Latvijas valsts pamatakmeņu likšana. Satversmes sapulcei – 100
Foto: Satversmes sapulces atklāšana 1920. gada 1. maijā. Fotogrāfs Mārtiņš Lapiņš. No grāmatas “Jānis Čakste. Illūstrēts piemiņas rakstu krājums.” 1928. gads

Latvijas vēsturē grūti atrast vēl kādu valsts institūciju, kuru sabiedrība būtu sagaidījusi ar tikpat lielām cerībām kā 1920. gada 1. maijā sasaukto Satversmes sapulci. Tas bija simbols Latvijas neatkarībai, un brīvi ievēlētajā parlamentā pirmoreiz atspoguļojās pilsoņu politiskā griba – bet arī prasības valsts varai.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Raksts tapis sadarbībā ar Latvijas Nacionālo vēstures muzeju.

Satversmes sapulcei īsā laikā bija jāpaveic virkne Latvijai eksistenciāli svarīgu uzdevumu: jāizstrādā ilgtspējīga konstitūcija jeb Satversme, jādod likumisks ietvars valsts attīstībai daudzās jomās, jāatrisina visspiedošākā sociālekonomiskā problēma – jāapgādā ap 180 tūkstošu bezzemnieku ģimeņu ar zemes īpašumu, turklāt arī praksē jāiedzīvina jauna politiskā iekārta – parlamentārā demokrātija. Satversmes sapulces darbība no 1920. gada 1. maija līdz 1922. gada 3. novembrim rāda, kā karā izpostītā Latvija pirms 100 gadiem spēra noteiktus soļus savas patstāvības nostiprināšanai. Vienlaikus Satversmes sapulce lika stabilus pamatakmeņus valsts ēkai, kurā dzīvojam līdz pat mūsdienām.

Latvijas valsts pamatakmeņu likšana. Satversmes sapulcei – 100
Foto: Atklātne ar Latvijas karti. Mākslinieks Ansis Cīrulis, izdevis Jānis Rieksts Rīgā. 1918. gads. LNVM krājums

17 mēnešus ilgais ceļš līdz Satversmes sapulcei

Nepieciešamību sasaukt Satversmes sapulci politiķi un sabiedrība labi apzinājās jau kopš Latvijas neatkarības proklamēšanas brīža. Valsts dibinātāji – Latvijas Tautas padome – savā 1918. gada 17. novembra politiskajā platformā bija deklarējusi, ka parlaments, kas izstrādās pamatlikumu, ir sasaucams “pēc iespējas drīzā laikā [..] uz vispārīgo, vienlīdzīgo, tiešo, aizklāto un proporcionelo vēlēšanu tiesību pamata”.

Pati Tautas padome šim kritērijam neatbilda – tā nebija vēlēta, bet gan 1918. gada novembra vidū steigā radusies pagaidu institūcija. Izskanēja šaubas, vai Tautas padomi vispār var uzskatīt par reprezentatīvu tautas gribas paudēju, jo mandātu sadalījums starp tajā pārstāvētajām partijām bija noteikts visai aptuveni, vadoties pēc partiju popularitātes aplēsēm. Tādēļ jauns vēlēts parlaments 1918. gada nogalē bija steidzami nepieciešams arī Latvijas Republikas valsts varas leģitimācijai. Nebija noslēpums, ka paralēli tika kaldināti alternatīvi plāni Latvijas politiskajai nākotnei – šeit joprojām atradās Vācijas okupācijas karaspēks, un radikālākās vācu aprindas 5. novembrī Rīgā vēl bija steigušas formāli proklamēt Apvienoto Baltijas hercogisti. Savukārt pašmāju un Krievijas komunisti Pētera Stučkas vadībā novembra beigās uzsāka karagājienu pret “buržuāzisko balto Latviju”, lai tās vietā nodibinātu sarkano – Latvijas Sociālistisko Padomju Republiku.

Šādos draudīgos apstākļos 1918. gada 2. decembrī Tautas padome uzdeva savai Satversmes komisijai izstrādāt nolikumu, lai jau 1919. gada februārī vai martā sarīkotu parlamenta vēlēšanas. Taču Sarkanās armijas iebrukums lika Tautas padomei un Kārļa Ulmaņa vadītajai Pagaidu valdībai bēgt uz Liepāju. Pēc atgriešanās Rīgā 1919. gada vasarā Pagaidu valdība gan pieņēma Satversmes sapulces vēlēšanu likumu, tika arī izveidota Centrālā vēlēšanu komisija, taču Neatkarības karš krietni ieilga – rudenī sekoja Bermonta armijas uzbrukums Rīgai, un Latgali joprojām kontrolēja Sarkanā armija. Tikai 1920. gada sākumā visa Latvijas teritorija bija brīva no naidīgiem karaspēkiem. Uzreiz pēc Latgales atbrīvošanas 6. februārī Pagaidu valdība un Centrālā vēlēšanu komisija nolika Satversmes sapulces vēlēšanu datumu un enerģiski ķērās pie to sagatavošanas.

Pirmais pamatakmens – demokrātiskas vēlēšanas

Satversmes sapulces vēlēšanas 1920. gada 17.-18. aprīlī nozīmēja latviešu sabiedrībā sen lolota sapņa piepildīšanos – iespēju paust savu politisko gribu, kas cariskajā Krievijā paaudzēm ilgi nebija iespējams. Jaunās Latvijas tiesiskajos pamatos tikko bija nostiprināti demokrātisku vēlēšanu pamatprincipi – balsot un kandidēt nu drīkstēja visi pilsoņi un pilsones no 21 gada vecuma “bez jebkādas kārtu, tautības, ticības, mantas stāvokļa izšķirības”. Taču likumsakarīgi, ka sen gaidītais jaunievedums – demokrātiskas vēlēšanas – sākumā bija neierasts un vēl praksē apgūstams.

Gatavojoties Satversmes sapulces vēlēšanām, Centrālā vēlēšanu komisija Latviju iedalīja piecos vēlēšanu apgabalos (Vidzeme, Latgale, Zemgale, Kurzeme, Rīga) – šis iedalījums saglabājies līdz mūsdienām. Bez tam 1920. gadā izveidoja atsevišķu Armijas vēlēšanu apgabalu, ļaujot aktīvā dienesta karavīriem balsot par visā Latvijā iesniegtajiem kandidātu sarakstiem. Līdz ar 586 vēlēšanu iecirkņu izveidi pirmais darbs bija vēlētāju sarakstu sastādīšana. Uzdevums nebija viegls, jo faktiski bija jāveic pirmā statistiskā iedzīvotāju uzskaite pēc sešiem karadarbības, evakuācijas un haotiskas bēgļu kustības gadiem. Kopumā sarakstos iekļāva pāri par 800 000 balsotāju, un katram uz dzīvesvietu nosūtīja personalizētu kartīti ar balsošanas dienu un vēlēšanu iecirkņa adresi. Lai nobalsotu, ar šo kartīti un personas dokumentu bija jāierodas savā iecirknī, kur izsniedza kandidātu sarakstus un balsošanas aploksni.

Latvijas valsts pamatakmeņu likšana. Satversmes sapulcei – 100
Foto: Satversmes sapulces vēlētāja kartīte. Izdota Pēterim Rožlapam Valkas apriņķa Vijciema pagastā. 1920. gada marts-aprīlis. LNVM krājums

1920. gada Satversmes sapulces vēlēšanas bija panākums gan organizatoriskā, gan vēlētāju līdzdalības ziņā. Piedalījās 84,88 % balsstiesīgo, turklāt vairāk nekā trešdaļā iecirkņu (galvenokārt laukos) aktivitāte pārsniedza pat 90 %. Nodoto nederīgo balsu skaits bija tikai 0,2 % – pārsvarā aploksnes ar nejauši ieliktiem vairākiem biļeteniem. Nepamatotas bija bažas, ka daļa pilsoņu varētu izrādīties nelojāli Latvijas Republikai un vēlēšanas boikotēt, uz ko aicināja komunisti. Tāpat nebija pamata bažām par vēlētāju aktivitāti Latgalē, kas pirms pāris mēnešiem bija atbrīvota no Sarkanās armijas un tikai 1917. gadā bija paudusi lēmumu apvienoties ar pārējo Latviju. Arī Latgalē pie urnām devās pārliecinošs skaits vēlētāju – 78 %.

Precizitātes labad jāpiebilst, ka dažos Igaunijas un Lietuvas pierobežas apvidos (Ainažos, ap Mazsalacu, Valkā un tās apkaimē, kā arī 10 Ilūkstes apriņķa pagastos), kurus Neatkarības kara gaitā bija okupējušas kaimiņvalstu armijas, vēlēšanas varēja notikt tikai 1920. gada rudenī, un tā rezultātā 150 deputātiem pievienojās vēl divi tautas priekšstāvji.

Satversmes sapulces vēlēšanas liecināja par pilsoņu ticību Latvijas dzīvotspējai, bet vienlaikus 1920. gads iedibināja arī demokrātisko vēlēšanu tradīciju, kas sekmīgi turpinājās gan sekojošajās Saeimas vēlēšanās 1922., 1925., 1928. un 1931. gadā, gan atdzima līdz ar valsts neatkarības atjaunošanu 1990. gados.

Otrais pamatakmens – daudzpartiju parlamentārā demokrātija

1920. gada 1. maijā svinīgi sasauktā Satversmes sapulce Latvijas pamatos nostiprināja daudzpartiju parlamentārismu – pamatakmeni, uz kura valsts politiskā iekārta balstījās līdz 1934. gada Kārļa Ulmaņa valsts apvērsumam, un pēdējos trīsdesmit gados kopš 1990. gada tas atkal nenoliedzami sekmīgi iesakņojies mūsdienu Latvijā.

Aktīvi izmantojot demokrātijas sniegtās iespējas, Satversmes sapulces vēlēšanās 1920. gadā startēja 25 politiskās partijas, apvienības un grupas – visos vēlēšanu apgabalos tās iesniedza kopumā 57 kandidātu sarakstus. Satversmes sapulcē iekļuva veseli 16 politiskie spēki. Sīvākā konkurence un arī labākie panākumi 1920. gadā bija divām lielajām masu partijām – Latvijas Sociāldemokrātiskajai strādnieku partijai (LSDSP) un Latviešu zemnieku savienībai (LZS). Abas raksturoja skaidra ideoloģiskā programma un plašs elektorāts ar simtiem tūkstošu vēlētāju – sociāldemokrāti sevi pozicionēja kā sociāli maznodrošināto strādnieku un trūcīgo laucinieku aizstāvi, kamēr LZS atbalstītāji bija pārsvarā turīgie lauksaimnieki un centriski-labēji noskaņotās (pilsoniskās) aprindas. LSDSP 1920. gadā ieguva vairāk nekā trešdaļu no visiem mandātiem – 57 no 152 deputātu krēsliem, taču neuzņēmās valdības koalīcijas veidošanu, un arī turpmāk gandrīz vienmēr palika “mūžīgajā opozīcijā”. LZS ieguva 26 krēslus, un kopā ar savas sabiedrotās Latgales zemnieku partijas 17 deputātiem radīja spēcīgāko pilsonisko grupu Satversmes sapulcē.

Latvijas valsts pamatakmeņu likšana. Satversmes sapulcei – 100
Foto: Satversmes sapulces deputāta Kārļa Dēķena (LSDSP) apliecība. Izdota 1920. gada 8. jūlijā. LNVM krājums

Nepārsniedzot sešu mandātu skaitu, parlamentā iekļuva arī vairāki centriskie spēki, kristīgās partijas, arī mazākumtautību partijas. Pateicoties liberālajam vēlēšanu likumam, Satversmes sapulcē nebija noteikta mūsdienās saistošā 5 % barjera, un tas politisko paleti krietni sadrumstaloja – tā no 16 parlamentā iekļuvušajiem politiskajiem spēkiem astoņi bija pārstāvēti kā tā sauktās “vienvīra frakcijas” ar tikai vienu līdz pieciem deputātiem. Satversmes sapulce zināmā mērā bija arī atspulgs Latvijas etniskajai dažādībai – līdztekus 134 latviešiem bija ievēlēti arī astoņi ebreju, seši vācbaltiešu un četri krievu deputāti. Disproporcionāli zemais sieviešu deputāšu skaits – tikai sešas no 152 – liecināja, ka sieviešu emancipācijai Latvijas politikā tobrīd priekšā vēl garš ceļš.

Satversmes sapulces darbības laikā līdz 1922. gadam tika sastādītas divas valdības – Kārļa Ulmaņa un Zigfrīda Annas Meierovica kabineti (abi no LZS). Jau diezgan skaidri iezīmējās spēku samērs un turpmākie “spēles noteikumi”, kas būs raksturīgi Latvijas politikai visā starpkaru demokrātijas periodā – Satversmes sapulcē vēl izteiktāka nekā Tautas padomē kļuva robežšķirtne starp pilsoniskajām varas partijām un kreiso opozīciju, izkristalizējās turpmākie sabiedrotie un sāncenši.

Trešais pamatakmens – Satversme

Galvenais un tiešais Satversmes sapulces uzdevums bija izstrādāt jaunās Latvijas valsts pamatlikumu – Satversmi. Bija skaidrs, ka Latvijai konstitucionālajā jomā jāorientējas uz Rietumu parlamentāro demokrātiju pieredzi, to pielāgojot Latvijas specifikai. Īpaši izveidota Satversmes komisija 26 deputātu sastāvā veica rūpīgu darbu, izvērtējot un uzlabojot iesniegtos priekšlikumus. Bija iecerēts, ka Satversme sastāvēs no divām daļām – pirmā reglamentēs valsts iekārtu, bet otrā – pilsoņu brīvības, tiesības un pienākumus. Lai gan ar Satversmes izstrādi nedrīkstēja kavēties, steiga un paviršība formulējumos netika pieļauta, tādēļ komisijas veiktie priekšdarbi ieilga vairāk gandrīz pusotra gada garumā – līdz 1921. gada rudenim. Kā pamatoja komisijas priekšsēdētājs Marģers Skujenieks, apstiprinātos Satversmes pantus vēlāk grozīt būs ļoti sarežģīti, “līdz ar to Satversmes sapulce noteic valsts iekārtu ilgam laikam, varbūt daudzām paaudzēm”.

Nozīmīgākais veikums bija Satversmes pirmā daļa, kas definē valsts iekārtu un tās galveno institūciju kompetences. Deputāti salīdzinoši vienprātīgi atbalstīja pirmos četrus pantus: “1. Latvija ir demokrātiska republika. 2. Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. 3. Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale. 4. Latvijas valsts karogs ir sarkans ar baltu svītru.”

Atšķirīgi viedokļi pavadīja debates par Saeimas ievēlēšanas kārtību, tās darbības laiku un deputātu imunitāti. Tāpat dažādas pozīcijas izskanēja, spriežot par valstij tik būtiskiem jautājumiem kā Ministru kabineta pilnvaras, likumdošanas process, Satversmes grozījumi, tiesu sistēma, Valsts kontrole, kā arī referendumi – pēdējo kā efektīvu tiešās demokrātijas instrumentu trimdā Šveicē bija iepazinuši vairāki sociāldemokrātu deputāti.

Tomēr viskaislīgāk Satversmes sapulcē tika lauzti šķēpi par Valsts prezidenta pilnvaru robežām. LSDSP pārstāvji, pretēji labējām un centra partijām, vispār iestājās pret Valsts prezidenta institūcijas radīšanu, lai nepieļautu varas koncentrēšanos “monarha pēcteča” rokās. Pilsoniskās partijas iebilda, ka prezidentam – tieši otrādi – jākļūst par kontroles instanci, pretsvaru parlamentam, kas nepieciešamības gadījumā pat varētu iegrožot Saeimas darbību. Daudzi deputāti arī atbalstīja ideju par tautas vēlētu prezidentu. Satversmes sapulces rastais kompromiss beigu beigās noteica, ka Valsts prezidents būs izteikti reprezentatīva figūra bez plašām politiskajām pilnvarām – šī norma, tiesa, ar atsevišķām modifikācijām, ir spēkā arī mūsdienu Latvijā.

Satversmes pirmā daļa 1922. gada 7. novembrī stājās spēkā līdz ar Satversmes sapulces pilnvaru beigām un 1. Saeimas darba sākumu. Mūsdienu Latvijā Satversmes darbība pēc padomju okupācijas tika pilnībā atjaunota 1990. gadu sākumā.

Latvijas valsts pamatakmeņu likšana. Satversmes sapulcei – 100
Foto: Latvijas Republikas Satversme. Latvijas Kara invalīdu savienības izdevums. 1920. gadi. LNVM krājums

Turpretī Satversmes otrā daļa jeb “Pamatnoteikumi par pilsoņu tiesībām un pienākumiem” diemžēl tā arī netika pieņemta – izšķirošajā balsojumā 1922. gada 5. aprīlī tika nodotas 62 balsis par, 62 pret, un seši deputātiatturējās. Šīm normām vajadzēja konstitucionāli nostiprināt visu pilsoņu līdztiesību likuma priekšā, arī dzimumu vienlīdzību, personas neaizskaramību, garantēt vārda, sapulču un pulcēšanās, tostarp streiku brīvību, noteikt mazākumtautībām plašu kultūras autonomiju, kā arī vairākus civiltiesiskus regulējumus. Viedokļi par šīm normām dalījās – 1922. gadā pusei deputātu tās šķita akūti nepieciešamas demokrātisko vērtību stiprināšanai, bet otrai pusei – pārlieku brīvdomīgas. Satversmes otrās daļas nepieņemšana radīja neapmierinātību daļā vēlētāju, jo sevišķi tādēļ, ka vairākas rosinātās normas tik un tā tika iekļautas dažādos likumos un to nostiprināšanai Satversmē būtu bijis pozitīvs efekts valsts varas un sabiedrības uzskatu liberalizācijā.

Ceturtais pamatakmens – Agrārā reforma

Blakus pamatlikuma izstrādei otrs nozīmīgākais (daudzuprāt, pat primārais) Satversmes sapulces uzdevums bija steidzami īstenot Agrāro reformu – radikāli mainīt lauksaimniecības zemju īpašumtiesību samēru starp lielajiem īpašniekiem (galvenokārt muižām) un ap180 tūkstošiem trūcīgo laucinieku ģimeņu – sīkzemniekiem un bezzemniekiem (kalpiem, algādžiem). Vēlme iegūt “savu kaktiņu, savu stūrīti” zemes bija centrāla latviešu sabiedrības prasība jau kopš 19. gadsimta, jo pirms Pirmā pasaules kara Vidzemes un Kurzemes guberņā muižniekiem bija piederējusi aptuveni puse lauksaimniecības zemju. 1920. gadā gandrīz visas Satversmes sapulcē pārstāvētās partijas (gan kreisās, gan daudzas labējās) deklarēja Agrāro reformu par savu mērķi, un arī sabiedrības vairākums dzīvi sekoja līdzi Agrārās reformas likumprojekta izstrādei. Francis Trasuns no Latgales kristīgo zemnieku savienības to pat apzīmēja par “tautas un valsts pamata reformu”. Šim uzdevumam 40 cilvēku sastāvā izveidoja Agrārlietu komisiju Augusta Kalniņa vadībā, kas bija lielākā no Satversmes sapulces komisijām. Turklāt par reformas prominento raksturu liecināja fakts, ka Satversmes sapulce to sāka apspriest jau 1920. gada 19. augustā, tātad pirms pašas Satversmes apspriešanas.

Lielākās nesaskaņas izcēlās par to, cik radikālai jābūt reformai. LSDSP kareivīgi pieprasīja “neatstāt ne pēdu muižniecībai” un atsavināt zemi bez jebkādām kompensācijām, turpretī LZS un citas partijas bija mērenākas – tās rosināja atstāt muižām daļu īpašumu un maksāt zināmu atlīdzību par atsavināto. Reformai bija arī spēcīgs emocionāls un ideoloģisks motīvs, jo tā šķietami ieviesa “vēsturisko taisnīgumu”, atdodot latviešiem zemi, kas senāk atradās vācbaltiešu un poļu muižnieku rokās.

Latvijas valsts pamatakmeņu likšana. Satversmes sapulcei – 100
Foto: Zemes aršana Latvijas laukos. 1920.-30. gadi. LNVM krājums

Satversmes sapulce, 1920. gadā izstrādājot pirmo daļu Agrārreformas likumam, iemūrēja vienu no svarīgākajiem pamatakmeņiem starpkaru Latvijas valsts un sabiedrības modelī. Konsekventi atsavinot muižu īpašumus, iegūto zemi 2,7 miljonu hektāru platībā ieskaitot Valsts zemes fondā un tad piešķirot līdz 27 hektāriem teju katram Latvijas iedzīvotājam, kurš izteica vēlmi apstrādāt zemi, Satversmes sapulces politika dažu gadu laikā radīja jaunu, ārkārtīgi plašu sabiedrības grupu – jaunsaimniekus, kā arī būtiski nostiprināja Latvijas kā agrāras zemes raksturu starpkaru posmā.

Piektais pamatakmens – likumisks ietvars valsts attīstībai

Tomēr līdztekus abiem virsuzdevumiem – Satversmes izstrādei un Agrārās reformas īstenošanai – Satversmes sapulce no 1920. līdz 1922. gadam pildīja arī parlamenta funkcijas. Laikā, kad jaunajai valstij bija nepieciešama virkne skaidru likumisko regulējumu, jaunas vadlīnijas, atbalsta, veicināšanas un arī kontroles nodrošināšana visdažādākajās jomās, veicamo uzdevumu bija patiešām daudz. Tiesa, Satversmes sapulce gan nesāka darbu no nulles – pirms tam no 1918. līdz 1920. gadam krietnu daļu likumdošanas uzdevumu jau bija paveikusi Tautas padome. Taču arī Satversmes sapulces ieguldījums ir ievērojams. Tā pieņēma vai pilnveidoja vairākus likumus sociālajā un darba sfērā (par strādnieku apdrošināšanu slimību gadījumos, par astoņu stundu darbadienu, par progresīvo ienākuma nodokli). Ar vienu no pirmajiem rīkojumiem Satversmes sapulce atcēla iepriekšējo gadsimtu reliktu – sabiedrības kārtu un muižniecības privilēģijas – un tā vietā pieņēma likumus par Saeimas vēlēšanām, par pagastu pašvaldībām, karaklausību, par Kultūras fondu un vairākām nacionālās kultūras un izglītības iestādēm. Īpaši daudz darba bija Finanšu un budžeta komisijai, bet 1921. gada 15. jūnijā tika pieņemts Likums par Latvijas Republikas karogu un ģerboni. Vēl nozīmīgāki bija Latvijas ārpolitikas panākumi Satversmes sapulces darbības laikā – jau 1920. gadā ratificētais miera līgums ar Padomju Krieviju, kā arī Latvijas starptautiskā de iure atzīšana 1921. gada 26. janvārī un uzņemšana Tautu savienībā tā paša gada septembrī.

Noslēdzot apjomīgo darbu 1922. gada 3. novembrī, Satversmes sapulce divarpus gadu laikā bija pieņēmusi 205 likumus, 291 noteikumu un 143 pārvaldes aktus. Satversmes sapulce bija sagatavojusi ceļu nākamajam tautas pārstāvniecības orgānam – Saeimai, un ielikusi vairākus fundamentālus pamatakmeņus suverēnajai Latvijas valstij.

Tags

Latvijas Nacionālais vēstures muzejs
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form