Rīgas sirdī gluži kā pamatīga, stabila Vecrīgas robeža vecā muitas noliktava Torņa ielā 1 tagad nes Arsenāla vārdu. Laikam ejot, piedzīvojot dažādus kungus un funkcijas, ēka kopš 1986. gada, kad padomju armija to nodeva Mākslas muzeju un izstāžu apvienotajai direkcijai, kļuvusi par mākslas templi un izstāžu zāli.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Raksts publicēts sadarbībā ar VAS "Valsts nekustamie īpašumi".

Rīgā viesojušies Eiropas mākslas eksperti ir atzīmējuši izstāžu zāles neparasto vērienu un potenciālu, ar kādu var lepoties tikai nedaudzas pilsētas. Kopš izstāžu zāles atvēršanas tā piedzīvojusi daudzas izstādes, tajās savus darbus eksponējuši arī pasaulē slaveni mākslinieki.

Izstāžu atvēršanas ir gluži vai kulta svētki, pulcējot mākslas cilvēkus, kolekcionārus, muzeju speciālistus, diplomātus un politiķus. Māksla vieno cilvēku prātus un emocijas. Arsenāla ēku gaida labas pārmaiņas – atjaunošana, un 1. posms VNĪ paspārnē jau īstenots. 2020. gadā ir pabeigta vēsturiskās fasādes atjaunošana un restaurācija, saglabātas milzīgās durvis no ēkas būvniecības laika un salabots to skārda apšuvums. Tālākie soļi paredz iekštelpu atjaunošanu, unikālo koka kāpņu pastiprināšanu un jaunas apgaismojuma sistēmas uzstādīšanu iekštelpās.

"Pateicoties raitai sadarbībai starp būvniecībā iesaistītajām pusēm un VNĪ iekšējai būvuzraudzībai, būvdarbi pabeigti četrus mēnešus pirms plānotā termiņa. Tiklīdz būs rasts tālākais finansējums, turpināsim darbus ēkas iekštelpās. Izstāžu zāle "Arsenāls" veidosies kā vieta Rīgas pilsētvidē un kultūrtelpā, kurā apmeklētāji var sastapt nemainīgi kvalitatīvu mākslas produktu piedāvājumu un gūt estētisku baudījumu," norāda VNĪ valdes priekšsēdētājs Renārs Griškevičs. Šobrīd Kultūras ministrija strādā pie finanšu avotu apzināšanas nākamajam, finansiāli ietilpīgajam posmam.

"Arsenāla" ēkas pirmās kārtas būvdarbus veica pilnsabiedrība "RERE MEISTARI 1", rekonstrukcijas 1. kārtas risinājumu izstrādi un autoruzraudzību – PS "AD SPATIUM". Būvprojekta vadītājs un vadošais arhitekts - Aldis Polis. Šobrīd arhitekti veic projektēšanas darbus būvdarbu otrajai kārtai, kurus plānots pabeigt aptuveni mēneša laikā.

Arsenāla tapšanas laikam daudz līdzību ar mūsdienām


Rīgai, 19. gs. atrodoties Krievijas impērijas sastāvā, ir nozīmīga loma, jo tā kļūst par otru svarīgāko ostu – pirmā ir Pēterburga. Rodas nepieciešamība pēc plašām tirdzniecības noliktavām.

Māra Lāce, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore, iezīmē interesantus aspektus: "Mūsu laikmetam un laikam, kad tapa Arsenāla ēka, ir daudz kopēja. Vēsturē tie iezīmējušies kā neziņas un haosa piepildīti posmi, kuros infekcijas slimības ieviesušas korekcijas. 1827. gada 7. martā tika noslēgts līgums par muitas noliktavas būvniecību, darbi sākti nekavējoties, 30. augustā notika svinīga pamata akmens iemūrēšana, bet jau novembrī pamati tikuši izbūvēti. Taču 1830. gadā būvniecības process pamatīgi nobremzējies, iemesls bijis lietainais laiks un holeras uzliesmojums pilsētā, kas paņēma arī viena būvmeistara dzīvību. Daudzi strādnieki pameta būvlaukumu uz neatgriešanos, epidēmija iegrieza arī akmens piegādēm – no Ārensburgas un Rēveles pasūtījumu izpilde notika daudzreiz lēnāk, nelielām porcijām. Taču 1832. gadā ēka tiek pieņemta ekspluatācijā."

Pirmā vizuālā informācija par ēku rodama D. Ēlerta (Ehlert) 1838. gada akvarelī (LNVM īpašumā), kur Jēkaba laukums vēl nes Parādes laukuma nosaukumu. Mākslas darbā atainota karavīru parāde ar fonā esošo iespaidīgo Arsenāla ēku.

Vēstures peripetijas un ēkas kungu maiņas


Arsenāla ēkas vēsture ir bagātīga, tā vienmēr tikusi izmantota un savā mūžā redzējusi vai visus sabiedrības slāņus. Ēkas būvniecības ieceres attīstību iezīmē Daiga Lēvalde, arhitektoniski mākslinieciskās izpētes autore: "1648. gadā uzcēla t.s. veco pilsētas arsenālu. Tā bija neliela divstāvu ēka, kuras aizmugures fasādē ietilpināta pilsētas viduslaiku aizsardzības mūra sastāvdaļa Jaunavu (vai Klostera) tornis – tas norobežoja Marijas Magdalēnas (cisterciešu) sieviešu klostera ziemeļpusi. Tās ir unikālas arheoloģiskās vērtības, kas glabā vēsturisko atmiņu, bet kalpo jaunajai funkcijai. No Jēkaba ielas puses celtnei piekļāvās dzīvojamā ēka. 1827. gadā vecā arsenāla vietā bija paredzēts celt jaunu Rīgas muitnīcas noliktavu. Pirmo projekta variantu līdz 1827. gada oktobrim izstrādāja arhitekts Johans Eduards de Vite (Johann Eduard de Witte, 1790–1854). 1828. gada 17. februārī Krievijas cars apstiprināja jau projekta ceturto variantu, kas paredzēja noliktavu celt visā kvartāla platumā, likvidējot arī Jēkaba ielas pusē esošo dzīvojamo ēku (kas agrākos variantos nebija paredzēts). Nav saglabājušies dokumenti, kas liecinātu par Pēterburgas arhitektiem, kuri piedalījās nama projektēšanā. Avotos tiek pieminēti arhitekti Ivans Francevičs Lukīni (Ivan Franzevich Lucchini, 1784–1853) un Aleksandrs Nellingers (1789–1840)."

Mākslas telpa 'Arsenāls', kas reiz bijusi preču un kara lietu krātuve
Foto: Valsts nekustamie īpašumi

Laika gaitā ar metāla konstrukcijām pastiprinātas leģendārās koka kāpnes, kuras eksperti atzinuši par grūti kāpjamām. Jau 1836. gada dokumentos tika ziņots par cauru jumtu. Mainīts ne tikai segums, bet arī jumta konstrukcija – spāres un jumta krēsls, kas izbūvēts 15 grādu slīpumā. Arsenāla ēkas dzeltenais tonis ir klasiska tā laika Rīgas ēku fasādes krāsojuma izvēle – viens no astoņiem toņiem, kas bija pieļaujami ēku krāsojumā, sākot no 1820.gada. Rīga šajā laikā ir bijusi dzeltena. Iespējams, to noteikusi arī pigmenta pieejamība.

Savu nosaukumu Arsenāls ieguva 20. gs. 20.−30. gados, kad tiek iekļauts pieminekļu sarakstā tieši ar šo nosaukumu. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Arsenāls bija Kara ministrijas resora rīcībā un tika izmantota kā karaspēka mantu noliktava. Padomju okupācijas apstākļos Arsenālā bija augstākā armijas skola, kādu brīdi te saimniekoja jūrnieki, glabājot militārās preces. 20. gs. 80. gados ēka nonāk jau minētās Mākslas direkcijas pārziņā, bet funkcija īsti netika mainīta.
Šobrīd jau grūti iedomāties Jēkaba laukumu bez Arsenāla. Interesanti, ka 20. gadsimta astoņdesmitajos gados pastāvēja utopiska ideja apvienot divas ēkas – Arsenālu ar ēkām Arsenāla ielā 3 un 5 – ar gaisa pāreju vai arī tuneli.

Arsenāla ēkas 130 metru garā fasāde ir veidota saskaņā ar labākajām krievu klasicisma un ampīra stila kompozīcijām un ievērojama ar vienkāršo un lakonisko formu valodu, vienlaikus ēkai piemīt arī dekorativitāte un svinīgums, ko piešķir ievērojamais apjoms. Tā laika novitāte bijuši ēkas milzīgie izmēri un iekštelpu velvēto pārsegumu konstrukcija. Kopumā vizuāli vērtējot padarītos darbus, ēkas apjoms un ārējās arhitektūras risinājumi atbilst Pārvaldē saskaņotajai dokumentācijai un izsniegtajai darbu atļaujai," norāda Ināra Bula, Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes Rīgas reģionālās nodaļas vadītāja.

Arsenāla potenciāls saskatīts jau pirms 100 gadiem


Māra Lāce atzīmē, ka Arsenāla ēka kā iespējamā izstāžu zāle nonākusi uzmanības lokā jau 1927. gadā, kad Burkards Dzenis, toreizējā Valsts mākslas muzeja direktors, domājot par jaunu muzeju un izstāžu zāļu nepieciešamību, rakstīja vēstuli Izglītības ministrijai. Vēstulē izskanēja ierosinājums Kara ministrijai piederošo Arsenāla ēku nodot muzeja rīcībā, tādējādi uz ilgiem laikiem atrisinot jautājumu par mūsdienīgu un plašu izstāžu zāli Rīgas centrā, kurā varētu būt arī mākslas darbu krātuve. Kā ēkas priekšrocība tika minēts tās vērsums pret Jēkaba laukumu, slaidais apjoms ar augstajiem griestiem, ēkas ietilpība un arī elegantais arhitektoniskais risinājums. Bija jāpaiet 60 gadiem, lai iecere piepildītos.

Arsenāla modernā misija


Mūsdienu muzejam kā mākslai piederošai institūcijai joprojām ir trīs funkcijas – glabāšana, kolekciju veidošana un izmantošana; kolekciju pētniecība un sazarotā komunikācijas joma. Muzejs ir vieta, kur runā par vērtībām un rada dzīvo saikni starp vērtībām un sabiedrību.

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekciju veido Latvijas nacionālās profesionālās mākslas pirmsākumu pārstāvju radītie mākslas darbi un visu turpmāko periodu mākslas darbi līdz pat mūsdienām. Arsenālam ir būtiska vieta muzeju hierarhijā un struktūrā. LNMM ēkā K .Valdemāra ielā ekspozīcijas vairāk tiek bāzētas uz senāku Latvijas mākslas vēsturisko laiku, bet Arsenāla ēkas misija ir radīt vietu 20. gs. otrās puses un mūsdienu mākslas vērtībām un atvērt telpas arī ārzemju izstādēm. Daļu telpu būs iespēja piemērot pastāvīgajai ekspozīcijai, pārējo atvēlot mainīgajām ekspozīcijām. Rīga ir viena no Baltijas metropolēm, līdz ar to izstāžu apritē jāiesaista nozīmīgas, pasaulē augsti vērtētas izstādes.

Muzeja digitālā pasaule


Pandēmijas laiks 2020. un 2021. gadā arī muzejam ir licis arvien vairāk izpausties digitālajā pasaulē. Tie ir video un audio stāsti ar populārzinātnisku vai izglītojošu saturu, kas orientēts uz skolēnu auditoriju. Stāsti atklāj arī līdz šim noslēpumainas jomas, piemēram, restaurācijas procesa nianses, par kurām ir pieejama visai skopa informācija ārpus speciālistu loka. Digitālo stāstu sērija veltīta mākslas un krīzes tēmai, atainojot, kā kāda laika notikumi tiek interpretēti mākslas darbos. Lekciju cikli ir veltīti izstādēm – arī tie par brīvu pieejami digitālajā vidē. Ja klātienē lekciju ciklus apmeklē 100 cilvēki, bet digitālajā vidē tos jau noklausījušies vairāki tūkstoši. Digitālā pasaule ir ļāvusi sasniegt plašāku auditoriju.

Visi LNMM audio un video stāsti bez maksas pieejami šeit.

Latvijas Nacionālo mākslas muzeju veido četri muzeji un viena izstāžu zāle: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Mākslas muzejs "Rīgas birža", Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs, Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs un izstāžu zāle "Arsenāls". Līdz pandēmijai muzejus gada laikā apmeklē apmēram pusmiljons skatītāju.

Tags

Valsts nekustamie īpašumi Izstāžu zāle Arsenāls Latvijas Nacionālais mākslas muzejs Māra Lāce
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form