Jebkura vēsture ir mīts, jebkurš mīts ir vēsture. Saruna ar tēlnieku Aigaru Bikši
Foto: Publicitātes foto

Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā Borisa un Ināras Teterevu mākslas programmas "tête-à-tête 2015" ietvaros līdz 15. novembrim apskatāma laikmetīgās mākslas izstāde "Lielāks miers, mazāks miers". Tajā skatāmi četru paaudžu Latvijas mākslinieku jaundarbi.

Mākslinieki, kas ar saviem darbiem piedalās izstādē, tika aicināti atsaukties gan uz individuāliem, patību veidojošiem apziņas elementiem, kas saistīti ar vēlmi pēc miera, gan uz plašākām dabas un sabiedriskajām kustībām, kuras ir lielākā vai mazākā mērā mieru radošas vai postošas. Izstādes kuratore - Helēna Demakova, tajā piedalās 23 mākslinieki. "Delfi Kultūra" piedāvā sarunu ar vienu no tiem - Aigaru Bikši.

Lielāks miers, mazāks miers - kādas ir jūsu asociācijas par šādu tēmu?

Šī tēma attiecas gan uz katru personiski, gan uz sabiedrību kopumā, jo, manuprāt, tas ir jautājums par izvēli. Protams, tēma ir ļoti plaša, un māksliniekam tajā ir lielas iespējas izvērsties. Lai gan - jebkurā tēmā, kas interesē pašu mākslinieku, var izvērsties. Godīgi sakot, es nekad nomokos par uzstādījumu, jo ikvienam māksliniekam ir tiesības atrast un izpausties jebkuras tēmas jebkurā leņķī.

Kā zināms, jūs vienmēr interesējusi vēsture. Cik šim "hobijam" ir saistība ar izstādē redzamo darbu - "Sēņošana Drēzdenes mežā un realitātes programmēšana"? Aprakstā pie darba vēstīts par PSRS Valsts drošības komitejas darbinieku Vladimiru Putinu, kurš no 1985. līdz 1990. gadam strādāja Vācijas Demokrātiskajā Republikā un 1987. gada rudenī esot piedzīvojis neparastu vīziju - sēņojot mežā pie Drēzdenes, izdzirdējis balsi, kas stāstījusi par misiju, kura būšot viņam jāuzņemas, atjaunojot sabrukušo impēriju. Esat pārliecināts, ka tas ir reāls stāsts?

Domāju, ka tas ir tieši tāds pats kā jebkurš stāsts par vēsturi - jebkura vēsture ir mīts, jebkurš mīts ir vēsture. Cita lieta - cik mūsu izglītība un uztvere liek kaut ko uztvert par realitāti, ko - par mītu. Man patīk vēsture, bet es arī tai neticu. Angļiem ir termins - "history", savukārt krieviem ir vārds - "istorija", un es to saprotu ne tikai kā vārdu "vēsture", bet arī - vēsture ir kāda cilvēka stāsts, zināma interpretācija. Mani vienmēr interesējis, kā rodas vēsture, kā es pats varu piedalīties vēstures veidošanā ar kādu stāstu, stāsta deformāciju vai stāsta pastiprināšanu.

Darbs sastāv no divām daļām: skulpturālā daļa - sēņotājs Putins, un instalācija - mežs. Man darbā ir svarīga divu daļu saspēle, viens ir kulta objekts, kas pārvēršas par skulpturālu objektu, bet tajā pašā laikā iedod sajūtu - cilvēki rada kultus, un cilvēki tērē savu enerģiju un pat izdeg, veidojot un uzturot mītus. Savā darbā runāju par to, no kurienes cilvēkos rodas psihozes, kā viņi uzbūvē savas kaislības un nemieru.

Pirms neilga laika mākslas darbam, kas kādam atgādināja konkrētu cilvēku, plāni klājās Rīgā. Nav bail, ka jūsu darbu aizliegs, noņems?

Tādas domas man nav ienākušas prātā.

Kā tēlnieks skulptūru esat veidojis ļoti mazu attiecībā pret pārējo darba daļu - instalāciju mežs.

Es gribēju, lai cilvēks paliek nesaprašanā par to, ko mākslinieks īsti ir gribējis teikt, gribēju, lai skatītājs paliek mazliet samulsis. Jo visi grib skaidrību - par vai pret, melns vai balts, bet nav tik vienkārši.

Jūs pats negribat skaidrību - par vai pret?

Tā cilvēkā ir ieaudzināts, arī manī, bet es no tā mēģinu atturēties, jo saprotu - tā nav patiesība, tā ir tikai sevis iztērēšana.

Kāds ir pareizais ceļš?

Vairāk jākoncentrējas uz sevi. Es neesmu brīvs no prāta uzbūvētās kārbas, kurā ir melnais un baltais, labais un ļaunais, bet tā ir lieta, no kuras es ļoti gribētu atbrīvoties. Daudz būtiskāka ir spēja koncentrēties uz paša pasaules uzskatu, uz to, kas tu esi, kas ar tevi notiek konkrētajā brīdī. Un atteikties no lielām abstrakcijām, kas pašas par sevi ir nekas, kurām tikai cilvēks var iepūst dzīvību.

Cilvēkam ir svarīgi sociāli satricinājumi sabiedrībā, bet ir ļoti būtiski atrast savu kodolu, atrast vērtības, ar kurām cilvēks var dzīvot, kad apkārt plosās vētras un satricinājumi. Iespējams, šī izstāde kopumā risina cilvēka garīgās attiecības sevī.

Tiek solīts, ka Laikmetīgās mākslas muzejs Rīgā būs līdz 2021. gadam. Kā mūsdienu mākslinieks to īpaši gaidāt?

Sabiedrība kopumā to gaida, bet jebkurš cilvēks nedrīkst tikai vienkārši gaidīt. Šāds muzejs būs, ja Latvija joprojām paliks par Latviju. Šāds muzejs būs agrāk vai vēlāk. Jo mūsdienu kultūra, mūsdienu māksla ir mūsdienu Latvija.

Jūs teicāt - ja?

Teicu gan. Nekas nav mūžīgs, taču domāju - būs. Bet es arī šo muzeju negaidu kaut kā sakāpināti, vienkārši visiem cilvēkiem jādara tas un tik daudz, cik viņi var izdarīt. Es taisu savus darbus, jo tieši to es varu izdarīt. Izmisīgi gaidīt, kad atnāks īstais princis vai īstais muzejs, - tās māksliniekiem būtu baigās mokas un tīrais neprāts, ir jādzīvo ar to, kas ir. Atceros, ka profesors Jānis Stradiņš reiz stāstīja, kāpēc savulaik universitāte ir izveidota Tartu, nevis Rīgā. Tolaik Rīga bija lielākā rūpniecības pilsēta Baltijā, bet mūsu pilsētas uzņēmēji teica, ka te nevajagot universitāti, jo tad te sanākšot visādi ambiciozi cilvēki, taisīs nemierus un tračus.

Kaut kādā ziņā viņiem taisnība - tur, kur ir trači, ir jaunas idejas un viss arī notiek. Domāju, ka te ir saglabājies konservatīvisms - ir labi tas, kas ir, ir jāuztur tradīcijas, operai - jā, Laikmetīgās mākslas muzejam - nez, nez, varbūt bez tā var iztikt. Pēdējos gados tik daudz ir runāts par Laikmetīgās mākslas muzeju, tik daudz cilvēku ir iesaistījušies šajā procesā, ne tikai mākslinieki, bet arī tie, kas interesējas par mākslu, un pēdējā laikā attieksme pret šāda muzeja nepieciešamību mainās. Domāju, lielākajai daļai ir skaidrs, ka to vajag, bet fakts, ka tas joprojām nav, tomēr liecina, ka te ir inerce, pieradumi cilvēkos. Dīvaini - par Latviju mazākā valstī Igaunijā ir šāds muzejs.

Jūs droši vien esat dzirdējis apmēram šādu izteicienu: "Es no mūsdienu mākslas neko nesaprotu."

Protams. Kad mācījos 9. klasē, bija vēl Padomju Savienība, mamma mani aizveda uz Pēterburgu, uz Ermitāžu. Atceros, ka skatījos impresionistu darbus, un man šķita - kas tie par nesaprotamiem mālējumiem? Kad sāku vairāk interesēties, tad bija posms, kad man impresionisti ļoti patika, savukārt tagad uzskatu, ka impresionistiem ir sava vieta, uz viņu darbiem skatos vairāk mākslas vēstures kontekstā, bet viņu mākslinieciskais paņēmiens man vairs nešķiet interesants. Es esmu labs piemērs tam, kā no pilnīgas nesaprašanas, caur interesi un mācīšanos, var kaut ko iemīlēt un pēc tam interesē aizvirzīties tālāk, daudz radikālākā virzienā.

Manuprāt, ja cilvēks kaut ko nesaprot, viņā vienalga uzkrājas kaut kāda informācija un tēli, un tas ļauj plašāk redzēt pasauli. Cilvēkam ir savs priekšstats, bet caur mūsdienu mākslu viņš var iegūt pavisam citu priekšstatu, viņš ir spējīgs vairāk tolerēt un pieņemt, jo ir redzējis citu cilvēku piedāvātu pasaules uzskatu. Un tieši tas ir sabiedrībai veselīgi - ja cilvēks spēj tolerēt, ja spēj jaunā veidā paskatīties uz vecām lietām.

Source

DELFI Kultūra

Tags

Borisa un Ināras Teterevu fonds Helēna Demakova Izstādes Laikmetīgās mākslas muzejs TÊTE-À-TÊTE
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form