Labākais tulkojums: Maima Grīnberga 'Vecmāte'

Tulkotāja no igauņu un somu valodām, publicēto grāmatu skaits pārsniedz 30, saņēmusi Jāņa Baltvilka balvu par bērnu un pusaudžu literatūras tulkošanu, 2009. gadā ieguvusi Igaunijas-Latvijas tulkotāju balvu, arī Latvijas Literatūras gada balvu 2009 par Miko Rimminena „Alus tarbas romāna” latviskojumu. 2010. gadā saņēmusi Somijas Lauvas Ordeņa bruņinieka ordeni.

Dace Rukšāne: "Apbrīnoju, kā Maima Grīnberga spējusi uztvert Katjas Ketu valodnieces prasmes, jo romāns sarakstīts ne tikai daļēji izdomātā un modificētā dialektā, bet arī iekļauj sevī neskaitāmus Ketu izdomātus jaunvārdus. Tulkotāja ar šiem mežģiem tikusi galā brīnišķīgi un baudīgi – romāns lasāms kā perfekta melodija, kur ievērots gan ritms, gan skaņas augstums, gan tonis."

Arvis Viguls: "Romāns ar spilgtu un neaizmirstamu galveno varoni. Pat ja protagonistes rīcība var šķist nepieņemama, mēs esam gatavi viņai sekot, lai kurp sižets mūs vestu. Ja tam pievieno Katjas Ketu poētiski uzlādēto valodu un Maimas Grīnbergas lielisko tulkojumu, iegūstam vienu no spilgtākajām pērnajā gadā latviešu valodā izdotajām grāmatām."

Ilmārs Šlāpins: "Saskārusies ar uzdevumu, kur konvencionālās tulkošanas metodes izrādās nekur liekamas, Maima Grīnberga ir veikusi varoņdarbu un radījusi jaunu valodu, kādā runā Katjas Ketu neparastā karalaika romāna varoņi. Šajā grāmatā itin viss ir negaidīts, šokējošs un skarbs – sākot ar fizioloģisku detaļu aprakstiem un beidzot ar vārdu jaunveides principu varmācīgu implantēšanu lasītāja smadzenēs. No oriģināla šī grāmata atšķiras ar to, ka latviešu lasītājs ir teju vai piespiedu kārtā padarīts par tulkojuma līdzautoru – liekot tam atkodēt un pārkodēt ne tikai sižeta samezglojumus, bet arī teikumus. Citādi grāmatu izlasīt līdz galam nav iespējams."

Ieva Lešinska: "Apbrīnojama ir tulkotājas Maimas Grīnbergas spēja radīt jaunus, ticamus latviešu valodas paveidus, atdarinot dažādus somu valodas dialektus. Iezīmējusies jau Veines Linnas "Nezināmā kareivja" tulkojumā, tā vēl jo spilgtāk atklājas drūmi sirreālistiskajā Katjas Ketu romānā "Vecmāte", padarot tās varoņus latviešu lasītājam savādi pazīstamus. Tieši valoda lielā mērā ir tā, kas "Vecmāti" padara neaizmirstamu kā spilgtu vai pat baismīgu sapni."