Foto: Publicitātes foto

Relikvija ir priekšmets, ar ko saistītas dārgas atmiņas vai svarīgu, nozīmīgu pagātnes notikumu liecība. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja izstāde "100 Latvijas vēstures relikvijas" ir stāsts par mūsu valsts vēstures svarīgākajiem pieturas punktiem, mēģinājums ilustrēt Latvijas vēstures lappuses ar muzeja darbinieku savāktām, pētītām, saglabātām un saglābtām lietām.

Ir priekšmeti, kuru stāsts ir skaidrs un precīzi saglabāts, un ir tādi, kuru gadsimtiem glabātie noslēpumi joprojām nav atminēti. Izstāde ir arī stāsts par muzeja darbinieku drosmi: savulaik vārda tiešā nozīmē tie riskējuši ar dzīvību, kad glāba un saglabāja naidīgām varām nevēlamus nacionālās identitātes pierādījumus, iemūrējot tos Rīgas pils sienās.

Portāls "Delfi" sadarbībā ar LNVM piedāvā virtuāli iepazīties ar izstādes ekspozīciju. Ikreiz jūsu uzmanībai mūsu virtuālajā izstādē tiks piedāvāti pieci eksponāti un piecas Latvijas vēstures lapaspuses.

Uzzini vairāk: Latvijas vēstures relikvijas - 1.daļa

Lielvārdes josta - mūsdienās visvairāk pieminētā latviešu tautastērpa sastāvdaļa

Foto: Publicitātes attēli

Attēlā: Lielvārdes josta. Rīgas apr. Rembates pagasts. 19. gs. 1. puse. Vilna, lini. 278 x 5,7 cm.

LNVM krājums. Fotogrāfs Roberts Kaniņš.

Neviena no latviešu tautastērpu sastāvdaļām nav piesaistījusi tik daudz uzmanības, kā Lielvārdes josta. Tā atzīta par simbolu, kas ietver nenoliedzamu tradicionālās kultūras vērtību. Lielvārdes jostas ir iekļautas Latvijas Kultūras kanonā.

Lielvārdes jostu parasti piemin vienskaitlī, taču patiesībā unikāla ir ikviena no Lielvārdes novada tautastērpa jostām. Muzejā glabājas būtiski lielākā līdz mūsdienām saglabātā Lielvārdes jostu kolekcija. Daļa no tām iegūta jau 19. gadsimta beigās no Rīgas Latviešu biedrības vākuma, bet vairums Lielvārdes novada jostu kolekcijā nonākušas 20. gadsimta 30. gados, ar īpašnieka norādi "trīs vai četras paaudzes veca". Tas liecina, ka jostas kā relikviju glabājušas vairākas paaudzes.

Katra no 70 krājumā esošajām jostām ir atšķirīga. Saglabājot kopīgo tradīciju - no sarkaniem vilnas un baltiem linu pavedieniem veidoto rakstu - katra no tām ir unikāls variants. Lielvārdes jostām ir raksturīgi maiņu raksti - zīmes netiek ritmiski atkārtotas, bet mainās daudzveidīgās variācijās. Blakus esošās zīmes ir savstarpēji saistītas - veidojoties vienai, līdzi sāk veidoties arī otra. Sazarojoties vienai zīmei, rodas jauna. Lielvārdes jostām, salīdzinot ar citviet Latvijā zināmām, ir vislielākais raksta pavedienu skaits. Rakstā atrodamās ģeometriskās zīmes ir senas. Līdzīgas zināmas arī citviet pasaulē.

20. gadsimta 70. un 80. gados Lielvārdes josta kļuva par vienu no latviskās identitātes simboliem, pat pielīdzināta sarkanbaltsarkanajam karogam laikā, kad karogs atklātībā bija liegts.

Lielvārdes novada tautastērpa jostas ir būtiska tradicionālās kultūras mantojuma daļa. Muzeja kolekcijā tās iegūtas no Jumpravas, Kastrānes, Krapes, Lauberes, Lēdmanes, Madlienas, Rembates un Vērenes pagastiem, kas iezīmē apvidu, kur 19. gadsimta pirmajā pusē un vidū valkāts Lielvārdes novada tautastērps, un tā sastāvdaļa bijusi arī sarkanbalti rakstainā josta. Tā ir relikvija, kas mudina ieskatīties un rosina domāt, atstājot iespēju katram pašam saskatīt meklēto - amatniecisko, māksliniecisko vai saturisko vērtību.


Lata tapšanas vēsture

 
Foto: Publicitātes foto

Attēlā: Latvijas Republikas 20 latu zelta monēta - " Latvijas monēta", kalta pēc Teodora Zaļkalna (1876-1972) 1922. gada meta. 2008. gads. Zelts. ø 22,00 mm, svars 10,00 g. LNVM krājums. Fotogrāfs Roberts Kaniņš.

1922. gada 3. augustā Latvijas Republikas Ministru kabinets apstiprināja "Noteikumus par naudu". Saskaņā ar tiem Latvijas naudas sistēmas pamatā bija zelts un naudas vienība - lats - saturēja 0,2903226 gramus tīra zelta. Lata simtā daļa tika nosaukta par santīmu.

Finanšu ministrija šos noteikumus sagatavoja, balstoties uz Latīņu monētu savienības prasībām par vienotu naudas sistēmu dalībvalstīs. Starp savienības valstīm 1885. gadā noslēgtā naudas konvencija paredzēja zelta franku kā naudas sistēmas pamatu ar vienotu un nemainīgu zelta saturu katras valsts naudas vienībā.

Zelta frankam Latvijas naudas tapšanas vēsturē bija ievērojama loma. Franks kā naudas vienības oficiāls apzīmējums Latvijā tika lietots uz pirmajām valsts nodevu markām, kuras laida apgrozībā 1922. gadā ar 1 un 3 franku nominālvērtību. Frankos tika izteikts arī vērtības apzīmējums uz vērtspapīriem. Satversmes sapulce 1921. gada 14. jūlijā atļāva līdz galīgai valūtas reformai visus darījumus slēgt, izmantojot nosacītu maksāšanas līdzekli - zelta frankus.

1922. gada "Noteikumos par naudu" paredzēja kalt arī zelta naudu - 10 un 20 latu monētas. Taču Finansu ministrija nākamajos gados vairs neredzēja nepieciešamību pēc zelta monētām, un, pārejot uz latu, nolēma 1, 2 un 5 latu monētas kalt no sudraba.

Lai arī zelta monētas Latvijas Republikā kaltas netika, liecības par gatavošanos šādam pasākumam glabā tā laika dokumenti. Ir saglabājies grafiķa Riharda Zariņa 1921. gadā darināts 20 latu zelta monētas mets ar latviešu tautu meitas profilu. Tas netika īstenots un attēls mazliet mainītā veidā pārceļoja uz vēlāk realizēto 5 sudraba latu monētas reversu.

Konkursā par zelta 20 latu monētas dizaina izveidi piedalījies arī latviešu tēlnieks Teodors Zaļkalns. Aversā mākslinieks iecerējis novietot latviešu māmuļas portretu profilā. Teodora Zaļkalna darinātie māmiņu tēli pieder pie latviešu tēlniecības klasiskajām vērtībām. Pirmā pasaules kara laikā tapušās skulptūras, kurām par modeli bijusi kāda Kurzemes bēgle, ir simbols tautas ciešanu ceļam un tās garīgajam spēkam traģisko pārbaudījumu laikā. Pēc autora ieceres monētas reversā par valsts un sabiedrības pamatvērtībām vēstītu ar pārticību, auglību un ražību saistītās zīmes - maizes klaips, ābols, skābputras trauks un piena krūze.

Ilgus gadus Latvijas Nacionālā muzeja krājumā glabājās tā arī nerealizētie tēlnieka Teodora Zaļkalna 1922. gadā veidotie 20 latu zelta monētas aversa un reversa ģipša modeļi. 2008. gadā, sagaidot Latvijas valsts 90 gadu jubileju, Latvijas Banka nolēma laist klajā pēc tiem veidotu zelta monētu, ko nosauca par "Latvijas monētu".

Ieceri realizēt apņēmās Austrijas monētu kaltuve Münze Österreich, taču, lai darbu paveiktu, nācās Teodora Zaļkalna brīnišķīgo tēlniecības darbu pielāgot mūsdienu monētu kalšanas tehniskajām iespējām. To paveica tēlniece Ligita Franckeviča, sagatavojot jaunus ģipša modeļus monētas aversam un reversam, kuros pēc iespējas pilnīgāk saglabāta autora iecere.

"Latvijas monēta" mirdz zeltā kā veiksmes un laimīgas nākotnes zīme, jo no pagātnes un tradīcijas ved apliecinošais ceļš uz tāliem mērķiem. Tajā ietvertā daudzveidīgā zīmju valoda veido stāstu par Latvijai svarīgo, raksturīgo, neaizmirstamo, kas tāds bijis, valstij un tās nacionālajai valūtai piedzimstot, tāds ir arī tagad un tiks svēti glabāts paaudžu paaudzēs.

Helsinku karogs - Trešās Atmodas aizsākuma relikvija

Foto: Publicitātes attēli

Attēlā: Sarkanbaltsarkanais karogs baltā, saliekamā koka kātā, ar melnu lentu. Koks, zīds. 195 x 104 cm. LNVM krājums. Fotogrāfs Roberts Kaniņš. 

1988. gada 14. jūnija gājienā pie Brīvības pieminekļa Rīgā nesto sarkanbaltsarkano karogu izgatavojuši cilvēktiesību aizstāvības grupas "Helsinki-86" Rīgas nodaļas biedri, karogu nesis Konstantīns Pupurs.

Okupētās Latvijas Republikas sarkanbaltsarkanais karogs bija aizliegts visu padomju okupācijas laiku, atsevišķie mēģinājumi to publiski izkārt vai citādi lietot karoga krāsas tika ātri un stingri sodīti. Taču 1988. gada 14. jūnijā - 1941. gada deportāciju upuru piemiņas dienā - sarkanbaltsarkanais karogs cilvēktiesību aizstāvības grupas "Helsinki-86" rokās pirmoreiz pēc padomju armijas ienākšanas Rīgā 1944. gada oktobrī tika publiski iznests cauri Rīgai, godinot neatkarīgās Latvijas simbolus - Brīvības pieminekli un Mātes tēlu Brāļu kapos.

Pirmais grupas "Helsinki-86" mēģinājums ar sarkanbaltsarkano karogu doties pie Brīvības pieminekļa notika jau 1988. gada 25. martā, taču šajā dienā grupas aktīvistus pie Laimas pulksteņa arestēja Valsts Drošības komitejas (VDK) darbinieki.

Pirms 14. jūnija un arī šajā dienā VDK darbinieki centās arestēt "Helsinki-86" Rīgas nodaļas aktīvistus, kuri gatavojās karoga pacelšanai, taču grupas aktīvistiem savu ieceri realizēt izdevās. Auduma sagādāšana un karoga izgatavošana tika uzticēta grupas biedram Miervaldim Krimam, karoga nešana pie Brīvības pieminekļa - "Helsinki-86" biedram un toreizējam Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes studentam Konstantīnam Pupuram.

1988. gada 14. jūnijā, 19.00, pie Politiskās izglītības nama (Kongresu nams) notika varas iestāžu atļauts mītiņš, kurā uzstājās vairāki sabiedriskie darbinieki, to vidū Eduards Berklavs, Mavriks Vulfsons un citi. Aptuveni 20.30 mītiņa dalībnieki sāka gājienu uz Brīvības pieminekli. Tur to atritināja un cauri cilvēku pūlim iznesa pie Brīvības pieminekļa, kur tika likti ziedi un vainagi pieminot 1941. gada 14. jūnija deportāciju upurus.

Pēc aptuveni pusstundu ilga piemiņas brīža pie Brīvības pieminekļa gājiens ar sarkanbaltsarkano karogu priekšgalā tika nesankcionēti turpināts un aiznests līdz Brāļu kapiem, Mātes Latvijas tēlam, kur okupētās valsts simbolu noskūpstīja simtiem gājiena dalībnieku.

15. jūnijā Konstantīna Pupura dzīvoklī uz karoga parakstījās galvenie tā pacelšanas organizatori - K. Pupurs, Anta Bergmane, Miervaldis Krims, Roberts Klimovičs un Jānis Alberts Mucenieks.

K. Pupuram un viņa mātei tika atņemta PSRS pavalstniecība un tika uzdots divu nedēļu laikā atstāt valsti.

Ziemeļu karā paslēpta nauda - lielākais 17. gadsimta dālderu depozīts Latvijā

Foto: Publicitātes attēli

Attēlā: Rietumeiropas 17. gadsimta dālderu, pusdālderu un ceturtdaļdālderu un rotas lietu depozīts, atrasts 1963. gadā Bauskas apr. Ceraukstes pag. Bangās. 320 monētas, rotas un vara trauks. Trauka augstums 16cm bez vāka, ø 16 cm, 320 monētas, rotas. LNVM krājums. Fotogrāfs Roberts Kaniņš.

1964. gada 18. aprīlī Latvijas PSR Vēstures muzejā ieradās kāds vīrs ar zemnieka stāvu un sastrādātām rokām. Numismātikas nodaļas vadītājai Rasmai Ceplītei vīru tuvāk izvaicājot, atklājās, ka viesis ir padomju saimniecības "Bauska" traktorists Staņislavs Gavars, kurš atradis vara katliņu ar vecu naudu. Tā kā pēc pirmās apskates šķitis, ka nauda ļoti sena, nolēmis to nodot muzejā.

Tā muzeja krājumā nonāca viens no tā lepnumiem, kas kā vizuāli krāšņs un spilgts sava laikmeta raksturotājs bieži tiek izmantots publikācijās, izstādēs un ekspozīcijās gan Latvijā, gan aiz tās robežām. Bangu depozīta attēls rotā arī muzeja 140 gadu jubilejai veltīto pastmarku.

Depozīts, kas noguldīts17. gs. pēdējā ceturksnī, tika atrasts 1963. g. 8. augustā Bauskas rajona padomju saimniecības "Bauska" Bangu brigādes laukā. To uzaris traktorists Staņislavs Gavars. Monētas kopā ar četrām saktām, desmit gredzeniem un rotadatas fragmentu bijušas ievietotas cilindriskā vara traukā ar vāku. Pats atradējs atrašanas apstākļus raksturo šādi: "No rīta sākot art ar četrkorpusu arklu pirmo slejas vagu, iepriekšējās dienas aruma beidzamā lemeša vagā lauka vidū ieraudzīju kaut kādu misiņa vāciņu. Apturēju traktoru un izkāpu paskatīties. Es ieraudzīju lemeša salocītu vāciņu un misiņa katliņu. Tā kā vāciņš bija nostumts sāņus, tad varēja redzēt, ka apaļā katliņā iekšā kaut kādas saktas. Katliņš gulēja zemē slīpi no lemeša sašķiebts un blakām bija bedrīte. Piebrauca brigadieris un cēlām katliņu no vagas ārā, likām uz arkla sēdekļa, taisījām vaļā un skatījāmies saturu. Zem četrām saktām atradās desmit gredzeni, apakšā katliņā bija sudraba naudas ripuļi".

Depozītā ir 320 monētas - Spānijas Nīderlandes, Nīderlandes Savienoto Provinču Republikas, Vācu nācijas Svētās Romas impērijas valstu, Francijas un Šveices kantonu 270 dālderi, 26 pusdālderi un 23 ceturtdaļdālderi. Depozīta monētu kopsvars - 7910 grami. Depozīta monētu kopējā vērtība ir 289 dālderi. Par to 17. gs. varēja nopirkt apmēram 144 labi barotas cūkas vai 28 labus zirgus.

Bangu depozīts ir lielākais 17. gs. dālderu noguldījums, kāds jebkad atrasts Latvijas teritorijā un tajā bagātīgi pārstāvēti Alberta dālderi, kas bija galvenā monēta Baltijas jūras tirdzniecībā. Bangu depozītā atrastie dālderi liecina par Kurzemes un Zemgales hercogistes tirdzniecības sakariem - tā 17. gs. labību eksportēja galvenokārt uz Nīderlandi. Pēc 17. gs. 60. gadiem pieauga labības eksports arī uz Vācijas ziemeļu un rietumu zemēm. Depozīta atrašanas vieta ir apmēram 9 km no Bauskas, pie vecā Bauskas-Brunavas ceļa, kas ir atzarojums no Bauskas-Biržu ceļa, tātad dzīvā satiksmes vietā, tā jaunākās monētas no 1699. g. ļauj secināt, ka tas noguldīts ap 1700. g. sakarā ar Ziemeļu kara notikumiem, kas Kurzemes un Zemgales hercogisti skāra pašā sākumā.

Par izcili vērtīgu ieguvumu uzskatāmas depozītā atrastās četras ripas saktas ar iegravētu stādu un ģeometrisko ornamentu. Divām saktām ir Bauskas zeltkaļu meistara Boijena Bērenta (1603-1684) meistara zīme - iniciāļi BB, bet vienai - iniciāļi HC, ko var attiecināt uz Bauskas zeltkaļu meistaru Heinekenu Kristianu (Christian), kas Bauskā strādājis 1685. un 1689. g. Šī sakta ir pirmais zināmais viņa darbs.

No atrastajiem desmit gredzeniem septiņiem paplašinātā priekšpusē ir stikla zīļu ielikumi, pieci no tiem rotāti ar sadotu roku motīvu - tātad derību gredzeni.

Tā vairāk nekā 260 gadus zemē neskarti glabājušās vērtības 20. gs. 60. gados nonāca Latvijas vēstures pētnieku uzmanības lokā un šodien ir kļuvušas par vienu no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja atpazīstamības zīmēm.

Kāzas - tradīcijām bagātie ģimenes godi


Foto: Publicitātes attēli

Attēlā: Sakta "derību sakta" ar uzrakstu: "Kerste 1847". Kurzeme. 1847. gads. Sudrabs, stikls. Cimdi. Aizputes apr. Kalvenes pagasts. 19. gs. 1. puse. Vilna. Vainags "vizuļu vainags"(līgavas vainags). Liepājas apr. Pērkones pagasts. 19. gs. vidus. Krija, vilna, brokāts, metāls, stikls. Josta "zobena siksna". Kuldīgas apr. Vārmes pagasta "Ruši". 18. gs. vai 19. gs. sākums. Āda, misiņš.

Zobens "kāzu zobens". Kurzeme. 18. vai 19. gs. sākums. Tērauds, misiņš, koks. Garums 63 cm, asmens platums 2,6 cm. Trideksnis "kāzu eglīte". Aizputes apr. Dzērves pagasts. 19.gs. 2. puse. Koks (egle), mājputnu spalvas, audums, misiņš. LNVM krājums. Fotogrāfs Roberts Kaniņš.

Latviešu tradicionālie svētki dalāmi divās grupās: gadskārtu ieražas un ģimenes godi.

Gadskārtu svētku cikls ietver saulgriežus viena gada garumā. Ar saules gaitu un gadalaiku maiņu mainījās zemkopim svarīgie darbi, kuru izdošanās bija atkarīga arī no dabas apstākļiem. Gadskārtu ieražas godināja dabu ar mērķi veicināt auglību.

Ģimenes godi - vārda došana, kāzas, bēres - katra cilvēka dzīvē bija vienreiz. Svarīgākais un tradīcijām bagātākais notikums mūžā bija kāzas. Relikvijas, kas bijušas kāzu tradīciju liecinieces ir arī derību sakta, līgavaiņa cimdi, līgavas vainags, kāzu zobens un zobena josta, "kāzu eglīte". Kāzu tradīcijas laika gaitā ir mainījušās, arī dažādos novados tās bijušas atšķirīgas, tādēļ saglabātie priekšmeti iezīmē tikai atsevišķus elementus.

Derību saktu līgavainis dāvināja izredzētajai līgavai, kā apliecinājumu par saderināšanās notikumu. Kurzemē derību saktas raksturīga pazīme ir divi sadotu roku pāri. Derību saktas otrā pusē mēdz būt gravēts uzraksts - gadu skaitlis un teksts. Savukārt, līgava, pieņemot bildinājumu, puisim deva cimdu pāri - baltus pirkstaiņus ar rakstu valnītī. Tos līgavainis uzvilka kāzās, arī pie galda tie netika novilkti. Liela daļa no muzeja cimdu kolekcijas ir tieši šie baltie pirkstaiņi, ar rakstu valnītī, no dzijas, kas krāsota ar dabīgām krāsvielām un liecina par cimdu darināšanas laiku - ne vēlāku par 19. gadsimta vidu. Tātad līgavaiņa cimdi bija relikvija, kas glabāta paaudzēm ilgi.

Kāzas ir pēdējā reize, kad meitas galvu rotā vainags. Zināms, ka, meitai kļūstot par līgavu, vainaga aizmugurē pievienoja krāsainas lentes. 19. gadsimta vidū un otrajā pusē bija īpaši darināti līgavas vainagi. Tie ir visai iespaidīgi, taču nebija domāti ilglaicīgam lietojumam - atšķirībā no meitas vainaga, kuru mantoja pat no paaudzes paaudzē. Spožais Kurzemes līgavas vainags dēvēts par "vizuļu vanagu" - tas darināts no visai neparastiem materiāliem un uzskatāmi attaisno savu nosaukumu. Spoži vizēt un skanēt tam vajadzēja, lai pasargātu no ļaunā un piesaistītu līgavai gaišo un labo. Trauslā darinājuma un īslaicīgā lietojuma dēļ līdz mūsdienām saglabāti līgavas vainagi ir retums.

Zobena siksna un kāzu zobens ir relikvijas, kas muzeja kolekcijā glabājas ar šādu norādi. Par to lietošanu un tās pamatojumu ziņas ir visai skopas. Šie priekšmeti varētu ilustrēt situāciju, kad saglabātie relikti jau zaudējuši savu stāstu.

Kāzu notikums iezīmē cilvēka pāriešanu no viena statusa citā. Jau kāzu braucienā, kā šīs simboliskās pārejas daļā, par nozīmīgu uzskatīja katru situāciju, kuru varēja saistīt ar "robežas" šķērsošanu. Tā krustcelēs, pārbraucot tiltu , braucot gar kaimiņa sētu, vai uz ceļa satiekot garāmgājēju, "meta" prievīti. Domājams, arī zobens tika lietots, lai cirstu sargājošu zīmi, šķērsojot kādu simbolisku robežu. Zināmākā no šādām zīmēm ir krusts. Pirms līgavu ieveda kāzu namā, krustu cirta durvju aplodā un slieksnī.

Kāzu zobens ir iegūts no Rīgas Latviešu biedrības kolekcijas 19. gadsimta beigās. Taču gan šis priekšmets, gan ar tā lietojumu saistītā tradīcija ir senāka. Savukārt, "zobena siksna ar misiņa sprādzi" iegūta 1929. gadā Kuldīgas apriņķa Vārmes pagasta "Rušu" mājās. To lietojis vedējs kāzu ceremonijā. Divdaļīgās sprādzes aizdare ir tāda pati kā metāla jostai sleņģenei. Uz sprādzes ir senatnīgs, mazliet neprecīzs un robusts gravējums, kas atgādina 18. gadsimta sleņģenes variantus. 18. gadsimts, domājams, ir šīs jostas darināšanas laiks.

Eglīte, "kāzu eglīte" ir kāzu rituāla priekšmets, kura pamatā ir egles stumbra augšējā daļa ar dabīgi augušiem zariem. Iespaidīgu un skanošu to padara piestiprinātas spalvas vai no spalvu kātiņiem savērtas virknes, krāsainas lupatiņas, metāla zvārguļi. Eglītes apdare ir daudzveidīgi improvizēta, bet nemainīgs ir tās mugurkauls - tam jābūt no jaunas egles - mūžzaļā un dzīvību apliecinošā koka. Latviešu mitoloģijā egle tiek saistīta ar dzīvības nepārtrauktību un sievieti kā dzīvības devēju. Eglītei bija noteikta vieta kāzu norisē. Kad pēc laulībām jaunais pāris brauca no baznīcas mājās, izpušķotu eglīti piestiprināja zirga aizjūgam. Pārbraucot mājās, eglīte sprausta pie brūtes (līgavas) klēts durvīm, vai arī galda galā, kur sēdēja brūte. Vēlāk, dziedot apdziedāšanās dziesmas, vedējas rokā tā lietota uzmanības piesaistīšanai un ritma akcentēšanai. Eglītes šim nolūkam kalpojušas vēl 20. gadsimta sākumā, taču, kā epizodiski lietotam reliktam tai bijis īslaicīgs mūžs, tādēļ muzeju kolekcijās "kāzu eglīte" atzīstama par retumu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!