'Dear Esther' (2012, The Chinese Room)

Kas īsti ir videospēles - māksla vai izklaide?
Foto: Publicitātes foto

Sala kā psiholoģisks motīvs mākslā ir izmantots neskaitāmas reizes, īpaši kā vientulības simbols (klišejiskais cilvēks nav vientuļa sala). Arī izteikti poētiskais un literāri vērtīgais stāstījums, kas spēlētāju pavada "Dear Esther", ir par vientulību un pazudinošām traģēdijām. Spēlētājs klīst pa nenosauktu klinšainu salu ar nosacītu mērķi sasniegt radiotorni salas augstākajā punktā. Ik pa brīdim stāstītājs vēsta par bojāgājušo Esteri, Polu - neskaidru varoni, kas varētu būt iesaistīts Esteres nāvē, kartogrāfu Doneliju un holandiešu izcelsmes zemnieku Jākobsonu. Visi šie tēli, kurus tā arī neieraugam, ir šķietami saistīti ar pašu staigātāju - spēlētāju un salu, kas varbūt ir viņa paša apziņas karte - motīvs, ko Oldess Hakslijs (Aldous Huxley) izmantoja grāmatā "Apziņas durvis" ("The Doors to Perception"). Bez ārkārtīgi krāšņā vizuālā noformējuma un poētiskā stāstījuma ir vērts atzīmēt brīnišķīgo Džesikas Kerijas (Jessica Curry) skaņu celiņu.

Abu spēļu popularitāte un augstie kritiķu vērtējumi izraisīja rezonansi un šķelšanos geimeru vidū. Viena daļa slavēja videospēļu veidotāju meklējumus formā, stāstījumā, izcēla literārās un estētiskās vērtības. Otra nopēla atsacīšanos no spēļu izklaides un interaktivitātes, saucot tās par filmām. Jebkurā gadījumā, videospēles kā mākslas forma ir uz palikšanu un arvien vairāk tās kļūst par autordarbiem ar pretenziju uz nozīmīgu vietu kultūras vidē.

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form