Foto: Publicitātes foto
Doma laukumu ikdienā šķērso neskaitāmi daudzi – (vietējie, aizrautīgi ciemiņi, Radio ļaudis, visaptveroši jaunieši, steidzīgi pieaugušie un pavisam priecīgi bērni). Drīz tā būs vieta, kur saules gaismai spēlējoties ar kristāliem Doma baznīcas logā, noskaņā (atmosfērā) tiks ietērpts arī laukums, atklājot Kriša Zilgalvja inovatīvo vitrāžu "Ar degsmi par brīvu Latviju".

Šis notikums plānots pavasarī, kad Rīga būs piesātināta ar kultūras galvaspilsētu apzīmējošiem notikumiem. Bet, kas ir tie cilvēki, kas jau šobrīd ļāvuši iedegties par šo ideju (projektu) arī citiem?

Par to sarunā ar Zaigu Pūci – biedrības "Ascendum" valdes priekšsēdētāju. Cilvēku, kas iedrošinājusi arī citus nebaidīties valstiskām pamatvērtībām, pielīdzināt inovatīvu eksperimentu, uzsverot, ka tikai pašam tā pa īstam aizraujoties, iespējams citiem likt sev noticēt.

Kas bija tie faktori, kas 2011. gada maijā ļāva realizēt jaunas biedrības nodibināšanu?

"Ascendum" biedrība - tā ir tā kā mans un Evas Ikstenas - Strapcānes bērniņš. Ideja radās no tā, ka abas jau kopš pusaudžu gadiem aktīvi esam darbojušās dažādās organizācijās, padomēs, iesaistījušās projektos, tāpēc, arī pieaugot, bija sajūta, ka to visu gribas turpināt. Apvienot tās lietas, kas toreiz ļoti aizrāva un, izveidojot biedrību (Ascendo tulkojumā no lat. valodas - tiekties uz augšu), sākt mainīt un veidot valsti tādu, kurā mums gribētos palikt, gribētos dzīvot un strādāt, jūtoties apmierinātiem.

Kaut kādā brīdī kaitinoši likās arī apkārtējo izteikumi par to, ka viss ir slikti un sapratu, ka ir jāsāk kaut kas darīt!

Vai bija viegli nofokusēties uz galvenajiem darbības virzieniem, piepildot izveidoto biedrības telpu ar saturu?

Tad, kad dibinājām "Ascendum" sapratām, ka visticamāk mēs droši vien būtu gribējušas darboties pilnīgi visur un joprojām mums ir tā, ka mums liekas - o, šis arī ir foršs projekts, ko varētu atbalstīt! Bet saprotot kapacitāti, to, ka bijām tikai divas, nodalījām jomas pēc tā, kas mums personīgi likās tuvākas. Izglītība vairāk bija manā interešu lokā, savukārt Evas ampluā - kultūra un pilsoniskā sabiedrība, ar to saprotot nevis tikai sabiedrību, kas piedalās vēlēšanās, bet skatoties plašāk, cilvēkus, kas negaida, bet paši skatās apkārt, satraucas par vidi - dzīvo gatavībā nākt iesaistīties un palīdzēt.

Neilgā laika posmā "Ascendum" ir aptvēris un piesaistījis plaša profila kultūras aktivitātes un izpausmes, taču pašlaik ir sajūta, ka jums visbūtiskākais ir jaunās vitrāžas tapšanas notikums un līdz ar to "Mans Doms" kustība.

Sabiedriskā kustība "Mans Doms" tajā ziņā bija tas vislabākais veids kādā akcentēt pilsonisko sabiedrību, veicinot apziņu, ka cilvēkiem vajadzētu līdzdarboties un sakopt savu pagalmu vai mūsu kontekstā - savu Rīgu, pilsētas sirdi, vai varbūt Latvijas sirdi, sajūtot sevi kā gatavu visā iesaistīties, palīdzēt. 

Tad, kad šī kustība radās - tas bija gads, kad pie mums parādījās stāsts par Ziemassvētku eglīti - Rīgu kā eglītes dzimšanas vietu. Šķiet, ka toreiz Eva patiesībā ieminējās par to, kāpēc mums ir jāizdomā kaut kāds jauns objekts, jauna leģenda, ja tajā pašā laikā mums ir Rīgas Doms - vienīgā katedrāle Baltijā, lielākā Latvijā - mūsu galvenā baznīca, kas ir 800 gadus stāvējusi Doma laukumā kā mūžīgais liecinieks visam, kas vispār šeit ir noticis... Neatkarīgi no reliģiskās piederības, kas tajā brīdī baznīcā dominējusi, tā ir mainījusies, bijusi iesaistīta visos karos. Likās, ka Doms ir pelnījis to, ka viņam kāds pievēršas.

Mūs uzrunāja stāsts par to, ka šī baznīca ir ļoti kritiskā stāvoklī - jumts karājās uz diedziņiem, tornis savukārt sasvēries sešus metrus. Dzirdējām par zvaniem, kas Domam jau sen uzdāvināti, bet tehniskā stāvokļa dēļ tos nav iespējams iekarināt, jo tornis varētu neizturēt. Un, ja ieiet iekšā, tad arī var redzēt, ka tā pati kancele vai ērģeles, kuras tiek restaurētas - tur ir diezgan daudz lietas. Un tu nevari... bezatbildīgi novērsties un pateikt, ka par to ir jāatbild citiem...

Kā jūs nonācāt līdz idejai par vitrāžas projektu?

Viens no virzieniem, ko izveidojām "Mans Doms" darbības struktūrā, bija Patvērums. No vienas puses, ir viegli sasaistīt to ar tām pašām Barikādēm, kad Doma baznīca bija patvērums, bija hospitālis, kur cilvēki sildījās, ēda, aizlūdza, gulēja. Kad mums Doma draudzes mācītājs Elijs Godiņš izstāstīja par to, ka viņiem kādreiz ir bijusi ideja izveidot vitrāžu Marijas kapelā, kas tur iepriekš, vismaz ņemot vērā liecības, nav bijusi, mēs šai domai pieķērāmies. Šī kapela ir vienīgā šobrīd, kurā jebkurā laikā cilvēks bez maksas var ieiet un aizlūgt. Patvērums mūsdienu izteiksmē.

Atceros, kā mēs laukos sēdējām pie tā viena mazā radio aparātiņa. Man bija kādi seši gadi un vienīgais, ko Barikāžu laikā sapratu, ka notiek kaut kas slikts un cilvēki gaida kaut ko svarīgu. Vai to, kā mana vecāmāte raudāja, kad pirmo reizi pa radio skanēja Latvijas himna - es neesmu tur piedalījusies, bet manī šie notikumi vienalga rada kaut kādas emocijas un patīkamas atmiņas. Tā apziņa, ka šobrīd universitāti beidz cilvēki, kas ir dzimuši deviņdesmitajā gadā - respektīvi, viņi nav piedzīvojuši to visu vai arī ir, bet to neatceras, lika aizdomāties un radīt vitrāžu, kas jaunā veidā cilvēkiem radītu asociācijas ar to laiku, ar stiprajiem cilvēkiem un mūsu valsti. Mums šķita, ka kaut ko tādu kā iespaidīgu piemiņas zīmi vai vēsturisku liecību mēs visi esam pelnījuši.

Vai "Degsmei par brīvu Latviju" ir savs rašanās stāsts?

Izsludinājām ideju konkursu visā Latvijā, kurā pieteikties varēja ikviens, jo konkursa nolikums neparedzēja to, ka jābūt sagatavotai vitrāžas skicei jau ar tehnisko risinājumu. No saņemtajiem divdesmit pieciem projektiem, bija viens projekts, kas tik ļoti izcēlās no tā visa. 

Jaunā arhitekta Kriša Zilgalvja darbs kaut kādā mērā apvienoja to visu, kas bija atsevišķi satopams arī citu dalībnieku pieteikumos. Man liekas, ka tas, kas komisiju visvairāk uzrunāja, bija tie vitrāžas izpildījumā paredzētie 2,4 vai 2,6 miljoni kristālu gabaliņi, simbolizējot cilvēku skaitu, kas Barikāžu laikā Latvijā dzīvoja, iedalot cilvēkus pēc pārliecības, nevis tautības.

Tajā brīdī, kad jūs gājāt uz baznīcu piedāvāt ideju par šo jauno kustību, vēloties Domu attīstīt vēl nebijušā veidā, vai cilvēki bija atvērti?

Ja godīgi es nejutu nekādas pretrunas, patiesībā tieši otrādāk - jutu ļoti lielu ieinteresētību par to, ka kāds ir izrādījis tādu interesi! Tas grūtākais bija sākumā pārliecināt, ņemot vērā, ka mēs bijām arī jauna organizācija, par to, ka mēs neesam kaut kādi trakie jaunieši, kas paši īsti nesaprot, ko dara. Arhibīskaps deva projektam savu svētību, bet tā īstā realizācija, kad mēs sākām organizēt pirmo koncertu, bija pēc ilgāka laika, nevis tāpēc, ka viņi, baznīcas pārstāvji, nebūtu atsaucīgi, drīzāk tāpēc, lai mēs viens otru labāk iepazītu.

Arī mums ar Evu bija diezgan daudz jaunumu - saprast, ka kaut kas notiek tā, bet citas lietas atkal citādi. Un tieši tāpat arī otrai pusei - Elijam Godiņam, kurš ir Doma dekāns, Kasparam Upītim - viņi arī bija ļoti piesardzīgi, bet izrādījās, ka mēs esam gatavi spēlēt vienas un tās pašas notis - gatavi saprasties.

Kas ir tā pievienotā vērtība, ko jums Domā ir izdevies radīt?

Ar šo projektu "Mans Doms", mēs šajā vietā sākām darīt nebijušas lietas - rīkot laicīgās mūzikas koncertus, atklājot cilvēkiem Doma lieliskās akustikas pasauli, savukārt mūziķiem jaunu platformu, kur uzstāties. Patiesībā viņi vienmēr ir priecīgi par iespēju šajos mūsu rīkotajos pasākumos piedalīties, spēlēt, un man pat ir sajūta, ka tas ir mazliet kā rausties uz Operas skatuves - tas ir kaut kas īpašs un gaidīts.  Baznīcas dārzā vasarā rīkojam arī brīvdabas kino vakarus naktī, kad cilvēkiem ir iespēja sēdēt dārzā siltumā pašā Vecrīgas kodolā pilnīgā mierā un klusumā, baudot latviešu jauno režisoru mākslu kā šovasar. Par mūsu aktivitātēm priecājas arī mākslinieki, jo viņiem ir iespēja izstādīties arī ārpus galerijām - citā vidē brīvā dabā, ar savādāku interjeru apkārt, kas, manuprāt, daudziem dod kādu labumu.

No vēsturiskā aspekta skatoties, Doms - tā ir pirmā skola, pirmā tāda centrālā Rīgas pilsētas vieta. Tas bija tas, ko mēs gribējām panākt, ka tā baznīca iedzīvinās un kļūst par tādu kultūras vietu arī mūsdienās, ka tā nav tikai vieta, kur draudze svētdienās sanāk vai vieta, kuru 18. novembra rītā rāda pa televizoru - ka tā ir Latvijas sirds!

Vai cilvēku atsaucība gan finansiālā, gan emocionālā ziņā bija tāda kā cerēts?

Īstenībā jā. Es pat teiktu, ka atsaucība bija varbūt lielāka nekā mēs sākumā bijām gaidījuši, jo tajā brīdī, kad mēs uzrunājām mūziķus 2012. gada 3. maija koncertam, mums reāli bija tikai ideja, mākslinieks un komisija, kas bija apstiprinājusi "Ar degsmi par brīvu Latviju" skici - mums pašiem pat tobrīd varbūt ideja likās mazliet utopiska. 

Izrādījās, ka patiešām visi bija tik ļoti pozitīvi un patriotiski aizkustināti par šo projektu, ka nebija grūti viņus pārliecināt un sarunāt. Bez daudzo mūziķu atbalsta toreiz nekas nebūtu sācies! Savukārt nauda, kas koncertā tika saziedota, bija mazliet vairāk nekā trīs tūkstoši latu - it kā nekas daudz, bet tas bija tieši tik daudz, lai mēs varētu uzsākt pirmo posmu - lai arhitekts Krišs varētu aizbraukt uz Londonu, aprunāties ar inženieriem, pie kuriem viņš mācās - saprast, kā procesu virzīt tālāk. 

Un ar katru to nākamo posmu bija tā, ka - kā mēs mazliet naudiņu savācam, tā to visu virzījām uz priekšu. Un tad, kad tas virzās uz priekšu, ir jau kaut kāds taustāms materiāls, kaut kāda bilde, reālāka skice, precīzāki tehniskie risinājumi. Un ar katru brīdi paliek vieglāk un vieglāk izskaidrot cilvēkiem, kas tad beigās tas būs, kā izskatīsies, no kā sastāvēs.

Patiesībā līdz pat šim brīdim, cik mēs esam runājuši, stāstījuši par "Mans Doms" projektu, cilvēki vienmēr ir sajūsmā! Interese ir no visām malām - politiķi, bērni, mūziķi, mākslinieki, vienkārši cilvēki, cilvēki, kuri ir piedalījušies barikādēs, tādi, kuri tikai dzirdējuši stāstus... 

Daudzus kaut kā tas uzrunā. Un šī lielā atsaucība arī mums pašiem deva pārliecību par šo projektu, jo līdz tam mēs zinājām, ka mums tas ir būtiski, bet nekad jau nevar zināt vai arī citiem tā liksies. Tajā brīdī, kad tik daudz cilvēku bija gatavi mūs atbalstīt, mēs sapratām - esam trāpījuši uz to jautājumu, kas ir svarīgs lielai daļai sabiedrības.

Patiesībā tā ideja ir tāda, ka tos 70 000 latu savācam vitrāžai, bet neapstājamies pie tā - cilvēki var turpināt ziedot Domam. Jo kā jau es minēju - ir ērģeles, ir kancele, kas prasa restaurāciju - ir ļoti daudzas lietas, kas tur vēl ir. Tā kā Ķelnes katedrāle - es pāris reizes esmu tur bijusi - viņa vienmēr ir stalažās - ir tā sajūta, ka no viena gala to pabeidzot, no otra gala sāk atkal restaurēt.

Rodas sajūta, ka visiem projektā iesaistītajiem cilvēkiem vitrāžas tapšana ir patiešām svarīga.

Tas, kas visu komandu vieno - tā ir pārliecība par to, ka tas ir būtiski. Līdz ar to viņi paši to dara ar tādu lielu iedvesmu un aizrautību, arī tāpēc, ka tas ir valsts līmeņa piemineklis. Iespējams ir pagājis pārāk mazs laiks, lai mēs paši to novērtētu, bet divdesmit gadi, tas tomēr vairs nav tik maz - droši vien būtu jāsāk apzināties, kā vienā konferencē teica Žanete Ozoliņa: "Mums ir tāda tendence bērt virsū smiltis uz saviem panākumiem, ka nav brīnums, ka zem tām lielajām smilšu čupām mēs arī vairs neredzam, kas ir tas labais, ko mēs esam izdarījuši". Tas, ko mēs mēģinām panākt - noslaucīt tās smiltis no šī notikuma un pavērst cilvēku skatu uz to vēlreiz, liekot saprast, ka tas bija nozīmīgi. 

Es esmu dzirdējusi, ka daudzi cilvēki saka, ka viņi ir vīlušies, arī Barikāžu dalībnieki mēdz dažreiz ieminēties, ka, ja viņi toreiz būtu zinājuši, ka tā valsts būs šāda, viņi nebūtu gājuši... Es nezinu, kas ir tas, kas šajos cilvēkos tā runā, jo man liekas, ka viņiem ir jābūt lepniem par to, ko viņi ir izdarījuši! Es pilnīgi noteikti esmu apmierināta, ka dzīvoju brīvā Latvijā. Priecīga, ka es varu kaut vai paņemt mugursomu un ar stopiem aizbraukt līdz Parīzei vai Vācijai. 

Tajā laikā, kad mēs bijām Padomju Savienībā, tas vienkārši nebija iespējams. Man liekas, ka cilvēki ātri aizmirst to slikto - viņiem šķiet, ka tas ka, toreiz pabeidzot vidusskolu un iestājoties tehnikumā, tu zināji, ka pēc tam strādāsi blakus fabrikā, ka šī izkalkulētā nākotne bija labs modelis. Jā, stabilitāte ir ļoti liels pluss, bet man liekas, ka tas ir tā kā pārdot valsti par desu! To var darīt, bet tas ir stulbi.

Es nekautrējos salīdzināt to ar Brīvības pieminekli, jo nav nekas lielāks, kas mums pēdējos gados no jauna iedzīvojies valsts līmenī, kur visa tauta spējusi vienoties. Tas ir milzīgs notikums mūsu paaudzei!

Vai vitrāžas mērķauditorija ir tā laika notikumu dalībnieki vai vienlīdz visi iedzīvotāji, cenšoties saglabāt viņu saikni ar Barikāžu notikumiem?

Tā vairāk ir domāta Latvijas iedzīvotājiem, kas dzīvo tagad un tiem, kas vēl dzīvos kā tāds foršs piemineklis par to, ko mēs varējām! Mūsu tautas varēšanas un drosmes atgādinājums - ka paskaties un redzi - mēs taču toreiz, bijām varoši un vienoti.

Man jau grūti teikt, droši vien Krišs varētu pateikt precīzāk, par to, kāda tā vizuāli izskatīsies, bet tā kā es to redzu, kaut vai tikai tīri no tehniskā viedokļa - vitrāžas izskata maiņu atkarībā no saules gaismas vai apgaismojuma - man liekas, ka tas ideoloģiski sasaucas ar visu ideju - gan "Ascendum" tiekšanos augšup, gan cilvēku cerībām - mijiedarbība ar gaismu, gaišums, pozitīvisms, kaut kas tāds, ar ko mums jālepojas.

Vitrāžas tehniskais risinājums - tā ir vienīgā tāda veida vitrāža visā pasaulē - tas ir kaut kas jauns, kaut kas pilnīgi nebijis. Ja mēs runājam par tiem pašiem tūristiem, kas brauc, tad, lai viņi brauc un paskatās, cik mēs bijām gudri un oriģināli ne tikai izdomājot Via Baltica, bet arī radot jaunu pieminekli.

Tagad līdz pavasarim vēl ir vajadzīgi 8 000 latu. Kur cilvēki, kas ir iedvesmoti un grib atbalstīt var noziedot naudu vitrāžai?

Jebkurā brīdī var ieiet "Mans Doms" mājaslapā, kur ir izveidota tiešsaistes ziedošanas platforma, ziedot, zvanot uz speciālo tālruni vai ar pārskaitījumu - jebkādā no šiem veidiem cilvēki var atbalstīt šo vitrāžas ideju.

Savukārt janvārī mēs brauksim uz reģioniem pie Barikāžu dalībniekiem un citiem cilvēkiem, lai pastāstītu par šo projektu, lai arī viņiem ir iespēja uzdot kaut kādus jautājumus vai klātienē iepazīties ar arhitektu Krišu un citiem projektā iesaistītajiem.

Un pēc tam, kad noslēgsies šī ziedošanas kampaņa, "Mans Doms" turpinās darboties tā kā līdz šim - būs koncerti, būs izstādes - tikai visi ienākumi tiks kaut kam citam.

Domam vajag daudz! Tas nav tik vienkārši kā uzcelt māju - tā ir restaurācija un, es domāju, ka jebkurš cilvēks zina, ka atjaunot kaut ko senu - tas vienmēr ir dārgāk, nekā nojaukt un uzcelt jaunu. Lai Domu savestu kārtībā, ir vajadzīgi vairāk nekā 30 miljoni - liela summa, ko visticamāk nevaram savākt, bet mēs kā sabiedrība varam atkal pielikt to savu roku, protams, varam mēģināt caur Eiropas Savienības projektiem, varbūt kaut ko var darīt valsts, kaut ko pašvaldība, bet arī mēs - cilvēki, varam darīt! Un tie mazie gabaliņi, kādos mēs sadalām - kāds varbūt var teikt - tikai kancele vai tikai ērģeles, bet tas ir svarīgi!

Tās pašas ērģeles - tajā laikā bija lielākās Eiropā - tās joprojām ir ļoti svarīgas un nozīmīgas. Es esmu bijusi ekskursijā pie Doma ērģelēm, kur prezentē kā viņas darbojas - tas ir prātam neaptverami! Man liekas, ka tā ir to laiku programmēšana. Manuprāt, mums par to visu ir jāparūpējas, lai mēs to visu saglabātu nākamām paaudzēm, parādot, ka ne tikai datori mūsdienās ir kaut kāds tehnoloģijas brīnums.


Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!