Klausītājam, kas par jaunu mūziku uzzina no skaļām preses relīzēm, varētu šķist, ka viens no visu laiku izcilākajiem Latvijas mūzikas inovatoriem, Ingus Baušķenieks, pēc pēdējā solo albuma "Sentiment Et Mélancholie" (2015) ir pazudis no apvāršņa. Nav vis.
Pēdējos gados Ingus ir bijis sev neraksturīgi aktīvs digitālajā platformā "Bandcamp", gan izdodot vairākus jaunus singlus, piemēram, savam tētim – gleznotājam Auseklim Baušķeniekam – 110. gadadienas jubilejā veltīto dziesmu "Tētis būvē radio", gan apkopojot un izdodot digitālās versijās dažādus iepriekš neizdotus vai maz zināmus ierakstus no savas plašās diskogrāfijas. 30. decembrī pašam Ingum bija dzimšanas diena, un tā vietā, lai apdāvinātu citus, viņš apdāvināja klausītājus, izdodot īsu, bet ļoti interesantu izlasi no saviem muzikālajiem piedzīvojumiem ārpus "Dzeltenajiem pastniekiem".
Tas, ka Ingus Baušķenieks, būdams pārliecināts vinila un lenšu piekritējs, kurš, kā man savulaik stāstīja kolēģis Uldis Rudaks, pat neļauj izmantot mobilos telefonus savā mājas studijā (drošs paliek nedrošs – ja nu virtuālie signāli ko neizdara analogajiem ierakstiem), ir pievērsies "Bandcamp", ir vienlaikus mīļi ironiski un tomēr arī loģiski. "Bandcamp" ir mūziķus visvairāk atbalstošā vietne no visām straumēšanas platformām, tiesa, tad, ja jūs tiešām iegādājaties kaut ko no mūziķa piedāvātā, jo cigaretēm vai rīsiem pietrūkstošie padsmit centi gadā, ko piedāvā, piemēram, "Spotify", te nestrādās. Starp citu, sākoties Covid-19 pandēmijai, portāls pat katra mēneša pirmajā piektdienā no pārdotā apjoma neiekasēja sev ne centa, visu atdodot konkrētajam mūziķim. Šī ir maza atkāpe un aicinājums klausītājiem atbalstīt mūziķus, jo šī akcija turpināsies arī šogad.
2004. gadā paša izveidotajā izdevniecībā "Ingus Baušķenieka Ieraksti" jeb "IB Ieraksti" mūziķis izdeva savu labāko dziesmu izlasi ar nosaukumu "Nezināmais šedevrs (1988–2003)", kas tolaik tika laista klajā šobrīd jau izzūdošajā kompaktdiska formātā. Tajā patiešām bija apkopotas teju visas populārākās Baušķenieka solo dziesmas, ieskaitot arī slavenos duetus ar bijušo sievu Edīti. Šī izlase tieši tā arī skanēja – hrestomātiski.
Lielākā atšķirība starp "Nezināmais šedevrs (1988–2003)" un "When I'm Sixty-Four (1988–2020)" ir nevis angliskajā nosaukumā un klāt nākušajos 17 gados, bet gan saturā un izlases uzbūvē. Jau pēc pirmās jaunās/vecās izlases noklausīšanās ir sajūta, ka šoreiz Ingus patiešām ir izvēlējies nevis tās dziesmas, ko varētu gribēt dzirdēt klausītāji (labi, arī te ir daži no lielākajiem hitiem), bet gan no savas raženās karjeras izveidot ierakstu, kas izklausās pēc viena veseluma, pat jauna albuma kādam, kurš varbūt neizskaidrojamu iemeslu dēļ līdz šim nav klausījies Baušķenieka darbus. "When I'm Sixty-Four (1988–2020)" lielākā burvība slēpjas tajā, ka ik pa laikam ir jāpieiet pie datora vai telefona un jāpaskatās, kurā gadā kurš skaņdarbs radīts, jo tie visi izklausās tā, it kā būtu radīti vai nu 1988. gadā, vai arī nupat pārdzīvotajā 2020. gadā.
Spilgtākais piemērs seko jau šīs izlases pašā sākumā, kur perfekti gandrīz vai saplūst kopā 1998. gadā radītā dziesma "Atdzesētais prāts" no tā paša gada albuma "Digitālā ziema" ar vienīgo pavisam jauno šīs izlases skaņdarbu "Apgāztā balerīna" ar astoņdesmito gadu beigu "acid-house" atgādinošo ievadu un t.s. "cow-bells" jeb "govju zvaniņiem", ja tulkojam tieši no angļu valodas, skaņu, "pieskrūvētu" ar elektronisko ērģeļu motīvu. Tikpat organiski, nedaudz pat sasaucoties ar "The KLF" 1990. gada šedevru "Chill Out", sāk skanēt man līdz šim nedzirdētais darbs "Ķekatas" (1996) un Ingum neierasti vairāk akustiskais "Vai tu guli" no viņa solo debijas ieraksta "Burvju pusdienas".
Nemelošu, ka manā kolekcijā būtu visi Ingus Baušķenieka darbi, bet arī pēc īsas pārbaudes internetā neatrodu, kurā ierakstā būtu izmantots, piemēram, skaņdarbs "Ārpus tiltiem", kas šajā izlasē ievietots ar gadskaitli 1991. Tas ir vēl viens patīkams atklājums paviršākam Baušķenieka klausītājam. "Vai jūs gribētu, lai es jums pastāstu kādu nesen rakstītu stāstu par kādu vispār nezināmu cilvēku, ar kuru es satiekos naktīs klaiņojot?" – intriģējoši Ingus iesāk dziesmu, kuras spilgtākie brīži ir īsās, "house" mūzikai raksturīgās klavieretīdes un pamodinošās pūšaminstrumentu skaņas.
Otrs skaņdarbs šajā kompilācijā, ko neesmu atradis citos IB ierakstos, ir vissenākais no šīs izlases. 1988. gada "Es eju korī" jau atkal pierāda, ka Baušķenieks nav tikai viens no spilgtākajiem un klusi harismātiskākajiem latviešu mūziķiem. Viņš allaž ir bijis krietni priekšā laikam. Šī 1988. gada dziesma iederētos kādā no mūsdienu "hypnogogic-pop/chill-wave" izlasēm, un neviens nepateiktu, ka tā ir radīta pirms 30 gadiem.
Kā jau minēju, jaunajā izlasē, visticamāk, apzināti trūkst visu Ingus hitu, piemēram, "Čības" vai "Zvēri nāk", taču arī par hitiem šeit nav pavisam aizmirsts. Ir gan leģendārais duets ar Edīti dziesmā "Ilzīte Milzīte", gan viena no visu laiku izcilākajām dziesmām pašmāju mūzikā melanholiskiem cilvēkiem – "Lidojums uz Sauli". Kaut kas sirdī uz brīdi "sašujas" katru reizi, kad es izdzirdu šīs dziesmas ievadu. Interesanti, ka savulaik mēdzu ar šo dziesmu noslēgt DJ setus, ja tos sanāca spēlēt vasaras naktīs, sagaidot saullēktu (pat atceros gadījumu, kad pēkšņi sāka līt, un tas visu padarīja vēl romantiskāku). Tagad zinu, ka arī sniegs, egļu zaru smarža un aukstumu mazinošas sveces šai dziesmai ir piemērotas tikpat perfekti. Necentīšos analizēt visnotaļ filozofiskos Baušķenieka vārdus, bet muzikāli tas ir vienkārši nomierinošs siltuma un mīlestības eliksīrs. Fakts, ka tieši šo skaņdarbu Ingus ir izvēlējies kā noslēdzošo savā/mūsu dāvanā savā 64 gadu dzimšanas dienā, sasilda vēl vairāk.
Šī nebūs tā īstā izlase, ar ko iepazīstināt kādu, kam "Dzeltenie pastnieki" un Ingus Baušķenieks līdz šim gājuši secen (te es droši vien ieteiktu minēto "Nezināmo šedevru"), bet šī būs izcila izlase tiem, kam patīk "arvien tālāk / laisties dziļāk iekšā / melan-hoo-lijāāā".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
