Gunta Grīva beigusi Franču liceju (tolaik 11. vidusskola) un vienu gadu studējusi franču valodu LVU Svešvalodu fakultātē, taču kopš piecpadsmit gadu vecuma vēlējusies kļūt par aktrisi. Tāpēc 16 gados iestājusies Tautas kinoaktieru studijā. Gaidot uzņemšanu Konservatorijas Teātra fakultātē, izmantoja laiku lietderīgi un turpināja apgūt franču valodu. "Man ir bijis tikai viens mērķis un tam pakļauts viss" – viņa atzinusi.
Gunta Grīva ir Dailes teātra 7. studijas audzēkne, teātrī ienāca 1982. gadā. Diplomdarbā – Oskara Vailda komēdijas "Cik svarīgi būt nopietnam" iestudējumā – viņa spēlēja lēdiju Brekneli. Bet Guntas Grīvas mīļākā loma bija Džozija Jūdžina O' Nīla lugas "Mēness likteņa pabērniem" iestudējumā, ko tika nospēlēta vairāk nekā divsimt reižu.
"Jau studiju gados es atradu Jūdžina O' Nīla lugu "Mēness likteņa pabērniem", kura bija tik tuva maniem personiskajiem pārdzīvojumiem, un es nolēmu, ka man ir jānospēlē Džozija, lai es pierādītu, ka varu būt aktrise. Atkal caur šaubām un neticību, bet tomēr manā pirmajā sezonā teātrī es to atļāvos piedāvāt režisoram Jurim Kalniņam diplomdarbam un tā tapa šī izrāde," dzīves gājumu aprakstot, atcerējusies Gunta Grīva.
Par abām šīm lomām Latvijas Teātra biedrības rīkotajā jauno aktieru skatē (oficiāli – Vissavienības teātru darba skate ar radošo jaunatni) aktrise guvusi žūrijas komisijas atzinību un saņēmusi LTB balvu; tādu pat atzinību guvusi 1986. gadā – par Mades lomu Māras Zālītes "Tiesā" (1985) un Meiteni dzejas kompozīcijā "Sauciet to par teātri" (1986).
Citas Guntas Grīvas lomas: Ilze Rūdolfa Blaumaņa "Pazudušajā dēlā" (1983), Meitene Sudrabu Edžus "Dullajā Daukā" (1986), Ērika Nezina Mārtiņa Zīverta "Čūskā" (1989), Roza izrādē "Dejas Lūnasas svētkos" (1993), Eižēnija Ž. Feido "Pie galantās vāverītes" (1994), Otrā aktrise Andreja Upīša "Sūnu ciema zēnos", kas pirmizrādi piedzīvoja 1999. gadā un repertuārā bija līdz pat 2007. gadam.
Dailes teātra aktrise un skatuves kustību pedagoģe Ērika Ferda novērtēja Guntas Grīvas plastiskumu (mākslas vingrošana), un bija noskatījusi viņu par sava darba turpinātāju gan teātrī, gan Konservatorijā. Trīs gadus Gunta Grīva bija Ērikas Ferdas asistente, tomēr pedagoģiskajā darbā viņa sevi neredzēja.
1994. gadā Gunta Grīva pieņēma lēmumu pamest štata aktrises vietu, taču ar Dailes teātri bija saistīta vēl daudzus gadus. Jaunus izaicinājumus Gunta Grīva atrada citur – skaistumkopšanas biznesā, pēc tam restorānu biznesā, viņa bijusi studiju biedra Andreja Žagara Jaunā restorāna vadītāja. Pēc tam strādāja Francijas kultūras centrā. 2004. gadā piedalījās konkursā uz Dailes teātra direktora amatu. 2005. gadā Latvijas un Francijas kultūras festivāla "Pārsteidzošā Latvija" ceļojošajā izstādē "Runājošie akmeņi" dzeju simbolizējošais akmens "runāja" Guntas Grīvas balsī, viņa lasīja Vizmas Belševicas dzeju franču valodā. 2009. gadā Gunta Grīva piedalījās Francijas kultūras centra veidotajā bilingvālajā projektā – Margaritas Dirasas "Nāves slimības" izrādē – lasījumā, viņai līdzās bija franču aktieris Olivjē Penjē.
Gunta Grīva filmējusies arī vairākās latviešu filmās "Izpostītā ligzda", "Svešs gadījums", "Svītas cilvēks" un "Mana ģimene", bet daudziem aktrise būs palikusi atmiņā, pateicoties Jura mammas lomai Lūcijas Ločmeles filmā "Saulessvece", par to 1986. gadā viņa saņēma "Lielo Kristapu" kategorijā "Labākā aktrise otrā plāna lomā".
"Es ticu, ka dzīvē viss atmaksājas. Katram sirdī jāglabā savs svētums," tā teikusi aktrise.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
