Cilvēki mainās. Grupas 'Juuk' albuma 'Indulgenču tirgotāji' apskats
Foto: Uldis Sedols

Edgars Šubrovskis izdzīvojies dažādās muzikālajās sajūtās. "Kartāga", "Hospitāļu iela", "Manta". Tagad "Juuk". Atšķirīgas grupas, katra ar savu vērtību. Jaunākais veidojums gan varētu iztikt arī bez viņa. Tā viņš pats saka. Iespējams. Bet labi, ka neiztiek, jo Edgara, Oskara Jansona, Sniedzes Prauliņas, Dinas Skreitules un Rinalda Maksimova apvienība radījusi, iespējams, labāko debijas albumu Latvijas mūzikā šogad.

Pašus iepriekš minētos mūziķus par debitantiem gan nenosauksi. Katrs "Juuk" kopgaldā cēlis savu neatsveramo pieredzi, un tas "Indulgenču tirgotājos" jūtams ik uz soļa. Nosvērtā latviešu melanholijā balstītās dziesmas nav īpaši sarežģītas, taču ieguļ plates rievās izteikti kvalitatīvi un mākslinieciski pārdomāti. Saklausīt šajā albumā var daudz ko – alternatīvo kantri, "americana", blūzu, franču tautas mūziku, pieaugušo rokmūziku...

Kā jau šādā žanrā pienākas, liela nozīme ir arī lirikai, kas lielākoties tapusi pašu grupas dalībnieku galvās un sirdīs, bet nav aizmirsts arī, piemēram, par mūsu nacionālo literatūras svētumu Raini. Visneparastākā un no albuma kopējās noskaņas nedaudz ārā lecoša ir franču 16. gadsimta garīdznieka Tuano Arbo pierakstītās renesanses laika deju dziesmiņas "Belle qui tiens ma vie" kaverversija, kurā patiesībā izmantoti citāti no latviešu rakstnieka un komponista Marģera Zariņa jau pagājušajā gadsimtā tapušās interpretācijas. Sniedzes Prauliņas gaisīgais un rotaļīgais dziedājums, kā arī pāru dejas pavanas labākajās tradīcijās iespēlētā flauta diezgan krasi kontrastē ar pārējo izteikti tumšo albuma skanējumu, kurā var grimt arvien dziļāk un dziļāk.

Īpaši tumši un minimālistiski jaudīgi skanoša padevusies Oskara Jansona dziesma "Zelts", kas ieturēta reverbrēta blūza manierē. Šo skaņdarbu visgrūtāk iedomāties tapušu Ingus Baušķenieka bohēmiski piepīpētajā Blaumaņa ielas dzīvokļstudijā "Bicycle Systems", drīzāk jau kāda Amerikas tuksneša plašumos, nevarot atdzerties ūdeni, "it kā tas ābols, kuru pasniedza Ādamam, būtu visiem vīriešiem iesprūdis rīklē". Pats Jansons "Zeltu" arī dzied un izklausās pēc Pētera Dragūna labākajos grupas "Zāle" sacerējumos.

Vēl viens blūzīgs skaņdarbs ir ar jau minētā Raiņa vārdiem tapušā grupas "Soundarcade" skaņdarba "Sena aukles dziesma" kaverversija, kas savulaik radīta izlases "Strāvoklis" vajadzībām un kurā tagad no oriģinālversijas atstāts pats kodols. Savukārt Haralda Sīmaņa dziesma ar pārtulkotu franču dzejnieka Fransuā Vijona tekstu "Labu pamācību balāde pazudušiem ļaudīm" padarīta masīvāka un grūvīgāka. Paša godātā mākslinieka sirmā bārda un studijas galvas Baušķenieka allaž neviennozīmīgais skatiens uz albuma vāka veikli iemontēti 19. gadsimta amerikāņu gleznotāja Enoka Vuda Perija gleznā "Talking It Over", kurā oriģināli attēloti ASV prezidentiem Džordžam Vašingtonam un Abrahamam Linkolnam izteikti līdzīgi zemnieki.

"Juuk" piestāv tumsa, kas filozofiski izpaužas arī vienā no albuma balādēm – "Balāde tumsas mazgātājam", kas esot veltīta Flena O'Braiena grāmatas "Trešais policists" zemsvītras piezīmju varonim zinātniekam de Selbī. ""Tumša vieta" ir tumša tikai tāpēc, ka tā ir vieta, kurā tumsa "izdīgst", un "vakars" ir mijkrēšļa stadija tikai tāpēc, ka "diena" sairs vulkānisko procesu radīto sārņu iespaidā." Tā ir tipiska de Selbī prātula, ko var uztvert bezgala nopietni, bet labāk jau ar sazvērniecisku smaidu. Līdzīgi, šķiet, ir ar "Juuk". "Vai deviņi tūkstoši galonu ūdens kliedēs netīro nakti, vai nomazgās šļūtene varoņa rokās sārņus no gaisa ādām, vai izturēs spiedienu fermu krāni, de Selbī ieslēdzas mājā," Oskars Jansons emocionāli dzied Edgara Šubrovska atzīstami izjusto liriku, un šis apkopojums arī ir jaunizveidotās grupas pati esence, kurā savu vietu atradušas daudzas izbaudāmas nianses.

Interesanti, ka, lai arī muzikālās ietekmes šeit ir izteikti rietumnieciskas un no abām okeāna pusēm nākušas, skaņdarbi ir patiesi latviski. "Juuk" atgādina gan Ainara Mielava, gan Ingus Ulmaņa daiļrades miermīlīgākos brīžus, tajā pašā laikā saglabājot "Mantai" vai "Gaujartam" raksturīgas alternatīvās skatuves iezīmes. Rezultātā tā gluži vienkārši ir laba mūzika.

Vislabāk šis albums noteikti izklausās tieši vinila plates formātā, jo radīts analogā lenšu ierakstā un ar visām piecdesmit deviņām iestājas par dzīvu un izjustu skanējumu. "Juuk" vispār dzīvo kaut kur ārpus laika un varētu izdot šādu tumši un priecīgi klausāmu dziesmu apkopojumu arī pirms gadiem 30 vai 40. Grēki ir bijuši vienmēr un visžēlīgie to atlaidēji arīdzan. Galu galā cilvēki mainās, un šis albums tam ir lielisks pierādījums.

Source

Tags

recenzija
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form