Pēc pirmā albuma "Tru" iznākšanas, pēc "mega" panākumiem bija tāda kā apstāšanās. Kas tagad būs? Pagāja divi gadi. Albums ir izdots un prezentēts pārpildītā "Palladium" koncertzālē.
Ar "Instrumentu" mūziķiem Reini Sējānu un Jāni Šipkēvicu tiekamies grupas ierakstu telpā "Tru Music Studio", kas mājvietu atradusi klusā Pārdaugavas ieliņā. Abi puiši izskatās noguruši. Ir saprotams, jo pēdējā laikā aizvadīti vairāki svarīgi pasākumi gan albuma ieraksta laikā, gan pēc tā prezentācijas. "Nesen atbraucām no Maskavas," saka Jānis. Tur esot bijusi jauna kluba atklāšana, kur "Instrumenti" spēlējuši kā goda viesi. Sagaidīti labi, zāle pilna, klausītāji uzticīgi. Tur ir grupas fani. "Koncertējot Krievijā, uzrodas tāda ilgtermiņa publika," secina Reinis. Viena meitene pat esot dziedājusi viņu dziesmas latviešu valodā.
Delfi: Jūsu uzstāšanās vienmēr ir skatuviski pārdomātas. Nereti tieši tas koncertos pietrūkst grupām, ģitāras jau grab uz goda, bet par skatuves tēlu ir aizmirsts. Vai jūsu gadījumā par to rūpējas kādi speciālisti?
Jānis: Gala lēmumu pieņemam mēs. Mums ir labi draugi, kas ir spēcīgi savās radošajās izpausmēs. Lāsma Lagzdiņa, Kristaps Epners, Uģis Olte, kas to visu vēro ar režijas aci. Uģis ir arī video klipa režisors. Kaut kur iekšēji rodas tādas vīzijas, kā tam vajadzētu izskatīties uz skatuves, un tad šīs vizuālās idejas mēs cenšamies realizēt.
Reinis: Scenogrāfija un vispār skatuviskais ir stipri vienoti ar mūziku. Tas ir tāds fīlings. Mēs to tā izjūtam. Nav tā, ka esam šo pakalpojumu nopirkuši no kāda speciālista.
Delfi: Kā jūs varētu noformulēt to vēstījumu, kuru no skatuves vēlaties nodot publikai?
Reinis (pēc pauzes): Lai cilvēki padomā. Dažām grupām tas ir svarīgi, lai viņu publika pēc koncerta būtu, piemēram, jautri. Mums ir savādāk. Mēs ar mūziku gribam iedot savus impulsus tādai kā domu formai.
Jānis: Man šķiet, ka svarīgi ir, lai cilvēks piedzīvo kaut kādu mūzikas brīnumu. Lai viņš savā ziņā pazūd no laika un telpas. Mēs meklējam šos līdzekļus. Patiesībā mēs uz skatuves paši tā jūtamies. Un tur ne vienmēr nosakošais ir skatuves iekārtojums, gaismas vai kostīmi. To var panākt arī spēlējot flaneļa kreklā.
Vaicāti par to, kuru no koncertiem var nosaukt kā pašu labāko "Instrumentu" pieredzē, abi grupas dalībnieki sasmejas. Atbilde esot gatava – tas ir pirmais koncerts un pēdējais. Pirmais esot bijis Toma Grēviņa diskotēkā uz "Noasa". Toreiz esot nospēlētas visas četras grupas dziesmas. Tagad par atskaites punktu varētu uzskatīt koncertu "Arēnā Rīga". Šo nepilnu četru gadu laikā "Instrumenti" paši atzīst, ka ir paaugušies. Programma ir noslīpēta, tehniski sagatavota. Ir prieks par izdarīto darbu.
Grupas pirmsākumos abi tās dalībnieki uz skatuves kāpa ar pandas maskām. Savienojumā ar tādām dziesmām kā "Apēst tevi" tas varēja radīt iespaidu, ka mūziķi spēlējas ar publiku. Taču vienā brīdī pandas maskas tika atstātas plauktā.
Jānis: Nu, jā. Tās ir tādas emocionālas restes, kas tev priekšā. Ir tikai acis, ar kurām komunicēt ar publiku.
Reinis: Tajā brīdī, kad skatījāmies koncertu galerijas, konstatējām, ka visas bildes ir identiskas, ka nevar atšķirt to sajūtu, kāda toreiz ir bijusi, mēs sākām aizdomāties. Vēl arī mēs sapratām, ka pandiņu tēls ir tik sasodīti spēcīgs, ka zem šī logo varam noslīkt kā mūziķi.
Delfi: Kurš no jums abiem grupā ir ideju ģenerators?
Jānis: Mums nav viena ideju ģeneratora. Tāpēc jau mēs esam divi... Nu jau trīs, kopā ar Gati Zaķi.
Delfi: Bet radoši strīdi starp jums notiek?
Reinis: Jā, protams. Tādās tipiskās grupās, kurās ir pieci cilvēki, viens pie mikrofona ir dziesmu autors, pārējie spēlē savus instrumentus, tur tādi strīdi ir mazāk. Šajā gadījumā ir savādāk.
Delfi: Kā bija "Cosmos" sastāvā? Tur jūs bijāt vairāk nekā divi.
Jānis: Tas ir skaidrs, ka lielākos sastāvos šī hierarhija ir nepieciešama. Tāda izveidojās. Bet dabiskā veidā. Tas, ka šobrīd es vairāk dziedu, nenozīmē, ka esmu līderis. Muzikālā ziņā varētu teikt, ka līderis ir Reinis, taču kopā sanāk balanss.
Delfi: Vai šo te balansu jūs atradāt jau "Cosmos" laikā un tāpēc nolēmāt izveidot grupu?
Jānis: Ar "Cosmos" mēs daudz ceļojām. Sanāca tā, ka mēs ar Reini bieži tikām likti vienā viesnīcas istabā. Atklājās, ka muzikālās gaumes ir līdzīgas. Abi fanojām par Pīteru Gabrielu. Tāpat arī runājām par nākotnes vīzijām.
Delfi: Kādas jums toreiz bija nākotnes vīzijas?
Reinis: Atzīšos. "Cosmos" laikā mani nepameta sajūta, ka esmu ceļā uz kaut kādu nākamo līmeni. Mana mīlestība pret dzīvajiem instrumentiem, bungām bija tik mežonīga, ka sapratu – es nevaru sevi iedomāties, darot to, ko toreiz darījām, kā vienīgo. To es sāku izjust pilnīgi fiziski. Signāls bija tik spēcīgs, ka es ieraudzīju daudzus mīnusus tajā, ko daru, un daudzus plusus tajā, ko varētu darīt. Šipītim (Jānim Šipkēvicam – red.), acīmredzot, tās izjūtas bija līdzīgas. Kaut kādā brīdī mēs abi sagadījāmies vienā laivā.
Jānis: Jā, bez "Cosmos" viss būtu bijis savādāk. Tā pajukšana arī nebija tāpēc, ka mēs būtu sākuši strīdēties. Joprojām mums ir kolosālas attiecības. Tur bija daudz interesantu muzikālu ideju.
Reinis: Tas bija super laiks. Jaunības dienas.
Abi "Instrumentu" mūziķi ir ieguvuši akadēmisku muzikālo izglītību. Vaicāti, kā tas ietekmē viņu radošos meklējumus šobrīd, abi atzīst, ka akadēmiskā bāze tikai palīdz. Turklāt Reinis secina, ka viņam pat ir divas muzikālās izglītības – viena, kas nāk no skolas kabinetiem, otra, kas saņemta no grupas "Pērkons", kurā muzicē viņa tēvs Leons Sējāns. "Es biju sīks, un daudzas lietas sevī ielaidu tīri zemapziņas līmenī," atzīst Reinis, piebilstot, ka kopš tā laika ļoti labi sevī sajūt šo rokenrola graudu. Tomēr mūziķu vidē šad tad nākas novērot arī "smagus gadījumus", kad akadēmiski mūziķi mēģina lēkāt un izpildīt to, kas viņiem pilnīgi nesanāk.
Delfi: Jūs darāt darbu, kas jums patīk un izdodas, bet tomēr koncerti, pasākumi, ieraksti prasa enerģiju. Kas jums sagādā prieku ārpus "Instrumentiem"?
Jānis: Man patīk instrumenti visplašākajā nozīmē. Es stundām ilgi varu staigāt pa veikalu un pētīt zāles pļaujamos, urbjus, zāģus, cirvjus. Tajā brīdī man ir tauriņi vēderā. Man patīk pļaut zāli, domāt, kā kaut ko tehniski atrisināt. Man tētis uzskata, ka katram ir jādara tas, kas viņam ir jādara. Ja vajag pielikt plauktu, tad jāizsauc plauktu pielicējs. Bet, sākot pieaugušā un ģimenes dzīvi, es sapratu, ka tas ir interesanti. Visādus darbiņus tu vari izdarīt pats, nesaucot nevienu palīgā. Vēl piemērs ir Reiņa tētis, kurš pats savām rokām ir uzcēlis māju. To es apbrīnoju.
Reinis (lepni): Mans tētis pats taisīja arī instrumentus. Bungas, flīģeli... Man arī patīk darboties pa māju. Mūsu ikdienas darbs ir pārāk gaisīgs, mūzikā rezultāts ir citādi tverams. Bet, nopļaujot zāli vai iztīrot dīķi, tu redzi taustāmu rezultātu. Man ir māja ārpus Rīgas, divi sunīši, un tā ir tā miera doza, kas ir nepieciešama. Līdz ar to neizveidojas tas, kas varbūt izveidojas dažiem cilvēkiem – uzkrājas stress, sāk drebēt rokas, parādās nepieciešamība kaut kur izbraukt. Miera doza reizi pa reizei ir vajadzīga katram.
Vaicāti, kā abi kungi iztēlojas savu nākotni pēc gadiem desmit, Jānis un Reinis vienojas atbildē, ka par nākotni, viņuprāt, domā cilvēki, kas dara vienu, bet sapņo par ko citu. Tieši tāpēc viņi novēl katram nemelot sev un nodarboties ar to, ko saka sirdsbalss. Gan Jānis, gan Reinis tā arī cenšas iekārtot savu dzīvi. Varbūt tieši tāpēc ir "Instrumenti" un tieši tāpēc grupas radītais ir baudāms publikai Latvijā un ārpus tās.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
