Foto: Publicitātes foto

"100 Latvijas vēstures relikvijas" ir izstāde, kas pirms ugunsgrēka Rīgas pilī bija aplūkojama Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā. Visas mūsu tautai svarīgās relikvijas izdevās izglābt no liesmām, taču izstādes ekspozīcija šobrīd nav pieejama apskatei.

Daļa no eksponātiem – pirmie lati, Cēsu skolnieku pulka karogs, Lielvārdes josta un citi – šobrīd ir aplūkojami LNVM un portāla Delfi kopā veidotajā virtuālajā izstādē, kuru reizi nedēļā papildinām ar pieciem jauniem eksponātiem un piecām Latvijas vēstures lapaspusēm.

Šoreiz:

- Latvijas vēstures relikvijas – 1.daļa
- Latvijas vēstures relikvijas – 2.daļa
- Latvijas vēstures relikvijas – 3.daļa

Senākās kokskulptūras viduslaiku Austrumbaltijas reģionā

Foto: Publicitātes foto

Attēls: Kokskulptūra. Dievmāte ar bērnu. Roņu sala. Ap 1320. gadu. Koks. h 63 cm.


Līdz ar katoļticības izplatīšanos Latvijā sākās baznīcu un klosteru celtniecība. No kādreiz bagātīgi rotātajiem viduslaiku sakrālo celtņu interjeriem Latvijas muzejos ir saglabājušies tikai atsevišķi gotikas perioda (13. gs. – 16. gs. 30. gadi) koktēlniecības darbi. Lielākā daļa baznīcu iekārtas priekšmetu tika iznīcināti svētbilžu grautiņos reformācijas laikā un 16. – 18. gs. postošajos karos.

Nedaudzie pirmsreformācijas laikā radītie sakrālās mākslas priekšmeti tika pakļauti iznīcībai arī vēlāk - 18. gs. beigās un 19. gs. pirmajā pusē, kad tie kā valdošajam mākslas stilam neatbilstoši tika izņemti no interjeriem, novietoti baznīcu bēniņos, kur glabājās nepiemērotos apstākļos vai vienkārši izmesti.

Dzīvi nomaļajā Roņu salā pārmaiņas tikpat kā neietekmēja un nošķirtība no pārējās pasaules bija par iemeslu tam, ka senās skulptūras ir saglabājušās līdz mūsdienām.

Kopš 1919. gada sala pieder Igaunijai, tomēr vēsturiski tā daudzus gadsimtus bija saistīta ar Latviju. 14.gs. Roņu sala ietilpa Kurzemes bīskapijā un to apdzīvoja ieceļotāji no Zviedrijas. 1341. gadā Kurzemes bīskaps Johanns II atļāva šeit dzīvojošiem saliniekiem apsaimniekot savus īpašumus saskaņā ar Zviedrijā pastāvošajiem likumiem.

1562. gadā Roņu sala nonāca Kurzemes un Zemgales hercogistes sastāvā. Saskaņā ar Olivas miera līgumu 1660. gadā salu pievienoja zviedru Vidzemei, bet pēc Ziemeļu kara līdz ar Vidzemi tā tika iekļauta Krievijas impērijā un ietilpa Vidzemes guberņā.

1892. gadā Rīgas Doma muzejam tika nodotas piecas skulptūras no Roņu salas, to starpā bija arī trīs izcilie viduslaiku mākslas darbi - Marija ar bērnu, Sv. Anna (?) un bīskaps, kas ir senākās agrās gotikas kokskulptūras ne tikai Latvijā, bet visā Austrumbaltijas reģionā. Pēc Doma muzeja reorganizācijas 1936. gadā baznīcas mākslas kolekcija tika nodota toreizējam Valsts Vēsturiskajam muzejam.

Skulptūru izcelsme ilgus gadus tika saistīta ar Gotlandi, tomēr mākslas vēsturnieku veiktie pētījumi liecina, ka stilistiskās ietekmes meklējamas daudz plašākā reģionā; Reinas – Vestfālenes apvidū un Lībekā.

Polijas – Lietuvas varas nostiprināšanās Latvijas teritorijā

Foto: Publicitātes foto

Attēls: Pusmārka, kalta Pārdaugavas hercogistē pārvaldnieka Jana Hieronīma Hodkeviča laikā.1573. gads. Dole. Sudrabs. Ø 28,5 mm, sv. 5,33 g.; Ø 29,0 mm, sv. 4,61 g.

Pārdaugavas hercogistes vietvalža Jana Hieronīma Hodkeviča laikā 1573. g. Dolē kaltās pusmārku monētas ir liecinieces tam laikam, kad 16. gadsimta otrajā pusē tagadējā Latvijas teritorija Livonijas kara gaitā nonāca Lietuvas lielkņazistes un Polijas politiskajā ietekmē.

Saskaņā ar 1561. g. 28. novembrī noslēgto Padošanās līgumu bijušās Livonijas ordeņa un Rīgas arhibīskapijas zemes uz ziemeļiem no Daugavas, izņemot Zviedrijas kontrolē esošo Ziemeļigauniju un dāņu kontrolēto Kurzemes un Sāmsalas bīskapiju, nonāca tiešā Polijas karaļa Sigismunda II Augusta pakļautībā. Taču tiesiski pakļaušanās tika noformēta tikai 1566. g. Jaunieceltais administrators Žemaitijas stārasts, magnāts Jans Hieronīms Hodkevičs (Chodkiewitz) (1537 – 1579) 1566. g. 10. decembrī vienojās ar provinces kārtu pārstāvjiem par provinces apvienošanu ar Lietuvas lielkunigaitiju, bet decembra beigās šo vienošanos akceptēja Lietuvas seims un apstiprināja karalis.

Jaunā administratīvā vienība tika nosaukta par Pārdaugavas hercogisti (Ducatus Ultradunensis) un tai piešķīra ģerboni – sarkanā laukā ar zeltu kronētu sudraba grifu, kam uz krūtīm papildus likta monogramma SA (Sigismunds Augusts). Tas bija ņemts no Hodkeviču dzimtas vapeņa. 1569. g., pēc Žečpospolitas izveidošanas, Pārdaugavas hercogiste kļuva par abu valstu – Lietuvas un Polijas – kopēju domēni (kondomīniju).

Ārpus tās robežām palika tikai krievu karaspēka okupētā Tērbatas bīskapija un Rīgas pilsēta, kas līdz 1581. g. saglabāja brīvpilsētas statusu, diplomātiskās sarunās ar Polijas – Lietuvas valdnieku mēģinot saglabāt savas privilēģijas, tostarp arī monētu kalšanas tiesības.

Monētu kalšana Pārdaugavas hercogistē tika uzsākta pēc Žečpospolitas karaļa Sigismunda II Augusta iniciatīvas. Tai par iemeslu tika minēta nepieciešamība atmaksāt kara laikā radušos parādu karaļa dienestā esošajiem algotņiem, kas bija apmetušies Pērnavā. Taču fakts, ka jauno monētu kalšana tika uzsākta tiešā reģiona ekonomiski stiprākās un politiski nepiekāpīgākās pilsētas – Rīgas – pievārtē, ļauj vērtēt šo procesu arī kā Sigismunda II Augusta Livonijas politikas sastāvdaļu – mēģinājumu ekonomiski ietekmēt nepiekāpīgo Rīgu.

1572. g. 27. maijā Sigismunds II Augusts pasludināja savu lēmumu par monētu kaltuves izveidošanu Salaspils pilī. Rīdziniekiem šķita nepieļaujama tik zemas raudzes monētu iepludināšana apgrozībā un pēc daudzkārtējiem protestiem 1572. g. rāte Doles monētas aizliedza izmantot.

Šim aizliegumam sekoja arī Pērnava, un Doles monētu kalšana zaudēja jebkādu nozīmi. Turklāt kalšanas iniciatori, mēģinot nodrošināt monētu izlaidei nepieciešamo sudraba daudzumu, nonāca parādos, bankrotēja un bija spiesti 1573. g. rudenī nodot monētu kalšanas tiesības saviem kreditoriem no Rīgas rātskungu un tirgotāju vidus. Tādējādi poļu varas pirmais mēģinājums kalt monētas Livonijā cieta neveiksmi. Tikai tad, kad 1581. g. Rīga nonāca Žečpospolitas varā, stāvoklis būtiski mainījās. 1581. g. 14. janvārī karalis Stefans Batorijs izdeva privilēģiju kalt Rīgā naudu pēc Žečpospolitas 1579. – 1580. g. naudas reformas noteikumiem.

Dālderis naudas sistēmas pamatā Rīgā palika arī Zviedrijas virsvaras laikā līdz pat 1710. g., kad Rīga, padodoties Pētera I karaspēkam, monētu kalšanas tiesības zaudēja.

Pirmā latviski tulkotā Bībele

Foto: Publicitātes foto

Attēls: Vācu luterāņu mācītāja Johana Ernsta Glika pārtulkotā Bībele. 17. gs. beigas. Papīrs, āda, metāls, 25 x 20 x 13 cm.

Bībeles tulkojums ieņem izcilu vietu katras tautas literārās valodas vēsturiskajā attīstībā, jo apstiprina rakstītās valodas augsto līmeni. Latviešu valodai šādu apliecinājumu deva Alūksnes mācītāja E. J. Glika daudzu gadu darbs.

Johans Ernsts Gliks (Johann Ernst Glück) dzimis 1652. gadā Vetīnē, Saksijā, mācītāja ģimenē. Viņš mācījies Altenburgas latīņu skolā, pēc tam studējis teoloģiju Vitenbergā un Leipcigā. Pēc augstskolas pabeigšanas 1673. gadā Gliks ieceļoja Vidzemē. Apguvis latviešu valodu, viņš vēlējās latviski tulkot Bībeli, jo uzskatīja, ka latviešu draudzēm Bībeles tulkojuma trūkums neļauj pilnībā izprast ticības dziļumu. Lai to varētu veikt, Gliks devās uz Vāciju, lai pilnveidotu savas sengrieķu un senebreju valodas zināšanas.

Pēc tam Gliks atgriezās Vidzemē un kalpoja kā Daugavgrīvas garnizona militārais kapelāns, kur viņš uzsāka Jaunās Derības tulkošanu. No 1683. līdz 1702. gadam Ernsts Johans Gliks kalpoja kā mācītājs Alūksnē. Šajā laikā viņš noorganizēja zemnieku jauniešiem skolas Alūksnē, Apukalnā un Zeltiņos. Šo skolu beidzēji vēlāk kļuva par skolotājiem. Taču neapšaubāmi, nozīmīgākais un izcilākais Ernsta Johana Glika veikums kalpošanas laikā Alūksnē ir Bībeles pārtulkošana latviešu valodā.

1685. gadā viņš pabeidza Jaunās Derības tulkojumu, 1689. gadā – Vecās Derības, bet 1694. gadā pabeidza visas Bībeles tulkojumu. Tā tika iespiesta 1694.gadā Johana Georga Vilkena spiestuvē Rīgā.

Bībeles tulkojums latviešu valodā kļuva par izcilu kultūras sasniegumu. Tas bija ļoti tuvs oriģinālam un kļuva ne tikai par reliģisku lasāmvielu, bet arī par plašus tautas slāņus izglītojošu tās saturs noteica tautas turpmāko garīgo attīstību. Glika Bībeles tulkojums ļāva latviešu valodā ienākt izcilam seno rakstu valodas piemineklim.

Daudzām latviešu dzimtām Bībele kļuva arī par sava veida dzimtas hroniku, jo tam īpaši atvēlētājās lappusēs tika fiksēti visi ģimenei nozīmīgie fakti: dzimšana, nāve, laulības.

Tikai 1995. gadā tika uzsākts darbs pie jaunā Bībeles tulkojuma, kas ir pilnīgi jauns tulkojums no oriģinālvalodām, 2012. gadā gaidāms šī tulkojuma izdevums.

Doroteja - pēdējā Kurzemes un Zemgales hercogistes hercogiene

Foto: Publicitātes foto

Glezna: Kurzemes un Zemgales hercogiene Anna Šarlote Doroteja fon Bīrona, dzimusi fon Medema (1761 – 1821). 18. gs. 70. gadi. Mākslinieks Frīdrihs Hartmans Barizjens. Audekls, eļļa. 61 x 46 cm.


Kurzemes un Zemgales hercogistes pēdējo hercogieni Annu Šarloti Doroteju fon Bīronu (1761 - 1821) attēlojuši daudzi izcili sava laika mākslinieki. Viņas portreti tika pasūtīti pazīstamajam Drēzdenes gleznotājam Antonam Grafam (1736 – 1813), Eiropā iecienītajai klasicisma māksliniecei Angelikai Kaufmanei (1741 – 1807), franču gleznotājam un litogrāfam Nikola Anrī Žakobam (1782 – 1871), Jozefam Grasi (1758 – 1838), kurš gleznojis ne tikai Doroteju, bet arī četras viņas meitas. Darbi glabājas ne tikai Latvijā, tie atrodas daudzos Eiropas muzejos un privātās kolekcijās.

Kurzemes hercoga galma gleznotāja Frīdriha Hartmana Barizjena (1724 – 1796) ap 1780. gadu uzgleznotais Dorotejas portrets gandrīz 100 gadus mulsinājis vairāku paaudžu mākslas pētnieku iztēli, jo ilgstoši ticis uzskatīts par hercoga Pētera fon Bīrona pirmās sievas Valdekas princeses Luīzes Karolīnes (1748 – 1782) portretu.

Tikai Rundāles pils muzeja direktora Imanta Lancmaņa veiktie pētījumi ir pierādījuši, ka ap 1780. gadu Barizjens ir radījis hercogienes veidola ideāltipu, kuru vairākkārt atkārtojis, saglabājot nemainīgu galvas pagriezienu, bet variējot matu sakārtojumu un tērpu.

Pēc Anna Šarlotes Dorotejas nāves slavenais Francijas diplomāts Šarls Moriss de Taleirāns – Perigors (1754 – 1838) rakstīja: "Es neticu, ka uz zemes ir kādreiz bijusi dievināšanas cienīgāka sieviete".

Ar kapu inventāru bagātākais sievietes kaps sēļu apdzīvotajā teritorijā

Foto: Publicitātes foto

Saskaņā ar apbedīšanas tradīcijām balti, to skaitā sēļi, apbedīja savus mirušos svētku tērpā ar rotām un citām līdzi Aizsaules dzīvei dotām lietām. Zināmā mērā kapa inventārs sniedz arī liecības par apbedītā mantiskām iespējām, sociālo stāvokli sabiedrībā un nodarbošanos. Apskatāmais apbedījums ir spilgts apliecinājums bagātas sievietes apģērba un rotu klāstam.

Par sēļu uzkalniņu apbedīšanas tradīcijām vēlajā dzelzs laikmetā spilgtākā liecības iegūtas Sēlpils Lejasdopeļu kapulaukā. Tas sastāv no 63 uzbērumiem. To vidū ir uzbērumi gan ar vienu apbedījumu, gan ar vairākiem apbedījumiem. Lielākais vienā uzkalniņā konstatētais apbedīto skaits ir 18. Dominē skeletkapi, bet zināmi arī ugunskapi. Pēdējie no kapulaukā visiem izpētītajiem apbedījumiem sastāda ap 10%.

Mirušie guldīti vienkoča šķirstos un apbedīti četrstūrainas vai ovālas formas kapa bedrēs. Tās līdz 0,7 m iedziļinātas sākotnējā augsnes slānī. Stingri ievērota dzimumu pretējā orientācija, kur vīrieši guldīti ar galvu uz austrumiem, bet sievietes – ar galvu uz rietumiem. Mirušie apbedīti svētku drānās ar rotām. Vīriešiem kapos likti ieroči. Nozīmīgi atradumi ir koka priekšmetu fragmenti ar polihromu gleznojumu. Daži no tiem identificējami kā vairogi. Atsevišķu uzbērumu var skaidrot kā vienas ģimenes apbedīšanas vietu.

Sēļi ir viena no mazāk zināmajām baltu tautām. Tie minēti 13. gadsimta rakstītajos avotos, bet jau 14. gadsimtā vairs runā tikai par sēļu zemēm. Sēļu zemes, tāpat kā latgaļu, zemgaļu un kuršu teritorija, sastāvēja no vairākiem pilsnovadiem ar pilīm centros un ciemiem, diemžēl dienvidsēļu zemes jau agri – ap 12. gadsimta beigām nonāca Lietuvas valsts atkarībā. Ilgu laiku arheologiem neizdevās sēļus identificēt arheoloģiski, jo to materiālā kultūra ir ļoti līdzīga latgaļiem, tāpēc ļoti bieži rakstīja tikai par "latgaļu – sēļu ciltīm".

Pirmoreiz arheoloģiski pilnīgi droši vēlā dzelzs laikmeta sēļus izdevās identificēt pēc pētījumiem Lejasdopeļu kapulaukā, kad tiem konstatēja no latgaļiem atšķirīgas apbedīšanas tradīcijas.

Attēls: Senlietas no sēļu sievietes apbedījuma: Sēlpils Lejasdopeļu kapulauks, 2. uzkalniņš, 17. kaps. Jēkabpils apr. 12. gs. 2. puse.

1) lentveida vainags no 6 spirāļu rindām, sadalītām ar 10 starpskārdītēm, aizmugurē pie starpskārdītes spirāļu pušķis un piekari - segmentveida važturis, kuram piekārtas 6 dubultriņķīšu važiņas ar 11 zvārguļiem ar krusta šķēlumu. Bronza. Vainaga ø-16,5 cm, h-3,5 cm, važtura platums 4,5 cm, važiņu garums 23 cm, zvārguļu ø-2 cm.

2) grīstes vainags no 5 rindās vērtiem rievotiem skārda cilindriem un piekariem – uz dzijas vērtas spirāles ar trapecveida mēlītēm galā. Bronza, lūki, vilna. Cilindru garums 2-2,2 cm, ø-1,2-1,5 cm, mēlītes garums 3,4-4,4 cm, platums 2,5-2,7 cm.

3) kaklariņķis ar noplacinātiem galiem ar zvārguļu piekariem. Bronza. ø-16 cm.

4) kaklariņķis ar seglu un kāša galiem. Bronza. ø-21 cm.

5) vīts kaklariņķis ar cilpu galiem. Bronza. ø-20 cm.

6) vīts kaklariņķis ar cilpu galiem. Bronza. ø-16,4 cm.

7) kaklarota, sastāvoša no 11 kauri gliemežnīcām, 4 krellēm: rievotas, bikoniskas, cilindriskas, muciņveida. Kauri gliemežnīcas, zils, zaļš, dzeltens stikls. Gliemežnīcu garums 1,7 cm, kreļļu ø-0,7-1,4 cm.

8) zvaigznessakta. Bronza. ø-4,6 cm.

9-10) spirālaproces, 11 vijas, no trīsstūrgriezuma lentas. Bronza. ø-6,5 cm un ø-7 cm.

11) spirālgredzens, 14 vijas, katrā galā iekārtas 4 trapecveida mēlītes. Bronza. ø-2,3 cm.

12) spirālgredzens, 5 ¾ vijas, no apaļgriezuma stieples. Bronza. ø-2,4 cm.

13) slēgts gredzens, no 2 stieplēm ar spirālveida satinumu priekšpusē. Bronza. ø-2,4 cm.

14) riņķadata ar stieples važiņu. Bronza. Rotadatas garums 9,4 cm, galvas ø-2,1 cm, važiņas garums 15,5 cm.

15) sirpis. Dzelzs. Garums 16 cm.

16) krekla (?) auduma fragmenti, austi vienkārtnī. Lins 1,9 x 1,4 cm, 1,2 x 2,2 cm.

17) villaine - fragmentāra, austa četrnīšu trinītī ar maisveida eģēm malās. Rotāta ar ieaustu gredzentiņu rakstu. Tumši zila. Galos pieausta krāsaina celaine. Vilna, bronza. Garums 93 cm, platums 67 cm.

18) villaines fragmenti, bez rotājuma, austi čertnīšu trinītī. Vilna. Garums 50 cm, platums 16 cm.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!