Pašnoteikšanās sapnis jeb Anarhija kuršu ķoniņu brīvciemos un Eiropas brīvnieku kopienās
Foto: No žurnāla "Domuzīme"

Jēdzienam "anarhija" mūsdienās tiek piešķirta negatīva nokrāsa, ar to saprotot un asociējot haosu un visatļautību sabiedrībā. Tomēr anarhija (no grieķu an archõs — bez varas) kā sociālās kopdzīves modeļa apzīmējums pirmām kārtām nozīmē sabiedrības pašorganizēšanos un pašnoteikšanos. To īsteno, vadoties pēc sabiedrības locekļu vēlmēm un spējām, nevis valsts varas izdotiem obligātiem noteikumiem un pielietotiem spaidu līdzekļiem.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu "Domuzīme".

Bezvara lielā mērā izsaka arī latvieša sapni par pašnoteikšanos un sava īpašuma netraucētu pārvaldi. Šāda sapņa piepildījumam vistuvāk atradušies kuršu ķoniņi, kuri daudzus gadsimtus ir spējuši paturēt dzimtu īpašumus, tos patstāvīgi apsaimniekot, kā arī aizstāvēt pret valsts varas centieniem uzspiest obligātus pienākumus un rīkoties ar viņu darba augļiem.

Tēva zeme ir dzimtas īpašums


Pēc visas Kurzemes iekļaušanas Vācu bruņinieku ordeņa Livonijas atzara valstī 1267. gadā tika ieviesta jauna tiesisko attiecību forma — gruntskundzība. Tas nozīmēja, ka jaunajam zemeskungam — bruņoto mūku brālībai ar mestru priekšgalā — bija virsīpašnieka tiesības, kas paredzēja pavalstnieku obligātas klaušas un nodevas zemeskunga labā, tiesas varu, kā arī zemes īpašuma nonākšanu zemeskunga rokās mantinieku trūkuma gadījumā.

Tomēr, lai iegūtu karavīrus un administratīvos darbiniekus, kā arī vairotu vietējo iedzīvotāju lojalitāti, Livonijas ordenis zemi bieži izlēņoja vietējiem iedzīvotājiem. Izlēņošana būtībā nozīmēja divu līdztiesīgu personu līgumu, ar kuru zemeskungs atteicās no savas varas izlēņotās zemes teritorijā, bet lēņa saņēmējs zemi ieguva brīvā dzimtvaldījumā, kamēr vien viņš gribēja un spēja pildīt lēņa pienākumus: karadienestu kara laikā un dažādus administratīvos pienākumus (ceļu apsargāšanu, pasta pārvadāšanu, tiesas sesiju organizēšanu) miera laikā.

No 1320. līdz 1550. gadam lēņus Kuldīgas apkārtnē saņēma arī septiņas tā dēvēto kuršu ķoniņu dzimtas: Tontegodes, Peniķi, Kalēji, Bartolti, Sirkanti, Dragūni, Šmēdiņi. Kopumā šie lēņi aptvēra aptuveni 2000 hektārus zemes. Uz tās laika gaitā izveidojās ķoniņu dzimtu mājvietas, kopš 19. gadsimta sākuma sauktas par brīvciemiem: Pliķi, Ķoniņciems, Kalēji, Ziemeļi, Viesalgi, Dragūni un Sausgaļi. Līdz 19. gadsimta sākumam katrā brīvciemā mājoja un zemi brīvi izmantoja tikai viena ķoniņu dzimta.

Ķoniņu dzimtu izcelsme no seno kuršu valdniekiem nav pierādāma, tomēr nav pamata uzskatīt, ka lēņi tika piešķirti tikai vietējiem aristokrātiem vai arī par sevišķiem nopelniem. Noteicošā bija lēņavīra lojalitāte un spēja pildīt lēņa dienestu. Vācu ordeņa zemēs prūšiem piešķirto lēņu skaits mērāms simtos, bet Rietumlatvijā uz 1559. gadu bez kuršu ķoniņiem vēl zināmas vismaz 20 vietējas izcelsmes lēņavīru dzimtas.

Izlēņotie dzimtu valdījumi Rietumlatvijā tika saukti par novadiem, bet lēņavīri — par novadniekiem, ar novadu saprotot dzimtīpašumu ar dabā nospraustām robežām. Lēņa neatkarību noteica lēņa dokumentos lietotā formula: "ar visiem piederumiem un ienākumiem, kā ūdeņi, zvejas vietas, meži, cirsmas, līdumi, bišu dravas, brīvi un netraucēti apdzīvot, lietot un izmantot pēc lēņa tiesībām uz mūžīgiem laikiem". Turklāt vietējie iedzīvotāji lēņus bieži saņēma pēc kuršu lēņa tiesībām, kas nozīmēja paplašinātas mantojuma tiesības: dēlu trūkuma gadījumā kuršu lēņus drīkstēja mantot arī brāļu un brālēnu dēli.

Valsts neiejaukšanās dzīvē ar obligātām nodevām, nodokļiem un klaušām, kā arī netraucēti izmantojamie materiālie resursi, kas spēja nodrošināt saimniecisko neatkarību un dzimtas turpināšanos, veidoja ķoniņu brīvības pastāvēšanai nepieciešamos apstākļus.

Tautā dzimtīpašumi tika saukti par tēva novadu vai tēva zemi pretstatā mūsdienām, kad šie apzīmējumi tiek attiecināti pārsvarā uz valsti. Novadi nereti tika apdziedāti arī tautasdziesmās, turklāt uzsverot problēmas, kas apgrūtina tēva zemes apsaimniekošanu vai paturēšanu dzimtas īpašumā. Tautasdziesma, kas mūsdienās tiek uztverta pozitīvā nozīmē: "Visiem labi, visiem labi / Manā tēva zemītē: / Zaķam labi cilpas mest, / Rubeņam rubināt", īstenībā ir rūgta ironija par mantinieku trūkuma vai īpašnieku nolaidības dēļ postā aizlaistu zemi, kurā netraucēti var dzīvot meža zvēri. Tēva zemi saviem pēcnācējiem spēja paturēt tikai protošs un varošs saimnieks, nevis sliņķis, parādu ņēmējs un nevīža.

Ne mazāk kā slinkums vai žūpība tēva zemi spēja apdraudēt mantinieku nesaskaņas un īpašuma sadalīšana: "Dzīvojam, bāleliņi, / Rājam savas līgaviņas, / Lai paliek tēva zeme / Mūs mūžam nedalīta."

Ceļotājs no Kēnigsbergas Reinholds Lubenavs, kurš 1585. gada Ziemassvētkus pavadīja Peniķu dzimtas Ķoniņciemā, novēroja kopēju dzimtas saimniekošanu: precētie pāri dzīvoja katrs savā mājā, tomēr zeme tika apstrādāta kopīgi, un "viss viņiem ir kopīgs". Viesus ķoniņi uzņēmuši lielā kopējā ēkā, par kuras apsaimniekošanu rūpējušies visi pēc kārtas.

No pirmskristietības laikiem nākušais cilvēka vērtības augstākais mērs — piederība godīgai dzimtai, kā arī spēja savu dzimtu un īpašumu apgādāt un aizsargāt — visilgāk saglabājās kuršu ķoniņu dzimtās. Pašnoteikšanās bija iespējama tikai dzimtas īpašumā, ko dzimta spēja apsaimniekot un kas bija pasargāts no politiskas un saimnieciskas ietekmes no ārienes.

Kungs tēva vietā


Sociālās attiecības un saimnieciskā iekārta Livonijā kardināli mainījās pēc Livonijas ordeņa sekularizācijas un Kurzemes-Zemgales hercogistes izveidošanās 1562. gadā, kad nostabilizējās un varu hercogistē ieguva vācu muižnieku korporācija, kā arī izveidojās dzimtbūšana. Vietējos lēņavīrus sāka uzskatīt par hercogam tieši pakļautām personām, kas atkarīgas no hercoga žēlastības. Viņu tiesisko stāvokli neregulēja neviens likums. Hercoga vara nebija pietiekami spēcīga, lai aizsargātu lēņavīrus no hercoga muižu pārvaldnieku tīkojumiem padarīt lēņavīrus par kroņa zemniekiem, kuri pilda klaušas un maksā nodevas.

17. gadsimtā kuršu ķoniņus hercogs vēl izmantoja pienākumiem, kas līdzinājās kādreizējām lēņa gaitām: ķoniņi apsargāja hercoga Kuldīgas pili, veda pastu un pārbaudīja, vai Ventas upē bez hercoga atļaujas nav izlikti tīkli. Stāvoklis pasliktinājās pēc Lielā mēra 1710. gadā, kad hercoga Kuldīgas muižai pietrūka strādnieku un muižas pārvaldnieki ķoniņiem pamazām uzspieda arī muižas lauku apstrādāšanas darbus.

Pakļautību Kuldīgas hercoga, vēlākajai kroņa muižai ķoniņiem pakāpeniski izdevās likvidēt tikai ilgstošās tiesas prāvās no 18. gadsimta beigām līdz 1884. gadam, pateicoties savai uzņēmībai un saliedētībai, jo tiesāšanās prasīja saskaņotu rīcību un lielus naudas līdzekļus. Prāvu laikā izveidojās sešu vietējo lēņavīru dzimtu apvienība ar kopējo nosaukumu Kuršu ķoniņi. Līdz pat 18. gadsimta beigām šis nosaukums tika attiecināts tikai uz Peniķu dzimtu, bet pārējās dzimtas tika dēvētas par novadniekiem vai Kuldīgas brīvzemniekiem. 1884. gadā ar Krievijas impērijas senāta lēmumu ķoniņi tika atzīti par īpašu privileģētu sabiedrisko grupu, kas ir brīva no jebkādiem pienākumiem kroņa labā.

Arī klaušu laikā ar hercogu atbalstu, tomēr galvenokārt ar savu drosmi un uzņēmību, ķoniņiem izdevās nosargāt dzimtīpašuma tiesības, pamatojot tās ar Livonijas laiku lēņa dokumentiem. Daudzas citas Kurzemes lēņavīru dzimtas, kas negribēja pretoties vai nespēja pamatot savas tiesības, tika izliktas no saviem dzimtīpašumiem un padarītas par kroņa zemniekiem, kas izmanto muižas zemi. Turklāt kuršu ķoniņi paturēja arī saimnieciskās neatkarības garantu — tiesības brīvi rīkoties ar dzimtzemes augļiem. Lipaiķu draudzes mācītājs Karls Heinziuss 1761. gadā rakstīja, ka ķoniņi sekmīgi piekopj lauksaimniecības produktu, zirgu un kokmateriālu tirdzniecību. Kurzemes zemniekiem hercogistes laikā tas bija liegts, jo viņi nebija noteicēji nedz pār mantu, nedz savu personu, bet paši tika uzskatīti par muižas inventāra piederumu.

Pašnoteikšanās un tās beigas


Lai arī valsts vara ķoniņu sadzīvi ietekmēja minimāli, saimniekošana brīvciemos nenoritēja haotiski. Brīvciemu kompaktums ļāva visus kopējos jautājumus izlemt ciema saimnieku sapulcēs, kas notika vajadzības gadījumos. Augstākā autoritāte brīvciemā bija ciema vecākais, saukts par burmeistaru vai veco tēvu. Viņa varu nenoteica likumi vai spēks, bet vienīgi ciema iedzīvotāju cieņa, spēja organizēt kopējus pasākumus un atrisināt konfliktus. 19. gadsimtā visu ķoniņu ciemu burmeistari rīkojuši arī kopējas apspriedes, kurām sekojušas varenas dzīres. 19. gadsimta beigās varas iestāžu skatījumā burmeistaru stāvoklis līdzinājās policijas kārtībniekam, tomēr, kā liecina ķoniņu nostāsti, agrāk burmeistars esot vadījis dzimtas karaspēka nodaļu, mācījis jauniešus kara mākā un pat varējis piespriest pērienu sava ciema iedzīvotājiem. 17. gadsimta pirmajā pusē dokumentos vairākkārt minēti Ķoniņu un Ziemeļu ciemu tiesneši — acīmredzot ciemu vecākie, kas autonomi tiesāja savas dzimtas locekļus un uz dzimtas īpašuma dzīvojošos svešiniekus. Līdz 18. gadsimta beigām Ķoniņciema burmeistara amats un gods tika mantots Lejasķīkāļu māju saimnieku ģimenē, kura, kā tika uzskatīts, bija seno kuršu valdnieku tiešie pēcnācēji. Pēc šīs ģimenes vīriešu līnijas izbeigšanās burmeistari tika ievēlēti brīvciema saimnieku kopsapulcē.

Ķoniņu dzimtu saliedētību noteica arī īpašas relikvijas un rituāli. Par senāko brīvciemu autonomijas proklamāciju iespējams uzskatīt Ķoniņu, Pliķu, Ziemeļu un Kalēju ciemu ģerboņu ievietošanu Lipaiķu baznīcas logos 1664. gadā, kā arī baznīcas zvana dāvināšanu 1678. gadā. Ar šo zvanu par velti tika apzvanīti mirušie ķoniņi, ko iespējams traktēt kā paziņojumu: "Mēs brīvi ieradāmies šajā pasaulē un to arī atstājam brīvi." Ķoniņciema ģerbonis bija uzstādīts arī ozolkoka stabā pašā brīvciemā, lielceļa malā, un vairākas reizes ticis svinīgi atjaunots. Kā stāsta, stabs nogāzies neilgi pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā.

Brīvciemos kā relikvijas tika glabāti gan senie dokumenti, gan priekšmeti, kas tika lietoti dzimtu saliedējošās darbībās. Ķoniņciemā tādi bija milzīgs koka kauss aptuveni sešu litru tilpumā, no kura Peniķi dzīrēs cits citam esot uzdzēruši veselības, kā arī greznā Peniķu pīpe, no kuras svinīgos gadījumos kopīgi smēķējuši dzimtas vīrieši. Pliķu brīvciemā vēl 20. gadsimta sākumā glabājušies seni, grezni ādas segli ar sudraba rotājumiem. Tajos sēdējušas Tontegodu dzimtas līgavas, jājot uz baznīcu laulāties. Sievietes no paaudzes paaudzē mantoja greznās sudraba saktas, ko līgavainis saderinoties dāvināja savai izredzētajai. Saikni ar mirušajiem senčiem nodrošināja veļu mielasti svētbirzīs, kā arī jaundzimušajiem dotie ciltstēvu vārdi: Andrejs, Kristaps, Janis, Jurģis.

Dzimtas godu svešinieku acīs nodrošināja izslavētā ķoniņu viesmīlība. Neviens ciemiņš brīvciemus neatstāja, kārtīgi nepamielots, turklāt ķoniņi viesus pavadīja līdz savu īpašumu robežām. Kristības, kāzas un bēres brīvciemos tika svinētas trīs dienas un ilgāk, piedaloties kuplam viesu pulkam, nežēlojot nedz ēdienus, nedz alu.

Ķoniņu ciemu sadzīvi sagrāva saimnieciskas problēmas, ko ķoniņi paši nespēja atrisināt. Kopš 19. gadsimta vidus katrs saimnieks centās saimniekot kā individuāls zemes īpašnieks, kaut arī visa brīvciema zeme juridiski skaitījās kopīpašums. Aramzeme tika sadrumstalota daudzos nogabalos. Vienai saimniecībai piederēja līdz 30 šādu zemes gabaliņu, kas atradās līdz trim kilometriem cits no cita. Noteiktas robežas tiem netika nospraustas, kas izraisīja daudzus strīdus un nesaticību radu starpā, tomēr reti kurš saimnieks bija pierunājams iedalīt zemi vienā gabalā, jo uzskatīja savu zemi par treknāko. Par kopējām ganībām un mežiem nerūpējās, gaidot, ka viņu vietā to paveiks kaimiņi. Rezultātā Latvijas Republikas valdība 1929. gadā pieņēma likumu par brīvciemu sadalīšanu administratīvā kārtā. Šis likums pieļāva netaisnību pret ķoniņiem, jo ganības un meži tika sadalīti nevis vienlīdzīgās daļās, bet proporcionāli aramzemes lielumam.

Brīvciemu tiesiskā autonomija, nepamatojoties ne uz vienu tiesisko aktu, bija likvidēta jau 1918. gada nogalē kopā ar muižnieku privilēģijām un bez pašu ķoniņu piekrišanas. Tādējādi uz valsts varas patvaļas un ķoniņu saimnieciskās autonomijas nespējas fona izzuda Latvijā visilgāk pastāvējušie pašpietiekamie saimnieciskie veidojumi un pašpārvalde. Pārfrazējot pazīstamo teicienu: "Ja tu nenodarbosies ar politiku, tā nodarbosies ar tevi", ķoniņu vēsturiskā pieredze māca: "Ja tu nebūsi spējīgs pašnoteikties, tavu likteni noteiks cits."

Brīvnieku kopienas Eiropas zemēs


Kuršu ķoniņu kopienai līdzīgas sociālās grupas 9.—19. gadsimtā pastāvēja vairākās Eiropas zemēs. Vairums no tām radās arī līdzīgos vēsturiskos apstākļos: Svētās Romas impērijas perifērijā bija nepieciešami robežu sargātāji, tādēļ imperators respektēja atsevišķu dzimtu un dzimtu apvienību piederīgo personisko brīvību, īpašuma neaizskaramību un pašnoteikšanos. Laika gaitā, bieži vien ar pašu monarhu līdzdalību, brīvība un pašnoteikšanās tika ierobežota vai likvidēta no ārienes.

Brīvnieku kopienu ģenēze aizsākās senajā indoeiropiešu sociālekonomiskajā institūcijā — alodā (Skandināvijā saukta par odalu), kas sastāv no vairākās paaudzēs turpinošās lielģimenes jeb dzimtas, kā arī dzimtas valdījumā esošajiem resursiem, kas nodrošināja dzimtas pastāvēšanu, — saimniecības, zemes, mežiem, ūdeņiem, uzkrājumiem. Aloda ieķīlāšana vai pārdošana nebija iespējama, dzimtas saimnieciskā darbība no ārienes nekādā veidā netika ietekmēta, bet aloda robežas bija neaizskaramas. Tā bija savdabīga, suverēna dzimtas "mazā pasaule". Brīvcilvēka statusu noteica piederība kādam no alodiem, spēja apgādāt un aizsargāt sevi un dzimtu, kā arī kopēja atbildība par dzimtas locekļu nodarījumiem citu dzimtu piederīgajiem. Pēc šīm pazīmēm alods bija identisks Livonijas "tēva zemei".

Attiecības dažādu dzimtu starpā regulēja liecinieku klātbūtnē slēgti abpusēji līgumi. Līgumi un kopējas saimnieciskās intereses veicināja dzimtu apvienību veidošanos. Ģermāņu teritorijās šīs apvienības tika sauktas par zvēresta vai līguma sabiedrībām (vāciski Einigung, Eidgenossenschaft), pēc kristietības pieņemšanas — par draudzēm (vāciski Gemeinde). Dzimtu apvienības lielums parasti nepārsniedza 500 indivīdus. Uz brīvo līgumu pamata tika dibinātas arī tirgotāju apvienības un amatnieku brālības, kas pārsteidzoši līdzinās mūsdienu paju sabiedrībām.

Ieviešoties no Austrumu despotijām aizgūtajam feodālās monarhijas pārvaldes modelim, Eiropas lielākajā daļā dzimtu apvienības tika padarītas par valsts administratīvajām vienībām vai feodālajiem lēņiem, bet iedzīvotāji — par pavalstniekiem vai dzimtcilvēkiem. Frīzu un sakšu apdzīvotajā Ziemeļjūras piekrastē, kā arī Šveices, Švarcvaldes un Bohēmijas kalnu rajonos, pateicoties zemes mazajai auglībai, kas nevilināja feodāļus, valdnieku varas vājumam, kā arī iedzīvotāju varonīgai cīņai pret valdniekiem un to vietvalžiem, brīvās dzimtu apvienības izveidoja pašu pārvaldītas zemes (latīniski universitas) un zemju konfederācijas.

Dzimtu apvienību sabiedrisko dzīvi parasti vadīja divas vēlētas amatpersonas: tiesnesis jeb soģis (frīzu valodā redieva, latīniski consulus, vāciski Richter, Einungsmeister) un kārtībnieks (frīzu valodā talemon, vāciski Einungsvoget). Tiesnesis vadīja tiesas sēdes, pārzināja likumus, izšķīra domstarpības apvienības locekļu vidū. Kārtībnieks izpildīja tiesas spriedumus, ievāca un izlietoja nodokļus, organizēja sabiedriskos darbus un uzraudzīja tiesneša darbību, lai tā būtu taisnīga. Šīm amatpersonām nebija nekādu tiesību iejaukties dzimtu iekšējā dzīvē. Tiesas sēdes notika svētdienās pēc dievkalpojuma īpaši būvētā sanāksmju namā vai zem lieliem kokiem, un tajās ar līdzspriešanas tiesībām piedalījās visi kopienas pilngadīgie (Frīzijā — 25 gadu vecumu sasniegušie), spriestspējīgie godavīri, kuri nebija aptraipījušies ar noziegumu, blēdīšanos vai gļēvulību. Šajās sapulcēs tika lemts arī par visai kopienai nozīmīgu kopdarbu veikšanu — dambju, ceļu, dzirnavu būvi, darbu un izmaksu sadali. Sapulce varēja uzlikt iedzīvotājiem nodokli konkrētam mērķim konkrētas summas apjomā, kas tika sadalīta starp iedzīvotājiem atbilstoši viņu maksātspējai. Ar visu spriestspējīgo iedzīvotāju piekrišanu sapulcēs tika pieņemti arī savstarpējās attiecības regulējoši noteikumi.

Amatpersonu darbība tika stingri kontrolēta. Tiesnešus un kārtībniekus no attiecīgās kopienas locekļu vidus ievēlēja sapulcē katru gadu ap Valpurģiem (30. aprīlis). Iepriekšējā gada amatpersonas pirms vēlēšanām atskaitījās par savu darbu gan mutiski, gan uzrādot kopienai kopējo naudas kasi un rēķinu dokumentus. Ja kopiena ar viņu darbību bija apmierināta, amatpersonas tika pārvēlētas uz nākamo gadu un pie svēto relikvijām nozvērinātas ievērot taisnību un godīgumu. Soģa un kārtībnieka darbs netika algots. Tas bija goda amats, kas godprātīgas pildīšanas gadījumā pārgāja no tēviem uz dēliem. Negodīgas amatpersonas, ja izdevās pierādīt to vainu, nekavējoties tika atceltas no amata un sodītas. Frīzu zemes Brokmeras likumi paredzēja noziedzīga tiesneša un viņa dzimtas izraidīšanu, mantas konfiskāciju un nelieša dzīvesvietas padarīšanu par tuksnesi, norokot tajā visu velēnu. Ditmaršā 1518. gadā tautas sapulce atcēla un sodīja ar nāvi vienu no zemi pārvaldošajiem tiesnešiem, kurš bija apzadzies.

Nākamās tiesas instances un pašpārvaldes līmeņi bija vairāku dzimtu apvienību tiesnešu kopsapulces jeb kolēģijas. Tajās nekad netika spriests par lietām, ko varēja atrisināt dzimtas vai tās apvienības ietvaros, bet gan izskatītas tieslietu apelācijas un risināti jau plašākai teritorijai kopēji saimnieciski jautājumi: spriests par lielu dambju būvi, izšķirti robežu strīdi apvienību starpā. Frīzijā visai frīzu tautai svarīgus jautājumus izlēma tā sauktā Upstalsbomas sanāksme, kurā 11.—14. gadsimtā sapulcējās visu frīzu zemju tiesneši gadījumos, kad šādi jautājumi kļuva aktuāli — vajadzēja noslēgt Vēzeres upes kopējas izmantošanas līgumu ar Brēmenes pilsētu, kodificēt frīzu zemju likumus vai atrisināt bruņotu konfliktu divu frīzu zemju starpā.

Visās brīvo kopienu teritorijās pastāvēja stingras kompetences robežas dažādo pašpārvaldes līmeņu starpā. Divu dzimtu strīds, kurš skāra vienīgi šīs dzimtas vai to valdījumus, līdz zemju konfederācijas tiesnešu kolēģijai varēja nonākt vienīgi apelācijas kārtā. Turklāt nespēja izlīgt savā starpā bez tiesneša starpniecības brīvajās kopienās tika uzskatīta par kauna lietu.

Brīvajās kopienās mērķtiecīgi netika pieļauta karavīru kārtas izveidošanās, kas bija Eiropas zemju monarhu varas balsts. Katra pilngadīga vīrieša pienākums bija dienests zemessardzē ienaidnieka iebrukuma gadījumā, regulāra vingrināšanās kara mākās un personīgo ieroču iegāde. Dzimtu apvienību nodaļas komandēja vēlēts pulkvedis (vāciski Hauptmann) ar neierobežotu varu karadarbības laikā. Brīvās kopienas izvairījās no iebrukumiem kaimiņu zemēs, bet ienaidnieka iebrukuma gadījumos rīkojās ārkārtīgi saskaņoti un nežēlīgi. Ar gariem pīķiem bruņotie, veiklie frīzu kājnieki no slēpņiem veiksmīgi uzbruka smagajiem jātniekiem — bruņiniekiem. Iebrucēji tika iznīcināti ar visiem iespējamajiem līdzekļiem, gūstekņi netika ņemti, bet kritušos pameta guļam kaujas laukā. 11.—15. gadsimtā frīzu un ditmaršu zemessardze vairākkārt sakāva viņu zemē iebrukušos kaimiņu feodāļu — Holandes, Saksijas un Holšteinas grāfu, Brēmenes arhibīskapu un Dānijas karaļu — karapulkus.

Frīzu un ditmaršu zemes 16. gadsimtā tomēr nespēja ilgstoši pretoties biežajiem centralizēto valstu uzbrukumiem. Tās iekaroja Dānijas karalis, Saksijas un Holšteinas hercogi. Bohēmijas brīvciemu apvienības — hodi un karaliskie brīvzemnieki (Künische Freibauern) — 17. gadsimta vidū kļuva par to tiešo kungu, Svētās Romas impērijas ķeizaru, tirgošanās objektiem. Naudas grūtībās nonākušie monarhi brīvnovadus ieķīlāja bagātiem augstmaņiem, kuri centās brīvļaudis padarīt par dzimtcilvēkiem vai nodevu maksātājiem. Tomēr brīvības pamatus — personas un īpašuma neaizskaramību —, kā arī kopienas daļējas pašpārvaldes tiesības brīvnovadu iedzīvotājiem izdevās saglabāt līdz jaunākajiem laikiem.

Raksta autors Agris Dzenis (1972) ir vēstures maģistrs, publicists. Strādājis Latvijas Valsts vēstures arhīvā, Kuldīgas, Tukuma un Kandavas novadu muzejos, individuāli veicis daudzu Latvijas vietu un sociālo grupu vēstures izpēti. Trīs monogrāfiju autors, četru līdzautors. Galvenā pētniecības interese — brīvnieku kopienu vēsture Eiropas zemēs.

Tags

Žurnāls Domuzīme
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form