Pasaka par nagliņu. Saruna ar mūzikas žurnālistu un dīdžeju Uldi Rudaku
Foto: DELFI

Kad jautāju, vai Uldis zina, kāpēc gribēju aicināt viņu uz sarunu, viņš nosmīn – 30. aprīlis tuvojas. Tā ir pazīstamā mūzikas žurnālista un dīdžeja Ulda Rudaka dzimšanas diena, turklāt šogad tiek svinēts tāds gadskaitlis, ko parasti pieņemts godināt ar pacilājošam runām un sentimentālu raudzīšanos jau paveiktajā. Uldis gan pats saka – neko ģeniālu neesot padarījis, tik vien kā “Rokupāciju” sarakstījis, atliekot vien cerēt, ka kaut kas dižs vēl ir priekšā. Rakstniekiem jau labākās grāmatas topot vecumdienās.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Mani mazliet mulsina saruna par vecumu, bet Rudaks pasmejas, ka nav ko baidīties. "Ja ir 20 gadi, tad varbūt ir ko bīties. Tad šķiet – kad pienāks 30, tad jau viss būs beidzies. Bet man nav neviena sirma mata. Baušķeniekam (Ingus Baušķenieks – red.) un Kulakovam (Juris Kulakovs – red.) arī pirmie sirmie mati sāka parādīties tikai pēc 50 gadu vecuma."

Vecrīgas krogā "Paddy Whelan's", kur notiek mūsu saruna, Uldi atpazīst, mudina izvēlēties to stūrīti, kur reiz paticis sēdēt. Kādreiz, 90. gados, viņš esot te nācis katru dienu. Bet tagad par uzdzīvi mūsu saruna īsti nesanāk, tas arī neesot vajadzīgs, tā sarunas gaitā abi secināsim, un daži stāsti man būs jāpatur pie sevis. Pirms savas 50. dzimšanas dienas, 27. aprīlī, Uldis spēlēs diskotēku klubā "Depo". Tā būs veltīta vienam no visu laiku lielākajiem Rudaka favorītiem mūzikā – grupas "The Cure" līderim Robertam Smitam. To var uzskatīt par neoficiālo Rudaka jubilejas svinēšanu. Tāda skaitļu spēlīte sanāk – "The Cure" šogad 40, Rudakam – 50. Un, tāpat kā "The Cure" jubilejas gadā kūrē savu festivālu Londonā, arī Latvijā šovasar pirmo reizi notiks mūzikas festivāls "Kartupeļpalma", kura rīkotāji, sekojot vairāku pasaules festivālu praksei pieaicināt par kuratoru kādu mūzikas autoritāti, izvēlējušies tieši Uldi Rudaku.

Pirms 10 gadiem iznāca Ulda Rudaka sarakstītā latviešu rokmūzikas un paša dzīves rokenrola vēstures grāmata "Rokupācija". Toreiz Rudakam bija 40. Grāmatas pirmā nodaļa sākas ar refleksiju par zīmīgiem vecumiem. Mamma teikusi, ka 42 gadi – tas vīriešiem esot kritiskais vecums, kad mirstot daudzi un pārsvarā ar sirdstrieku. Rokmūzikā pazīstams "Kluba 27" fenomens – 27 gadu vecumā miris gan Džimijs Hendriks, gan Kurts Kobeins, arī Dženisa Džoplina, Eimija Vainhausa un daudzi citi.

"Jau pēc grāmatas uzrakstīšanas ar Imantu Daksi taisījām raidījumu "Bīstamie gadi" Radio NABA. Sākām to, kad mums abiem bija šie kritiskie gadi – viņam 27, man 42. Toreiz tik daudz izrunājām un izspriedām, ka mums pašiem tas apnika, tāpēc raidījums likumsakarīgi izbeidzās. Par to viss ir pateikts, man tas vairs nav interesanti. Esmu dzirdējis arī, ka šiem kritiskajiem gadiem nav nekādas nozīmes, tikpat daudz mirst arī 28, 32 gadu un citā vecumā. Šie gadi vienkārši ir izdevīgi, jo dažas slavenības ir tādos mirušas. Un tagad visi tik gaida, kas būs nākamais rindā."

"Man ir ļoti skumji skatīties uz tiem mūziķiem, kuri savā dzīvē ir daudz labu lietu paveikuši, joprojām kaut ko dara un uzskata, ka tas ir tik ļoti nozīmīgi, ka tam jāpievērš ārkārtīgi liela uzmanība, kaut gan patiesībā tas nemaz vairs nav nozīmīgi. Tādi ir gan komponisti, gan grupas, gan mūziķi, kas savus labākos albumus izdevuši pirms 20 vai 30 gadiem, bet joprojām kaut ko turpina darīt un domā, ka tas kādam ir vajadzīgs. Nē, tas nav nevienam vajadzīgs! To, kas spēj arī pēc saviem ziedu laikiem izdot kaut ko, kas joprojām ir svaigs un interesants, procentuāli ir ļoti maz.

Esi domājis, kas to nosaka?

Droši vien tas, kas cilvēkam galvā. Ja viņš ir apstājies savā attīstībā, kaut kā jauna meklēšanā, izzināšanā, pats sev apnicis... Nē, es nepareizi pateicu.

Drīzāk drusku ir jāapnīk pašam sev, lai spētu iet tālāk.

Jā! Jā! Jā! Tieši otrādi. Ja pats sev esi apnicis un liekas, ka vairs neko nevari, esi nenozīmīga persona, kas aizņem vietu uz šīs zemeslodes, tad drīzāk paveiksi kaut ko jēdzīgu. Nekā tas, kurš domā, ka ir baigi krutais – redz, man 80 gadu, varu pievilkties pie stieņa veselas divas reizes un noskriet simt metrus.

Ja runājam par mani, es nekad neesmu bijis apmierināts ar sevi, nekad neesmu bijis pārliecināts par saviem rakstiem. Vienmēr liekas, ka varēja labāk. Bieži šķiet, ka vispār nekas nav izdevies. Ja spēj šādi sevi šaustīt, tad visu laiku arī seko līdzi tam, ko dari.

Vai tu pēc kāda laika pārlasi savus rakstus?

Jā, pārlasu. Daži ļoti labi patīk, pat labāk nekā tajā laikā, kad tika rakstīti. Bet daži ir tādi, par kuriem kauns. Bet es nesen izlasīju vienu savu pasaku, kuru esmu rakstījis tad, kad man bija 22 gadi. Tā bija tik skaista! Pat domāju, ka kādreiz to varētu kaut kur nolasīt vai publicēt. Bet šodien droši vien es to kautrētos darīt. Mana pasaka ir par nagliņu, par viņas piedzīvojumiem no iznākšanas no rūpnīcas līdz pat nāvei, kad viņa sarūsē. Kas tik ar viņu dzīvē nav noticis! Tajā vecumā es nebiju baigi aizrāvies ar Imanta Ziedoņa pasakām, kurās tādi vai citādi priekšmeti dzīvo savu pilnvērtīgo dzīvi. Taču, tā kā Latvijā un ne tikai šeit uzreiz tiek saskatītas kaut kādas līdzības ar kāda cita daiļradi, es baidos, ka padomās – ā, viņš noskatījies no Ziedoņa. Tāpēc es kautrējos to pasaku kādam rādīt.

Gandrīz pravietiska metafora. Nagliņa, kas iznāk no padomju laika rūpnīcas, lai dzīvotu krāšņu, aizraujošu rokenrola dzīvi.

Jā, es priecājos par to. Atradu pasaku pirms četriem gadiem, kad mani aicināja piedalīties kaut kādā teātra festivālā. Aizmirsu, kurš bija režisors, Eihe laikam (Mārtiņš Eihe, projekts "Lasītava", festivāls "Homo Novus", 2015. – red.). Bija jālasa dienasgrāmatas. Es rakņājos pa savām vecajām kladēm un atradu visvisādas lietiņas, ko lasīt. Biju domājis arī par šo pasaku, tomēr nolēmu nolikt to malā. Bija arī par garu, lai tādā izrādē izlasītu.

Jubileja varbūt ir pārāk banāls atskaites punkts, bet varbūt kaut kad vēlāk to būtu vērts publicēt.

Jā, varbūt. Tad, kad es nomiršu, tad vispār visu varēs publicēt, kas ir manās kladītēs, burtnīciņās. Man ir ļoti daudz visa kā, viss saglabāts. Šis tas pats izmetas ārā. Piemēram, aizmirsu lidmašīnā blociņu ar ļoti svarīgām Meksikas piezīmēm, tas palika vai nu Amsterdamas lidostā, vai lidmašīnā.

Pasaka par nagliņu. Saruna ar mūzikas žurnālistu un dīdžeju Uldi Rudaku
Foto: DELFI

Dzirdēju, ka jubileju gribēji svinēt ar festivālu.

Nē, nekādu svinību nebūs. Biju par slinku, lai kaut ko organizētu. Jubilejas festivālu biju iecerējis bez elektrības. Kamēr diena, ir gaisma, bet, kad pienāk vakars, vairs gaismas nav. Var dedzināt lāpas vai sveces. Un tur būtu tikai tās grupas, kas būtu spējīgas nospēlēt bez elektrības.

Tad jāatsaucas uz tavu neseno "Facebook" ierakstu par to, ka dators nespēj radīt īstu mūziku. Polemikā iesaistījās bezmaz puse vietējās mūzikas industrijas. Tavā festivālā nespēlētu tādas grupas, kuras uz skatuves bez datora iztikt nevar?

Tādas jau nekam neder.

Tu esi iecerējis jaunu grāmatu par 100 labākajiem latviešu mūzikas albumiem. Ja es pareizi atceros, tā bija plānota kā izdevums Latvijas simtgadē.

Es tā pats to biju izdomājis. Grāmata nav nekādā simtgades programmā. Sākumā bija doma par grāmatu, tad sāku veidot raidījumu. Tas jau divus gadus skan Radio NABA, katrs raidījums par vienu albumu. Kad to sāku, sapratu, ka 2018. gadā šis cikls beigsies un tieši būs Latvijas simtgade. Pašlaik gan nav izdevēja.

Ja pēc šīs sarunas publicēšanas kāds izdevējs ieinteresēsies, vai grāmata jau ir tādā gatavības stadijā, ka šī gada laikā to varētu izdot?

Jā.

Cik vēl ir atlicis raidījumu?

15 vai 16. Šodien būs 84. vai 85. par grupu "Depo".

Pasaka par nagliņu. Saruna ar mūzikas žurnālistu un dīdžeju Uldi Rudaku
Foto: DELFI

"Depo" bija īsa un interesanta parādība Latvijas mūzikā. Tu pats "Rokupācijā" raksti par pasākumiem un festivāliem, ka tie ir izdevušies, ja apmeklētājs tajos jūtas kā izredzētais, nevis kā patērētājs. Manuprāt, tagad ikviens, kam bija izdevība redzēt grupas "Depo" koncertus, var justies kā izredzētais.

Jā, tas ir ļoti svarīgi, lai cilvēks justos kā izredzētais, nevis kā patērētājs. Šo domu es mēģināšu paturpināt festivālā, kura rīkošanā šovasar piedalos. To veidoju tā, lai grupas, kas tur piedalīsies, būtu tur nevis tāpēc, ka ir populāras, saņēmušas balvas vai tiek uzskatītas par krutām, bet tāpēc, ka tās spēlē labu mūziku.

Salaspilī 14. jūlijā būs "Kartupeļpalma" (Te jāpaskaidro, ka kartupeļpalma ir augs, kam nav nekāda sakara ne ar palmām, ne kartupeļiem. Tai ir glīts zieds ar savdabīgu smaku – red.). Tas notiks pie botāniskā dārza, kaut kas būs arī iekšā. Bija sākumā domāts kā koncerts, bet, kad ķēros klāt, sanāca festivāls. Pasākumu rīko Salaspils dome, viņi mani pieaicināja, lai izveidoju programmu. Man kopā sanāca 10 grupas. Spēlēs "Jūk", "Inokentijs Mārpls", "Bērnības milicija", "Baložu pilni pagalmi", "Rīgas modes", "Spāre", "Židrūns", "Apēdājs", VIŅA, Ozols un "Tehnikums".

Tā varētu būt arī atbilde, ja es uzdotu jautājumu par tavām šā brīža aktualitātēm Latvijas mūzikā?

Daļēji jā. Ir grupas, kas netika, vai arī tādas, kas šobrīd varbūt nav tik aktīvi koncertējošas.

Zini, kad es jutos kā patērētājs, nevis izredzētais? Toreiz, kad Kalnciema kvartālā spēlēja grupa "Aurora". Tās vairs nav tikai dažas dziesmas, kas ceļo no rokas rokā. Kā tu vērtē reiz nozīmīgu grupu apvienošanos, kas pēdējo gadu laikā ir visai populāra? Vai tomēr nezūd šī nesasniedzamības maģija, kāda piemita "Dzelteno pastnieku" lentēm, pirms tās tika izdotas CD formātā, vai nekad nenotikušajiem "Auroras" apvienošanās koncertiem?

Zūd, protams, zūd. Bet es priecājos, ka "Aurora" apvienojās, ka tikko ir iznācis albums. Tomēr neviens mūsdienās "Auroras" koncertā nevar justies tā, kā jutās jaunieši 80. gadu beigās un 90. sākumā. Es toreiz nevienu no "Auroras" koncertiem neredzēju. Dambis (Raimonds Lagimovs, "Inokentijs Mārpls" – red.) saka, ka tagad grupa spēlē labāk nekā toreiz, mūziķiem ir labāki instrumenti un tehnika. Gan jau pašiem tā apvienošanās niezēja, un arī publikai to gribējās. Man koncerts Kalnciema kvartālā patika, jo biju palaidis visus pārējos garām. Es vēl toreiz tur plates spēlēju. Tas bija foršs notikums.

Vēl par ko es domāju. Nesen noskatījos filmu par Noru Bumbieri. Uzrakstīju arī sleju avīzei. Viņai bija brīnišķīga balss, viņi ar Lapčenoku ir visu laiku skaistākais pāris latviešu mūzikā. Filmas pirmā daļa – jā, viss forši. Taču, kad sākās filmas noslēdzošā daļa, es vienā brīdī neizturēju un izvācos ārā no zāles. Kad rādīs televīzijā, izslēdziet, kad filma būs pāri pusei!

Es esmu vienmēr par to, ka ir jābūt atklātiem, nevajag slēpt skarbās lietas. Noras Bumbieres stāstam bija jābeidzas jau 70. gadu beigās. Vienalga, kādā veidā – autokatastrofa, pēkšņa slimība vai pašnāvība. Pilnīgi vienalga, kā. Viņai bija jāaiziet, lai paliktu skaista leģenda, bez turpmākās nodzeršanās, spēlēšanas restorānos, lai nopelnītu sev iztiku... Tos kadrus ar uzblīdušo seju un alkoholisma acīmredzamajām pēdām vispār vajadzētu iznīcināt, nevis rādīt dokumentālajā filmā!

Es pašlaik taisu grāmatu par Juri Kulakovu. Man arī to gribējās atklātu – visu, kā ir. Pēc šīs Noras Bumbieres filmas noskatīšanās man to vairs negribas. Man no tās dzeltenās krāsas vemt gribas. Tas nafig nav vajadzīgs. Šī filma bija ļoti liela mācība, ka šīs lietas noklusēt nevajag, bet tik viltīgi, prasmīgi sapludināt kopā ar daiļrades momentu, mēģināt atrast pagrimuma nozīmi radošajā devumā... Mēs zinām, ka daudzi dzejnieki ir nodzērušies, bet toties kādu dzeju rakstīja!

Tomēr radošās izpausmes nav nošķiramas no personības iezīmēm, arī netikumiem.

Par mūziku nav iespējams rakstīt un saprast, kā kaut kas ir radies, kā jāuztver, ja neesi tajā visā bijis iekšā. Ja, piemēram, salīdzina mūsdienu rakstnieku, kurš neko tālāk par savu datoru, grāmatplauktu un kāda cita apmaksātiem ceļojumiem nav redzējis, ar rakstnieku, kurš pirms 100 gadiem ir bijis karā, cietumā, kurš ir dzēris, lietojis narkotikas... Pat Vilis Lācis, es tagad lasu viņa biogrāfiju, jaunībā bijis ostā palīgstrādnieks. Kurš mūsdienu rakstnieks būtu spējīgs panest maisu, smagāku par pieciem kilogramiem? Un kā tu vari sarakstīt dzejoli, ja tev nav tās dzīves pieredzes?

Filmā "Almoust Famous" jaunajam mūzikas žurnālistam Viljamam Milleram tiek dota mācība – nekad nedraudzēties ar rokmūziķiem, ko viņš, protams, pārkāpj. Tu arī šo likumu esi pārkāpis.

Braucu ar riteni uz šejieni un domāju, ka gan jau mūsu sarunā būs par dažādiem mūzikas žanriem, kuros vairāk esmu iekšā, kuros mazāk, ar kuriem mūziķiem draudzējos, kurus vispār negribu dzirdēt.

Man ir pārmests, ka mēdzu rakstīt pozitīvas lietas par saviem draugiem. Taču nav tā, ka šie mūziķi būtu kļuvuši par maniem draugiem kaut kad bērnībā un es tāpēc par viņiem kaut ko foršu rakstītu. Viņi ir kļuvuši par maniem draugiem, jo man ir tuvs tas, ko viņi dara mūzikā.

Ar tuvākajiem tu pat varot uzrakstīt interviju, viņus nemaz neintervējot.

Jā! Ar Ūdri (Rolands Ūdris-Balodis – red.). Aizbrauc pie Ūdra uz Ventspili un pajautā. Viņš pamās ar galvu.

Pasaka par nagliņu. Saruna ar mūzikas žurnālistu un dīdžeju Uldi Rudaku
Foto: DELFI

Pats jau esi iepriekš teicis, ka tev nav noteiktas metodes vai klasifikācijas, kā izvēlēties kārtējo mūzikas albumu raidījumam par 100 labākajiem ierakstiem. Tomēr, vai esi pieķēris sevi pie tās populārās domas, ka kāds no tiem, ja vien būtu izdots citā laikā un citā vietā, varētu kļūt par pasaules klasiku?

Uz to ir grūti atbildēt. Latviešu mūzikā liela nozīme ir tekstam, tāpēc ir grūti iedomāties to pašu labi skanam arī angļu valodā. Tā jau ir daudzas grupas Latvijā darījušas. Piemēram, "Prāta vētra" ieraksta latviešu albuma versiju angliski – un tās dziesmas ne pēc kā neizklausās. Tikko Intars Busulis ir ierakstījis savas pēdējā albuma dziesmas krieviski, tās gan neesmu vēl dzirdējis.

... nē, es nevaru nosaukt, kas būtu pasaules līmenī. Daudz kas no veiksmes ir atkarīgs. Noteikti ir grupas, kas spēlēja pirms 20 vai 30 gadiem, bet tās nesadzirdēja īstie cilvēki. Taču interesanti, ka šobrīd ārzemju izdevēji ir ieinteresējušies par 80. gadu mūziku, tādām grupām kā "Dzeltenie pastnieki", "NSRD", gatavojas izdot grupu "Bedre". Austriešu izdevēji kādā Londonas studijā atraduši un pārizdevuši trimdas latviešu grupu "Alva". Loģiski, tas nav komercprodukts, ko pārdot miljonos eksemplāru. Tirāža ir... nu, lielākais, 1000 eksemplāru.

Bet tās "Dzelteno pastnieku" plates (2017. gadā ASV iznāca izlase ar 10 "Dzelteno pastnieku" dziesmām – red.) es nopirku uzreiz piecas. Kā kolekcijas vērtību. Bija izdevīgi – piecas atsūtīt maksā tikpat, cik vienu vai divas. Tagad man tās stāv mājās, kādreiz kādam, par kuru zināšu, ka novērtēs, uzdāvināšu. Ko tur daudz pārdot...

Vai tu pats zini, cik vinilu ir tavā kolekcijā?

Nu tie ir tūkstoši, bet cik tieši, nezinu.

Vinila plates ir atgriezušās un nu jau ir stabila vērtība, audiokastes arī šobrīd tiek novērtētas. Vai CD formāts arī kādreiz šādi atgriezīsies?

Man diski ir mājās. Es arī dīdžejoju ar diskiem un esmu atsācis arī CD pirkt. Diski atkal ir aktuāli. Tikko nopirku 1992. gadā ražotu kompaktdisku atskaņotāju. Tas bija laiks, kad CD bija nākotnes formāts un to pilnveidoja. Ap 90. gadu vidu sāka jau mēslus taisīt. Man nekad tik labs CD aparāts kā tagad nebija bijis. Brīnišķīgi skan.

Tagad tajās vietās, kur nav plašu atskaņotāju un nav ērti savus aizvest, piemēram, Liepājā, "Fontaine Palace", spēlēju kompaktdiskus. Turklāt, kaut arī ir ļoti ērti visas vajadzīgās dziesmas ierakstīt 10 matricās un aizbraukt ar mazu mapīti, es turp dodos ar smagu mugursomu, jo man patīk spēlēt no oriģināliem. Atpazīstu albumus pēc bildēm, dizaina. Tā nav vis "Acme" matrica, kurai kaut kas ar melnu marķieri virsū uzrakstīts. Tāpat pēc vāciņu dizaina atpazīstu plates, uzreiz jau zinu, kā skanēs, derēs vai nederēs kā nākamā dziesma.

Pasaka par nagliņu. Saruna ar mūzikas žurnālistu un dīdžeju Uldi Rudaku
Foto: DELFI

Plates labi palīdz tikt galā ar visiem "uzliec kaut ko jautrāku" lūdzējiem.

Es esmu izkopis visādas atrunas. Lūk, kompja lietotājs vispār nevar atrunāties, jo viņš no "YouTube" var uzlikt jebko. Man ir attaisnojums – plates. Nav šoreiz tā vai cita dziesma līdzi. "Ā, piedod. Man ir tā dziesma, bet mājās." Vai: "Jā, man tā dziesma patīk, bet es jau vakar vienā citā vietā spēlēju veselas trīs reizes, tāpēc šodien atstāju mājās."

Nevaru tev beigās nepajautāt – vai rokenrols ir miris? Un te es nedomāju mūzikas stilu, bet attieksmi, pieeju mūzikai.

Tādu noteikti vēl var atrast pilnīgi nejauši, "underground" klubos. Taču, ja runājam par pēdējiem 20 gadiem... Es esmu zaudējis interesi par Pītu Dohertiju, kuru pirms kādiem 10 gadiem ļoti mīlēju. Bet es neesmu zaudējis interesi par "The Strokes", arī par Džeku Vaitu, nu, un arī "Yeah Yeah Yeahs". Šis ir trijnieks, kas bija manā topā 2000. gadu sākumā un ir joprojām. Ja no senākiem laikiem, tad tas pats "The Cure", uz kura koncertiem es braucu, kad vien varēju aizbraukt.

Pasaka par nagliņu. Saruna ar mūzikas žurnālistu un dīdžeju Uldi Rudaku
Foto: DELFI
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form