"Muzeja apkārtnē ir apmēram 80 avotiņu. Tad nu šie ūdeņi dažkārt izstrādā savus trikus. Viens no lielākajiem bija 2002. gadā notikušais pilskalna lavīnveida noslīdējums. Esam pat izveidojuši izstādi par šo gadījumu," laikrakstam stāstījusi muzeja direktore Anna Jurkāne.
Viņa arī norādījusi, ka pašlaik pilskalna situācija ir stabila un tam regulāri veic novērošanu. "Tad, kad ūdens līmenis ceļas, lielā pils aka reaģē kā barometrs. Tajā ievietots sūknis, kas, ūdens apjomam pārsniedzot normu, ieslēdzas un noregulē to. Tādējādi mazinās spiediens uz pils pamatiem," avīzei skaidrojusi muzeja direktore.
Muzejs joprojām ir Latvijas apmeklētāko vietu topā, bet 42 hektārus lielā objekta valsts dotācijas lielākā daļa aiziet nomas maksas dzēšanai, pārējais paliek, lai segtu vien daļu no komunālo, elektrības un apsardzes pakalpojumu maksājumiem.
"Situācija principā kopš 2010. gada, kad muzejs bija bankrota priekšā, nav mainījusies: valsts dotācija lielāka nav kļuvusi, un uz to palielinājumu neceram. Taču esam pārkārtojuši darbu, galveno akcentu liekot uz apmeklētājiem. Strādājam bez brīvdienām un svētku dienām, lai tikai vairāk nopelnītu. Esam ar tūrisma firmām noslēguši 75 līgumus par tūristu piesaisti, un rezultāti ir. Šā gada pirmajā ceturksnī mūs ir apmeklējuši vairāk nekā 12 000 cilvēku," "Neatkarīgajai Rīta Avīzei" teikusi Jurkāne un piebildusi, ka tas nav pareizi, ka no dotācijas nekas nepaliek pāri attīstībai.
"Kādus gadus jau tā var dzīvot, taču drīz tas atsauksies uz ekspozīciju kvalitāti, bet vēl tālāk – jau uz apmeklētāju skaitu," bildusi Jurkāne.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
