša teorētiski formulēto ideālu, bet gan divu politiskās taktikas veidu apvienojums. No vienas puses, politikas saturu nosaka savējo, partijai nepieciešamo cilvēku atbalstīšanas un piesegšanas princips, t. i., korupcija, bet no otras puses, obligātā politisko pretinieku nomelnošana, proti, demagoģija. Šie praktiskās politikas paņēmieni, pēc filozofa domām, ir galvenie šķēršļi, kas attur inteliģenci no aktīvas piedalīšanās politikā morāli ētisku apsvērumu dēļ.

Roberta Mihelsa skaidrojums šai problēmai bija atšķirīgs: viņš norādīja uz sociālistisko jeb proletārisko partiju ierindas biedru neuzticēšanos «buržuāziskajai inteliģencei», bet Jureviča skatījuma perspektīva ietvēra pašu inteliģences pārstāvju attieksmi pret politisko partiju praktisko darbību. Kaut gan Jureviča argumenti bija uzsvērti neitrāli, izvairoties nosaukt kādu partiju vārdā, ir saprotams, ka runa ir tieši par aktuālo situāciju Latvijā, nevis politikas teoriju vien. Tas redzams arī divos konkrētajos piemēros, ar kuriem Jurevičs raksturo to, kā politiķu idejas uztver un pārveido sabiedrība, vispirms jau paši attiecīgās partijas biedri, kas, viņaprāt, parasti «salasās» no intelektuāli un morāli ne visai augstu stāvošiem vidusmēra ļaudīm: «Jūs, piemēram, varbūt ieteiciet izkopt nacionālo pašapziņu, bet Marijas ielā tas atbalsojas tādējādi, ka skan izdauzīto žīdu veikalu logi. Jūs propagandējiet taupību — Malienā kaut kur tūlīt pagastvīri nolemj skolotājam vasarā algu nemaksāt, bet lai tas iet pie saimnieka par puisi.» Tiesa, nosaucot šo parādību vienkārši par ideju profanācijas likumu, Jurevičs netieši atbrīvo partijas ideologus no atbildības par rīcības programmas formulējumiem, a priori pieņemot, ka to izkropļošana ir neizbēgama.

Tomēr Paula Jureviča rakstā atrodams arī šāds programmatisks apgalvojums: «Kas nicina politiku un politiķus, tas līdz ar to nicina valsti, kurā tas dzīvo, un nicina arī tās pastāvēšanu.» Šīs atziņas kategoriskums var šķist pārāk abstrakts vai radikāls, taču tāda patiesi ir problēmas būtība, jo «velti kāds cer uzglabāt savu šķīstību, atturoties no tādas netīras un nepatīkamas lietas kā politika!»

Moralizējošie argumenti, kas it kā pamato šādu atturību, patiesībā ir maldinoši un apliecina nevis rūpes par politikas tīrību un godīgumu, bet tikai paša nevēlēšanos zaudēt komfortu, ko sniedz ērtā novērotāja pozīcija. Jurevičs to dēvē par pasivitātes egoismu. Politikas novērotāja kritiskā attieksme pret notiekošo bieži ir tikai līdzdalības šķietamība, jo tā pat necenšas politiku un politiķus ietekmēt, tikai labsajūtā konstatē faktu, ka viss ir slikti. Kā zināms, slikti piemēri mēdz būt lipīgi, tādēļ šādi uzskati kļūst populāri un izplatās ātri, sabiedrībai pieņemot tos kā acīmredzamu un pašsaprotamu patiesību. Un nostiprinās it kā taisnīgā morālajā sašutumā sakņota pārliecība, par kuru Jurevičs ironiski raksta, ka «vienīgais, kas vēl vajadzīgs, ir — pārmest visus politiķus pār valsts kuģa bortu, lai tad no ļauniem lietuvēniem atbrīvotais valsts kuģis ar pilnām burām iepeldētu mūžīgās laimes un labklājības ūdeņos».

Šāda ilūzija ir bīstama, jo tā aizsedz apolitiskas nostājas liekulību. Pat tad, ja apzināmies, ka priekšstats par visu politiķu negodīgumu ir pārspīlēts, tā izplatīšana tālāk notiek it kā pati no sevis, radot negatīvu fonu politiskajai darbībai kopumā: atkārtot vispārinājumus ir vieglāk nekā iedziļināties konkrētās situācijās.

Interesēties par politiku, pēc Jureviča domām, nozīmē uzņemties daļu atbildības par valsts lietām. Atbildība ir politiskās līdzdalības saturs un arī tās galvenais kritērijs, vērtējot politiķu rīcību. Tādēļ likumsakarīgs ir filozofa secinājums: «Ja kāds saka: man nav vajadzīga nekāda politika, es tik gribu, lai man ļauj strādāt manu darbu, kopt manu veikalu, par citu man nav daļas, — tad šāds cilvēks pilnīgi līdzinās slavenai Krilova [fabulas] cūkai, kas atzīst tikai gardās zīles, bet ozola pastāvēšanā neredz nekādu labumu.» Patērētāja attieksme pret politiku, kas ietverta jau zināmajā prasībā pēc maizes un izrādēm, ir eksistējusi vienmēr, un tikai īsās vēsturiskās atmiņas dēļ katra paaudze to atklāj kā mūsdienām vien piemītošu. Un tāpat šai attieksmei vienmēr ir nākusi līdzi gatavība pakļauties manipulācijām, jo tas, kurš pieprasa no varas maizi un izrādes vai tikai mieru un kārtību, nesaistot šo prasību ar sevi, jau ir atdevis būtisku daļu no savas politiskās un arī personiskās brīvības.

Laikmeta maldi un konteksti

Paula Jureviča kaismīgā iestāšanās par inteliģences iesaistīšanos politikā atgādina vēl kādu viņa intelektuālā darba virzienu, kas aizsākās jau 30. gados un turpinājās arī pēckara trimdas apstākļos: tie ir centieni formulēt modernā latviešu nacionālisma kā politiskās ideoloģijas pamatus. Šo Jureviča darbības aspektu mūsdienās detalizēti pētījusi filozofe Elga Freiberga (1956—2014), konstatējot, ka demokrātijas un parlamentārās vērtības Jurevičam 30. gadu otrajā pusē vairs nešķiet nozīmīgas.5 Autobiogrāfijā, kas tapusi 60. gadu vidū, filozofs mēģināja norobežoties no viņam piedēvētā Kārļa Ulmaņa režīma ideologa goda6, lai gan viņa pirmskara publikācijas liecina par autoritārismam visnotaļ lojālu un pat to atbalstošu nostāju.

Tomēr 1931. gadā Jurevičs vēl iestājās par inteliģences līdzdalību politikā, nenoraidot parlamentārismu un atspēkojot paviršo demokrātijas kritiķu uzskatus. Politiķi, viņaprāt, nav Dieva vai vēstures izredzētu vadoņu kastai piederīgi, tie ir cilvēki, kas «rūpes par valsts labklājību ir padarījuši par savu profesiju». Vienlaikus filozofs skeptiski vērtē iespējas adekvāti izvēlēties labāko politisko partiju, izmantojot ierastos kritērijus, t. i., partiju programmas, jo tās «visām partijām ir lieliskas un bieži apbrīnojami līdzīgas», kā arī preses izdevumu veidoto «sabiedrības balsi», proti, publisko viedokli par kādu partiju, jo prese ir pārāk tendencioza un labprāt tiražē sazvērestības teorijas un kūtriem lasītājiem tīkamo priekšstatu, it kā «valstī visi politiķi un valstsvīri rekrutētos tikai gandrīz vai no izbēgušiem katordzniekiem». Līdz ar to preses viedoklis ir tikpat subjektīvs kā atsevišķu autoritāšu personiskie uzskati par partijām, kas tāpat ir atkarīgi no šo cilvēku interesēm, simpātijām un aizspriedumiem.

Jureviča izpratne par politikas veidošanu ir izteikti funkcionāla. Nedaudz shematiski attēlojot, tā ietver trīs galvenos faktorus: pūli, kas pasīvi atbalsta kādu politisko virzienu, paļaujoties uz emocijām; inteliģenci, kuras uzdevums arī ir atbalstīt noteiktu politisko virzienu, bet darīt to apzināti un ar savu piemēru vairot šī virziena atbalstītāju skaitu un ietekmi; «īstos» politiķus — valstsvīrus, partiju darbiniekus un žurnālistus (sic!), kuri «gan sava spēcīgā patriotisma, gan citu gara spēju dēļ izjūt sevišķu aicinājumu uz grūto un atbildīgo darbu». Nav nejaušība, ka šāds sabiedrības iedalījums ļoti atgādina Platona ideālās valsts modeli. Iespējams, šajā gadījumā filozofs bija nokļuvis paša vēlāk trāpīgi raksturotās provinciāli naivās attieksmes lamatās, nekritiski pārņemot klasiskās kultūras paraugu autoritāti, tā izpaužoties «latviešu tieksmei uz «perfekcionismu» — gribai nebūt sliktākiem par Eiropas [..] protagonistiem».7 Elitārisma vietā Jurevičs 1931. gadā tomēr piedāvā tikai indivīda pieredzi jeb paša novērojumu un pārbaudījumu ceļu, kas spētu kritiski izvērtēt politiķu darbības cēloņus un sekas, lai pieņemtu lēmumu atbalstīt kādu no partijām un līdz ar to iesaistīties politikā.

Mēģinājums politikā savienot gan kritisko domāšanu, gan inteliģences kā noteiktas ideoloģijas pārstāvju mesiānismu acīmredzot radīja pamatu kādam salīdzinājumam, kas mūsdienās šķiet ne tikai maldīgs, bet pat skandalozs. Raksta nobeigumā Pauls Jurevičs modelē tolaik viegli iedomājumu un aktuālu izvēles situāciju: «Pieņemsim, ka būtu jāizšķiras starp komunismu un fašismu. (Ar fašismu šeit precīzi saprotot Itālijā valdošo Benito Musolīni režīmu, nevis nacistu partiju Vācijā, kas tolaik vēl nebija sagrābusi varu — aut.) Var pilnīgi saprast, ja kāds saka, ka tas pilnīgi nevar piekrist ne vienam, ne otram. Bet, ja tomēr ir nepieciešami jāizšķiras [..], tad nav šaubu, ka šī puse inteliģentam cilvēkam var būt tikai fašisti. Tas izriet neatvairāmā kārtā, ja salīdzina ne tikai abu pretējo partiju programmas, bet arī rezultātus, pie kādiem tās nonākušas. [..] Krievijā visi ir vergi un visvairāk inteliģentie, visas garīgās kultūras vērtības iznīcinātas, notiek kalpošana vienīgi materiālās kultūras elkam un tā pati pavisam nejēdzīgā un nesekmīgā veidā. Itālijā mēs turpretim redzam uzglabātus visus seno paaudžu vērtīgos sasniegumus, redzam garīgo kultūru cienītu un veicinātu, bet materiālo kultūru un valsts labklājību zeļam un plaukstam.»

Lai paliek šo apgalvojumu naivums, kas ir jo redzamāks tādēļ, ka Jureviča priekšstatus par abiem režīmiem tikai daļēji noteica paša pieredze Padomju Krievijā, taču ne Itālijā. Neko būtisku šajā salīdzinājumā nemaina arī tas, ka arī sociologs Roberts Mihelss līdzīgā veidā tolaik rakstīja par oligarhijas vēsturisko nepieciešamību, kas vispilnīgāk izpaudusies Musolīni personā. Mūsdienu lasītājam, kurš zina 20. gadsimta vēstures traģisko pieredzi, jebkāda totalitārisma slavinājums var izraisīt vienīgi pretestību. Arguments par laikmeta gara ietekmi tomēr ir pārāk abstrakts, tas nedod atbildi, kādēļ bija iespējama šāda «fašisma fascinācija» ne tikai masās, bet arī filozofa cildinātajā inteliģencē, ko pārstāvēja viņš pats. Cēloņi jāmeklē dziļāk.

Savā rakstā uzsverot, ka «politiskas idejas nav teorētiskas patiesības, bet vienmēr nosaka kādus darbības mērķus», Jurevičs it kā tikai konstatē vispārzināmu faktu, ka politiskā prakse ir svarīgāka par teorētiskajām deklarācijām, kam varbūt ir tikai formāla nozīme. Tomēr tieši šeit slēpjas t. s. pragmatiskās jeb reālpolitikas bīstamība, par kuru Elga Freiberga raksta, ka «prāta vadīšana tikai pragmatiskā virzienā saved Jureviču kopā ar viņa nopelto marksismu, neraugoties uz to, ka viņš meklē patvērumu ētiskajā ideālismā».8 Traģiskās situācijas paradokss kļūst pamanāms Latvijas valstij liktenīgajā 1940. gadā. Autoritārajam režīmam, neraugoties uz ārkārtīgu varas resursu koncentrāciju, nebija pa spēkam pat mēģinājums ietekmēt ģeopolitiskās situācijas radītos apstākļus. Acīmredzot vēl pirms padomju okupācijas 1940. gada pavasarī tika publicēts Jureviča raksts "Inteliģences stāja"9, kurā līdzās jau zināmajiem pārmetumiem latviešu sabiedrībai par tās apolitiskumu un nacionālisma vērtības neizpratni filozofs gluži izmisīgi aicina inteliģenci radīt tādu garīgās ticības un iekšējā spēka atmosfēru, kas pasargātu tautu izšķirošajā brīdī.

Paula Jureviča atgriešanās pie tēmas par inteliģences lomu politikā 1940. gadā nav nejauša. Šī raksta tonis ir jūtami rezignēts, autoram labi apzinoties, ka savulaik cildinātais vadonības princips nav radījis režīma propagandēto tautas vienotību, un tas redzams arī inteliģences apjukuma pilnajā un nedrošajā nostājā neilgi pirms valsts bojāejas. Domājams, ka Jurevičam vienlīdz skaidri bija arī situācijas iekšējie cēloņi — ierobežojot visas sabiedrības iespējas ietekmēt politiku, autoritārais režīms nepanāca tik bieži piesaukto «nacionālo disciplīnu» un saliedētību. Tās vietā kritiskajā brīdī bija radusies mākslīga un pat īsti neapjausta siena starp pilsonisko sabiedrību un valdību, kuras rīcību tā faktiski nespēja ietekmēt. Šī siena kļūst saskatāma skaidrāk, ja atceramies, ko Jurevičs rakstīja žurnālā Burtnieks jau 1931. gadā: «Tiešām, valsts iekārta, kurā mēs dzīvojam, nav jau radīta no kādiem kosmiskiem spēkiem, kas būtu arī uzņēmušies garantēt tās pastāvēšanu. Tā ir vienīgi cilvēku apzinīgo pūļu, bieži pat pašaizliedzīgas cīņas un pašupurēšanās rezultāts.» Jurevičs uzskatīja, ka intelektuāļa pienākums ir uzņemties atbildību par savu valsti. Taču pēc 1934. gada apvērsuma iespēju iesaistīties politikā bija krietni mazāk. Iespējams, tobrīd tas daudziem šķita pareizi, jo valstī taču bija iestājusies «kārtība». Cilvēks, kurš atsakās iesaistīties politikā, zaudē divkārt: tas zaudē morālās tiesības vērtēt politikas saturu, ja reiz tā uz viņu neattiecas. Otrkārt, atteikšanās no līdzdalības politikā nozīmē attiekšanos no atbildības par savas valsts dzīvi un likteni, tātad arī — daļēju atteikšanos no atbildības par sevi.

Var iebilst, ka šodien galvenā Latvijas politikas problēma nav autoritārisma draudi, bet gan pilsoniskās sabiedrības vājums un nespēja ietekmēt nozīmīgu procesu norisi. Nereti šos argumentus pavada piebilde, ka patiesībā būtu jāuztraucas par to, ka valsts šķietami ierobežo sabiedrības līdzdalības iespējas politikā vai vismaz tiecas to darīt. Šāda nostāja paredz, ka pilsoniskā sabiedrība ir valsts pretstats un pirmās nostiprināšana ir iespējama tikai uz otrās rēķina — valstij būtu jākļūst vājākai burtiskā nozīmē, lai sabiedrība kļūtu stiprāka.

Prasība pēc valsts dekonstrukcijas jeb izšķīdināšanas (dissolution) mūsdienu sociālajās zinātnēs ir kļuvusi par uzmācīgu tendenci. Kā uzskata Stenforda Universitātes pētnieki Mičels Dīns un Kaspars Villadsens, tā sakņojas kreiso intelektuāļu mēģinājumos atgūt pašapziņu pēc 1968. gada studentu revolūcijas neveiksmes, kas tomēr neaizslaucīja prom Rietumu kapitālismu, tam pārdzīvojot arī visas padomju režīma inspirētās valsts sociālisma formas Eiropā.10 Nav pamata domāt, ka pagājušā gadsimta 70. gadu radikāļu dogmatiskais priekšstats par valsts un sabiedrības antagonismu ir tā panaceja, kas atrisinās mūsdienu politiskās problēmas. Turklāt tas nav tikai teorētisks jautājums par valsts izcelsmi un pamatojumu, ja uzlūkojam valsti kā pašas sabiedrības radīto telpu, kas nodrošina sabiedrības eksistenci. Bailes no valsts, kā šo sindromu ir nosaukuši minētie autori, būtībā atsedz mūsdienu sabiedrības trauslumu, kas var izrādīties liktenīgs globālu satricinājumu laikmetā. Valsts stiprināšana nenozīmē kādas «sistēmas» kundzību pār indivīda tiesībām un brīvību — ja vien atceramies, ka valsts ir tieši tāda, kādu paši to veidojam.

[1] Šilde Ā. Latvijas vēsture 1914—1940. Valsts tapšana un suverēnā valsts. Stokholma: Daugava, 1976. 688. lpp.

2 Jurevičs P. Inteliģence un politika. Burtnieks. 1931. Nr. 7. 577.—590. lpp.

3 Sk.: Treijs R. (red.). Latvijas Republikas prese 1918—1940. Rīga: Zvaigzne ABC, 1996. 308.—309. lpp.

4 Mihelss R. Moderno demokrātiju partijiskuma socioloģija. Rīga: AGB, 2004.

5 Freiberga E. Pauls Jurevičs un nacionālā ideoloģija. No: Krūmiņa-Koņkova S. (zin. red.). Kultūras identitātes dimensijas. Rīga: FSI, 2011. 11. lpp.

6 Pauls Jurevičs. No: Zeltiņš T. (red.). Pašportreti. Autori stāsta par sevi. Ņujorka: Grāmatu draugs, 1965. 146. lpp.

7 Jurevičs P. Latviešu emocionālā attieksme pret Rietumu kultūru. No: Biezais H. (red.). Latviešu kultūra laikmetu maiņās. Stokholma: Daugava, 1966. 17. lpp.

8 Freiberga E. Pauls Jurevičs un nacionālā ideoloģija. 16. lpp.

9 Jurevičs P. Inteliģences stāja. Rīga: b.v., 1940. Pieejams: www.periodika.lv

10 Dean M., Villadsen K. State Phobia and Civil Society. The Political Legacy of Michel Foucault. Stanford University Press, 2015.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!