No nacionālā lepnuma līdz 'uzbeku traktoristam'. Latviešu enciklopēdijas cauri laikiem
Foto: DELFI

Pērnā gada nogalē ar devīzi "Lietpratēju veidots augstticams saturs" dienasgaismu ieraudzīja viens no zīmīgākajiem Latvijas valsts simtgades programmas projektiem, proti, Nacionālā enciklopēdija, kuras drukāto sējumu burtiski izķēra dažu dienu laikā, savukārt tās otrais laidiens vēl joprojām gozējas grāmatnīcu pārdošanas topu augšgalā. Taču ar to vērienīgais projekts vis neapstājas, jo darbs pie enciklopēdijas elektroniskās versijas turpinās vietnē enciklopedija.lv, kur multimediālā vidē bez maksas pieejami vairāk nekā 800 šķirkļu.

Kā portālam "Delfi" atklāj Nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors Dr. hist. Valters Ščerbinskis, darbs pie Nacionālās enciklopēdijas izveides 2014. gadā tika sākts no nulles: "Latvijā enciklopēdiju redakcija pastāvēja okupācijas laikā un beidza darboties deviņdesmito gadu otrajā pusē. Divtūkstošo gadu sākumā Valērija Belokoņa izdevniecībā piecos sējumos iznāca Latvijas enciklopēdija, taču tā aptvēra tikai Latviju. Pēc tam sekoja ilgs pārtraukums."

Tiesa, pirms ķeršanās pie darba tika apzināta gan līdzšinējā pašmāju, gan citu valstu prakse nacionālo enciklopēdiju veidošanā, tostarp padziļināti pētīta igauņu un lietuviešu pieredze. Rezultātā radīta unikāla sistēma, kādā notiek mijiedarbība ar akadēmisko vidi, proti, Nozaru redakcijas kolēģija. Tās sastāvā ir aptuveni 60 cilvēku, savas nozares eksperti un profesionāļi, kuri turklāt strādā bez atalgojuma. Viņi ir vidutāji starp enciklopēdijas redakciju (kopskaitā seši redaktori) un 350 enciklopēdijas rakstu autoriem. Ņemot vērā mazo redakcijas štata darbinieku skaitu un ierobežotos finanšu līdzekļus, šis esot "taisnākais, labākais un racionālākais ceļš", pa kuru nonākt līdz nozaru lietpratējiem.

Darbs pie viena šķirkļa izveides mēdz atšķirties atkarībā no nozares, taču algoritms parasti ir viens: redakcija ar Nozaru redakcijas kolēģijas locekļiem lemj, kādu šķirkļu izveide būtu nepieciešama, un Nozaru redakcijas kolēģija iesaka autorus, kurus par izvēlēto tēmu uzrunāt. Tālāk redakcija sazinās ar autoru un piedāvā sadarboties. Ja uzrunātais cilvēks ir ar mieru, viņam tiek nosūtīts darba uzdevums – tipveida shēma, apjoms un termiņš. Pēc lietvedības procedūru nokārtošanas autors ķeras pie darba. "Cits raksta mēnesi, cits sešus mēnešus, bet ir arī gadījumi, kad tā arī neuzraksta," darba nianses atklāj Ščerbinskis.

Padarīta darba gadījumā teksts nonāk pie redaktores, kura to rediģē un iespēju robežās arīdzan pārbauda, ja rodas šaubas par kādu faktu, personvārdu vai toponīmu atveidi utt. Pēc rediģēšanas rakstu lasa galvenais redaktors. Ja tas atbilst nosacījumiem un nerada šaubas, tālāk tas nonāk pie korektores, bet pēc tam – elektroniskajā vidē. Nepieciešamības gadījumā, proti, ja ir kādas neskaidrības vai problēmas, rakstus lasa arīdzan Redakcijas kolēģijas loceklis vai tie tiek doti zinātniskajai recenzēšanai, taču tie ir izņēmuma gadījumi, jo lielā apjoma, ierobežoto finanšu un laika trūkuma dēļ tas nav iespējams.

2017. un 2018. gadā lielākoties tika strādāts pie drukātā sējuma sagatavošanas, tāpēc tekstu piemērošana elektroniskajai videi tika uzsākta vien pašās darba cēliena beigās. Tekstu izstrāde enciklopēdijas drukātajai un interneta vides versijai atšķiras, jo drukātajai enciklopēdijai pastāvēja stingri apjoma ierobežojumi, savukārt elektroniskā vide šajā ziņā ir krietni "pielaidīgāka", kā arī "ņem pretī" gan bagātīgu vizuālo materiālu (fotogrāfijas, zīmējumus, kartes, infografikas u. c.), gan arī video un audio failus.

Turklāt teksti atšķiras ne tikai kvantitatīvi, bet arī kvalitatīvi, jo elektronisko versiju ir iespējams jebkurā brīdī labot vai papildināt. Kā klasisku piemēru Ščerbinskis min pāvesta Franciska vizīti Latvijā pagājušā gada septembrī. Drukātais sējums tipogrāfijā tika nodots divas nedēļas pirms viņa ierašanās, tāpēc tajā rakstīts, ka vizīte ir plānota, savukārt interneta vides versijā vizīte jau ir notikusi.

Darbs pie enciklopēdijas turpināsies līdz 2022. gadam. "Jo ilgāk enciklopēdija pastāv, jo tā ir labāka un pilnīgāka, un ne jau tikai apjoma ziņā, bet satura kvalitātes un tehnoloģiskā ziņā," stāsta Ščerbinskis. "Ideālā variantā, protams, tā būtu beztermiņa pastāvēšana, bet šobrīd ir zināms par nākamajiem trim gadiem." Jaunu drukāto sējumu šo gadu laikā izdot nav paredzēts – lai arī interese par to izrādījusies negaidīti liela, tas ir pietiekami dārgs un ļoti laikietilpīgs process.

Vaicāts par saņemto kritiku, Ščerbinskis min pirmā metiena kļūdaino plānošanu. "Pēc pirmās tirāžas straujās izpārdošanas mums bija jāveic iepirkuma procedūra, līdz ar to mēs nevarējām zibenīgi reaģēt, lai apmierinātu sabiedrības interesi." Pirmā enciklopēdijas tirāža bija trīs tūkstoši eksemplāru, bet otrā – astoņi. Otrs akmens enciklopēdijas redakcijas dārziņā tiek mests par kļūdām vai neprecizitātēm tekstos. "Diemžēl šāda apjoma darbā, kas bija jāpaveic tik īsā laikā, no kļūdām izvairīties ir neiespējami," rezumē Šcerbinskis.

Kad iepazītas Nacionālās enciklopēdijas tapšanas aizkulises, piedāvājam arī atskatīties uz piecām citām nozīmīgām latviešu valodā izdotām enciklopēdijām.

Source

Tags

Lasāmgabali Valters Ščerbinskis
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form