Zemnieku brīvlaišanas noslēgums Latvijas teritorijā

Latvijas vēstures relikvijas: Kuršu ķoniņi un Bīronu dzimtas porcelāns
Foto: Publicitātes attēli

Attēls: Krievijas impērijas medaļa, veltīta dzimtbūšanas atcelšanai 1861. gadā. Pēc Fjodora Tolstoja (Толстой) (1783 - 1873) modeļa gatavojis Nikolajs Kozins (Козин) ( ? - 1867/68). Sanktpēterburga. 1862. gads. Bronza.

Latvijas teritorijā dzīvojošo zemnieku absolūtais vairākums kopš viduslaiku beigām un jauno laiku sākuma pakāpeniski bija zaudējuši savu personisko brīvību un kļuvuši par dzimtcilvēkiem.

19. gs. sākumā dzimtbūšana kavēja kapitālistisko attiecību veidošanos un intensīvu lauksaimniecisko ražošanu. Pieauga nepieciešamība pēc brīvām darbarokām gan pilsētā, gan laukos, tajā pašā laikā pieauga arī zemnieku neapmierinātība ar pastāvošo stāvokli. Krievijas impērijas valdība bija spiesta sākt risināt valstī samilzušās problēmas.

1804. g. Krievijas imperators Aleksandrs I parakstīja Vidzemes zemnieku likumus - zemnieki tika piesaistīti zemei (pagastam), nevis muižnieka personai.

Likumi noteica zemnieku statusu, tika reformēta arī tiesu sistēma (pagasttiesa, zemes tiesa, galma tiesa). Bez tam 1809. gadā izdeva "Papildus punktus zemnieku likumam". Diemžēl visi šie likumi neatrisināja ekonomisko un sociālo krīzi.

1814. g. imperators deva rīkojumu Baltijas ģenerālgubernatoram Filipam Pauluči izveidot komisiju, kas iespējami ātri izstrādātu priekšlikumus Kurzemes zemnieku labklājības uzlabošanai.

Lēmumu par zemnieku brīvlaišanu pieņēma Kurzemes muižnieku kopsapulce - landtāgs 1817. g. aprīlī. 1818. g. 30. augustā Jelgavā svinīgā ceremonijā Viņa Augstības Aleksandra I klātbūtnē izsludināja Kurzemes brīvlaišanas likumus, kas formāli deva personīgo un pārvietošanās brīvību 300 000 personām.

1819. g. 26. martā tika apstiprināti arī Brīvlaišanas likumi Vidzemē, kurus pavēstīja tautai 1820. g. janvārī.

Brīvlaišana bija ilgs process, kas notika vairākos paņēmienos. Rūpējoties par to, lai muižas joprojām būtu nodrošinātas ar pastāvīgu darbaspēku, valdība jau uzreiz nolēma, ka tā stāsies spēkā nevis ar likuma izsludināšanas dienu, bet gan pakāpeniski četrpadsmit gadu laikā.

Saskaņā ar pieņemtajiem likumiem visa zeme tika pasludināta par muižnieku īpašumu. Lai zemnieki turpmāk varētu lietot zemi, viņiem ar muižu bija jāslēdz līgumi par zemes nomu. Šādos apstākļos muižnieki diktēja savus noteikumus. Zemnieku pārvietošanās brīvība vēl joprojām bija ierobežota. Lai tiktu apstrādāta muižas zeme, līgumos parasti tika noteiktas neierobežotas klaušas.

Pēc brīvlaišanas Kurzemes un Vidzemes zemniekiem mainījās sociālais statuss un viņi ieguva uzvārdus. Tomēr ļoti bieži to izvēlē noteicošais vārds piederēja muižniekiem.

Pavisam atšķirīga situācija bija Latgalē, kas tajā laikā administratīvi ietilpa Vitebskas guberņā. Lauku apdzīvoto vietu pamattips bija nevis viensētas kā pārējā Latvijas daļā, bet gan sādžas, kas sastāvēja no sīkām zemnieku saimniecībām.

Zemnieku brīvaišana šeit norisa gandrīz pilnībā pēc Krievijas scenārija, ko noteica 1861. g. 19. februāra likums. Divu gadu laikā bija jānosaka zemnieku un muižnieku attiecību pamatprincipi - zemniekiem nodotās zemes daudzums un attiecīgo nodevu lielums.

Tāpat kā citur Latvijā, Latgalē zemnieki veidoja pašpārvaldes orgānus - pagasta valdes un pagasta tiesas. Taču to darbība atradās stingrā cara ierēdņu uzraudzībā, kas pastiprinājās pēc 1863. gada sacelšanās poļu un lietuviešu zemēs.

Zemnieku brīvlaišana, ko izsludināja Aleksandrs II ar 1861. g. 19. februāra manifestu, kļuva par 19. gadsimta svarīgāko notikumu Krievijas impērijā.

Pazīstamais krievu gleznotājs, zīmētājs, medaļu mākslinieks un tēlnieks, Mākslas akadēmijas viceprezidents Fjodors Tolstojs (1783-1873) izveidoja piemiņas medaļu, veltītu dzimtbūšanas atcelšanai. Tas ir arī viņa pēdējais medaļu mākslas darbs, jo meistaram jau bija 78 gadi.

Pēc Tolstoja vaska modeļa spiedni veidoja viņa skolnieks Nikolajs Kozins (? - 1867). Medaļa gatavota Sanktpēterburgas monētu kaltuvē. Pēc mākslinieka ieceres uz medaļas aversa redzam, ka Aleksandrs II tēvišķā gādībā savieno zemnieka un muižnieku rokas, savukārt medaļas reversā ir pirmās rindas no 1861. g. manifesta.

Source

DELFI Kultūra

Tags

Latvijas Nacionālais vēstures muzejs Latvijas vēstures relikvijas
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

Komentāri
komentēt kā anonīms lietotājs
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus