Jānis Daugavietis: Kaņepes Kultūras centra jautājums  (3)

Sākumā gribu uzsvērt, un kaut kur jau esmu to paudis, ka, pateicoties tādām vietām kā KKC, Rīga pēdējos desmit+ gados ir kļuvusi daudz, daudz patīkamāka un labāka. Ja atskatāmies uz Rīgu 90. gados vai pat līdz 2009./2010. gada krīzei pilsētā praktiski nebija bāru un krogu, ko radošā alternatīvā jaunatne (un ne tikai jaunatne) uztvertu par savējiem. Bāru scēnā joprojām dominēja uzskats, ka to vieta ir Vecrīga, bet tā kā tā ir dārga, neko īsti piemērotu jauniešiem tur nevarēja izveidot.

Viens no pirmajiem bāriem, ko es ierindotu tā saucamajā "hipsterbāru" kategorijā, kas izceļas ar vienkāršību un apzinātu izvairīšanos no jauniem interjera un apdares priekšmetiem un materiāliem, ir vecā "Gauja" Tērbatas ielā. Tas vēl nebija tas bāru tips, ko Budapeštā dēvē par drupu bāriem (ruin bars) [2] un kuri Rīgā sāka parādīties pēc ekonomiskās krīzes, kad pat Vecrīgā varēja dabūt telpas par smiekla naudu (tā radās, piemēram, "Up In Smoke"). Tad arī sāka parādīties "jauniešu bāri" ārpus vecpilsētas, centra apkaimes nomalēs vai pat ārpus tām. Leģendārākais no tiem – "Chomsky" uz Lāčplēša un Avotu ielas stūra.

Arī KKC ir pēckrīzes bērns, radies 2012. gadā. Sākumposmā to praktiski neapmeklēju naudas un laika trūkuma dēļ, bet, uzlabojoties apstākļiem, kafija par diviem, trīs vai trīsarpus eiro vairs nebija šķērslis (un kafija tur bija laba, kas ir ļoti svarīgi!). Esmu nācis no pagrīdes mūzikas aprindām, neesmu mācījies un studējis mākslas skolās, pat ne LKA, tāpēc KKC man vienmēr ir licies nedaudz par snobisku. Un, ja to saku es, tad varat iedomāties, kā KKC uztver "parastie" jaunieši. Atceros, kā vienreiz pēc korporatīvā pasākuma (tolaik strādāju valsts iestādē, kas atrodas vienā kvartālā ar KKC) kolēģu grupiņai (gandrīz visi bija jaunāki par mani) ieteicu iegriezties "Kaņepē" un mazliet iegruzīju par to, ka viņi te nav bijuši ne reizi. Vienkārši tā nav viņu vieta. Kurš gan grib iet un atrasties tur, kur viņš fiziski jūtas svešs.

To arī sāku teikt radio ēterā – jaunieši ir ļoti dažādi, un vairums zina un apmeklē "Ezīšus miglā", bet KKC ir izteikta minoritātes, nevis "populāra" vieta. Vairāk vai mazāk "Kaņepe" iederas manis lietotajā "hispterbāru" kategorijā, pie kuriem es pieskaitu Rīgas "bermudu trīsstūri" ("Aleponija", "Če", "Bolderāja"), salīdzinoši jauno "1983", un vēl dažus. Tos pamatā apmeklē ar mūziku, kultūru un mākslu saistīta publika, kas ir samērā neliela daļa no visiem jauniešiem (ieskaitot "bijušos jauniešus"). Rīgā šis procents ir krietni lielāks nekā citās pilsētās, tomēr, ja mēs paskatītos uz tādu rādītāju, kā mūzikas patēriņš, tad konstatētu, ka tādu mūzika, kāda skan hipsterbāros (koncertos, diskotēkās, fonā), patērē vien daži procenti populācijas.

KKC bāra darbības beigšanas [3] ziņa un šī lēmuma skaidrojums [4] man sasaucās ar skandālziņu par Ventspils koncertzāles mākslinieciskā vadītāja Mika Magones atstādināšanu [5]. Ja pat bārs Rīgas centrā nevar izdzīvot, ko tad tur runāt par eksperimentālās mūzikas koncertzāli mazā pilsētā, ekonomiski atpalikušā novadā. Bet vai tiešām KKC apmeklētāju plūsma ir tik būtiski mazinājusies, ka jāslēdz bārs? Nezinu, bet šaubos. Rīgā tomēr turpina parādīties jauni hipsterbāri un jaunas mazas koncert-kultūr-vietas.

KKC nebija tikai bārs, un visdrīzāk viņi paši sevi visupirms uztver kā kultūras centru. Piemēram, KKC aktīvi bija iesaistīts seksuālo minoritāšu jeb LGTB+ kopienas aktivitātēs, pēdējos praidos kļūstot par centrālo vietu ar augsti paceltu varavīksnes karogu. "Kaņepē" bija lauksaimniecības produkcijas apmaiņas punkts un vairākas citas sociālās, kultūras un mākslas programmas un projekti, kuru īstenošanai un atbalstam tika saņemts finansējums no valsts un fondiem, pie kam ne tikai tradicionālā VKKF, un ne tikai Latvijas Republikas. Acīmredzot "Kaņepes" darbības biznesa modelis bija atšķirīgs, nekā tas ir vienkārša bāra gadījumā. To dēvē arī par sociālo uzņēmējdarbību, kad uzņēmums (KKC gadījumā tie ir vairāki, gan biedrības, gan, iespējams, SIA) pilda kādas sociāli nozīmīgas funkcijas, pretī saņemot finansējumu no trešās puses (valsts, biedrībām, privātuzņēmumiem, ziedotājiem).

Iestājoties lokdaunu sērijai (Latvijā tādi bija trīs), droši vien vairums KKC projektu un pasākumu faktiski apstājās un izbeidzās uz diviem gadiem, līdz ar tiem apstājās arī šī projektu un fondu naudas plūsma, kas, acīmredzot, bija nozīmīga KKC ieņēmumu un apgrozījumu daļa. Protams, arī bārs nestrādāja. Ja bārs būtu vienīgais vai galvenais KKC ienākumu avots, domāju, tas izdzīvotu, jo valdības sniegtais atbalsts mājsēžu laikā šim sektoram bija dāsns (protams, ja tavs staffs bija legāli nodarbināts).

Otra KKC nasta ir īrētā lielā ēka. Pirms pandēmijas bija pienākusi tā kritiskā diena, kad ēka beidzot jāsāk renovēt vai pat glābt. Tika sākts naudcēlis (crowdfunding), savākti ap 95 000 euro un uzsākti darbi. Pēc tam uznāca lokdauni un būvniecības materiāla/ darbaspēka sadārdzinājums, kas, kā izskatās, plānu par pārbūvi padarījis par nereālu.

Dāvi Kaņepi, galveno KKC cilvēku, nedaudz pazīstu jau kādus 20 gadus. Viņu piefiksēju kā festivāla Nākotnē "Rozā peldbaseins" rīkotāju. "Pirmajā festivālā uzstājās mazpazīstami dzejnieki kopā ar četrām muzicējošām grupām." [6]

Ambiciozāka un utopiskāka bija padsmit gadus vēlāk Dāvja rīkotā festivāla Daugavgrīvas cietoksnī "Komēta" [7] iecere un īstenojums. Arī tas bija diezgan nozīmīgs kultūras notikums un mēģinājums integrēt alternatīvo kultūru, mākslu un sociālo aktīvismu, bet acīmredzami tam pietrūka ekonomiskā pamatojuma un atbalsta, jo tā mērķauditorija galu galā atkal bija izteikti minoritāra.

Domāju, kopš "baseina" laika Dāvja referentā grupa un draugi ir palikuši no tiem pašiem apcirkņiem – radošā jaunatne, jaunās un neatkarīgās grupas, mākslinieki un arī sociālie aktīvisti. Arī pats Dāvis tāds ir – radošs (apguvis un darbojās kino mākslā) un allaž organizējošs. Daudz ceļojis un dzīvojis ārzemēs. Atvērts jaunām idejām, brīvs un gana ambiciozs. Iespējams, tās ir tās īpašības, kas radīja un uzturēja šo visai specifisko KKC biznesa modeli un darbības ētiku, kas laikam jau izrādījušās par trauslu dažu pēdējo gadu sociāli-ekonomiskajiem satricinājumiem.

Man "Kaņepes kultūras centrs" paliks atmiņā kā vieta, kurā bija patīkami atrasties: ar pieņemamu "drupu bāra" (Latvijā varbūt labāk iederētos "krāmu bāra" jēdziens?) interjeru, labu kafiju, skaistām bārmenēm un bārmeņiem, sienām un griestiem, izcilu vasaras terasi uz paša Lāčplēša-Skolas ielu stūra, arī ar vienu-otru pasākumu (diskusiju, koncertu, priekšlasījumu). …un varbūt KKC ieies vēsturē arī kā vieta, kurā dibinātas grupas, kā tas ir noticis ar "Aleponiju" vai "Čomski", vai slēgtas kādas citas nozīmīgas privātās vai publiskās savienības.

PS: Varbūt KKC atdzīvosies turpat, kur bijis, bet varbūt Dāvis atvērs citu kultūrvietu citā vietā. Kopš 1990. gada Rīga ir zaudējusi trešdaļu iedzīvotāju. Tukšu un pustukšu ēku (pat kvartālu) mums joprojām ir diezgan daudz.

[1] Vai pāragri atvadāmies no populārās Rīgas kultūrvietas – Kaņepes Kultūras centra?
Ieva Puķe (Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondente), 2022.11.01.

[2] Tie atvērti ne līdz galam restaurētajās kara laikā sagrautajās ēkās un kvartālos.
[3] Kaņepes Kultūras centrs beidz bāra darbību, sk. 2022.11.01.
[4] "Ir būtisks apgrozījuma kritums (Diagonāle nav un arī nevar būt tik populāra kā "lielā" māja), savukārt visās izdevumu pozīcijās (telpas, preces, komunālie) ir vai ir plānojams sadārdzinājums, kā arī ir jūtama apmeklētāju paradumu maiņa – ārpus mājas dodas retāk!" (KKC standartkomentārs –atbilde pie vairākiem FB ziņas komentāriem).
[5] Amatu atstās koncertzāles "Latvija" mākslinieciskais vadītājs Miks Magone, 2022.10.07.
[6] Nākotnē atkal būs "Rozā peldbaseins", 2006.04.01.
[7] Festivāls Komēta.