"Daļa Rīgas" ir grupas "Astro'n'out" līdz šim populārākā dziesma. Visai nepievilcīgo, bet savdabīgi šarmanto Rīgas apkaimi – Maskavas forštati jeb "Maskačku" – apjūsmojošais hits atnesa pirmo nopietno slavu grupai, bet "Astro'n'out" līderi Māru Upmani-Holšteinu kā "Moja Maskačka" šad tad atpazīst arī visai kolorītais priekšpilsētas iedzīvotāju kontingents. Neko labāku par šīs dziesmas nosaukumu virsrakstam intervijai ar Māru gribēdams neizdomāsi. Mūsu sarunas par Rīgu no centra un kultūras galvaspilsētas tik un tā nonāk viņas Rīgas daļā – Maskavas forštatē –, kur Māra joprojām dzīvo un par sava rajona nelāgo slavu un pievilcību reizē runā ar lielu mīļumu un optimismu."
Viņa atstāsta sapni, kurā dzīvojusi pilsētā, kur aizliegta mūzika. "Es to neuztvēru nopietni līdz brīdim, kad sāka apšaut cilvēkus, kuri dzied. Briesmīgs sapnis, vai ne?" Māra smejas un piebilst, ka sapnī nolēmusi, ja tiešām nedrīkst dziedāt, tad jau dzīvei nav jēgas. Tāpēc viņa priecājas, ka dzīvo pilsētā, kur var dziedāt un dziedās ar' – pašā centrā, Esplanādē, Raiņa pieminekļa pakājē, "Rīga 2014" rīkoto piektdienas koncertu sērijā.
Ko "Astro'n'out" dara šovasar, ja nepiedalās lielajos mūzikas festivālos?
Šķita, ka šai jābūt klusākai, mierīgākai vasarai, kad varam nodoties radošajiem darbiem. Tomēr skrējiens neapstājas. Nupat studijā sākām rakstīt angļu versiju albumam "Lauvas" [latv. versija izdota 2012. gadā – red.]. Plānots to izdot rudenī un tad jau sākt raudzīties uz jauna albuma pusi. Top arī koncertfilma no pagājušā gada "Astro'n'out" uzstāšanās koncertzālē "Palladium".
Angļu versijā "Lauvas" būs pilnīgi tāds pats albums, vai tomēr, izņemot valodu, būs kādas atšķirīgas nianses?
Būtībā albums ir tas pats. Galvenokārt angļu versija ir nepieciešama, lai, dodoties pie kaimiņu draugiem vai uz kādām mūzikas konferencēm, ir ko iedot paklausīties starptautiski saprotamā valodā. Tomēr vēlamies, lai mūsu uzticamākajiem klausītājiem šā albuma iznākšana ir īpašs notikums, tāpēc plānojam pievienot klāt vēl kādu jaunu dziesmu, kas nav "Lauvu" latviešu versijā.
Latvijā ik pa laikam raisās diskusija par to, kā latvieši spēj izteikties angliski, vai mūsu dziesmām vispār vajadzētu būt svešvalodā. Šogad Tallinas mūzikas nedēļā grupa "The Sound Poets" saņēma komplimentu, ka grupas dziesmās latviešu valoda skan kā specifisks mūzikas instruments.
Tas ir pareizi teikts, bet atkarīgs arī par kādu mūzikas žanru runājam. Tas viennozīmīgi darbojas tādu grupu kā "Sigur Ros" gadījumā, arī atsevišķās "The Sound Poets" dziesmās var rast līdzīgu noskaņu. Tomēr poprokā, kādu spēlē "Astro'n'out", teksts ir diezgan primārs – man, piemēram, gribas dziedāt līdzi tai savai mīļajai popdziesmai. Domāju, ka tā ir ne tikai man, bet cilvēkiem jebkurā pasaules malā. Ja man patiktu kāda horvātu grupa, droši vien vairāk par divām dziesmām nevarētu noklausīties. Nesaprotama valoda ausij ir pārāk nomācoša.
Piektdien jums būs koncerts Esplanādē – kultūras vasarnīcā, kas ir atvērta telpa, daļa parka. Cik liela nozīme ir vietai, kur uzstājies?
Vietai, kur notiek koncerts, pieder puse no panākumiem. Un tas ir ne tikai akustikas dēļ. Katrā telpā ir cita atmosfēra – vai tas ir klubs, koncertzāle, festivāls vai koncerts vienkārši brīvā dabā.
Ja godīgi, koncerti pilsētvidē ir sarežģīti. Tas pat nav tik daudz pilsētas trokšņu dēļ. Drīzāk apmeklētājs nav tik uzmanīgs un gatavs klausīties.
Patiesībā parku pārvērst par koncertzāli – tas mums ir labs uzdevums. Ceru, tas izdosies!
Protams, garām ejot cilvēkiem kaut kāda interese rodas, visi nāk aplūkot, bet neviens nav gatavs uzkavēties, tikai tā – paskatīties, kas notiek? Nevarētu teikt, ka mani tas kaitina, bet skaidri redzu, ka koncerts nespēj izdzīvot kā vienota vesela programma. Šādā caurstaigājamā vidē tev jāspēj ar katru dziesmu piesaistīt, tādēļ nevar veidot konceptuālu koncerta stāstu, bet katrai dziesmai ir jābūt hitam. Droši vien vislabāk šādā vidē darbojas labāko dziesmu izlase un uz to arī spiedīsim. Protams, būs arī jaunās dziesmas – nekur jau nespruksim.
"Astro'n'out" līdz šim slavenākā dziesma ir par Maskavas forštati. "Rīga 2014" programmā ir atsevišķa tematiskā līnija ar dažādiem pasākumiem, kas meklē kultūras vietas Rīgas apkaimēs, priekšpilsētās un palīdz ieraudzīt iedzīvotājiem savu apkārtni, sakopt to. Kur slēpjas Rīgas nomaļu un apkaimju pievilcība?
Patiesībā esmu centra meitene – bērnībā dzīvoju Brīvības ielā, pie Vecās Ģertrūdes baznīcas. "Maskačkā" dzīvoju kopš devītās klases. Nu jau tur esmu padsmit gadu un joprojām tur mitinos. Pēc kāzām esmu pārcēlusies, bet tikai vienu pieturu tālāk [smejas].
Tā sajūta priekšpilsētās varbūt ir tuvāka mazpilsētas noskaņai. Īpaši mums Daugavpils un Mazā Kalna ielas rajonā, kur dzīvoju.
Mazās koka mājas, suņi, kaķi, jau ikdienā atpazīstamas sejas – gan tādas, ko sveicini, gan tādas, ko apzināti nesveicini. Man patīk tas kontrasts, kā no Rīgas centra piecu minūšu brauciena attālumā ir pilnīgi cits skats uz pilsētu. Vide Maskavas priekšpilsētā ir ļoti multikulturāla, kas reizēm ir mulsinoši. Jāspēj arī krieviski uzdziedāt. Pat pie maniem kaimiņiem, ieejot dzīvoklī. Tad velku ārā to, ko nu no vidusskolas laikiem atceros – "Suka, ļubovj!" un "Džamaika davai-ka", un visi uzreiz ir sajūsmā, ka Māra var ne tikai "Daļa Rīgas", bet arī kaut ko "dļa našej duši".
Ir arī bijuši gadījumi, kad vārtrūmē čaļi nelaiž garām, saka – "O! Pevica" un vispirms prasa sadzert šņabi un tad sola laist mājās [smejas]. Ir bijušas visādas situācijas, foršas un mazāk foršas. Piemēram, bija gadījums, kad bariņš puišu aizdomīgi uz mani skatās, tā, ka gribas iet pāri ielai, bet nē, šie jau ir paspējuši mani uzrunāt. Man, protams, bail – ak vai, nebūs labi, ko nu...? Bet viņi saka – ko, tu, meitene, viena te staigā, nav droši, mēs tevi pavadīsim līdz mājām.
Jau zinu, ja mani uzrunā "Pevica" vai "Moja Maskačka", tad skaidrs, ka nav jābaidās.
Tad šo dziesmu tik labi zina arī nelatvieši?
Daudzi zina, daudzi arī ne. Tomēr ik pa brīdim esmu pārsteigta, ka kāds pilnīgi citas mentalitātes pārstāvis zina "Daļa Rīgas". Nejūtos tā, ka cilvēki Maskavas forštatē uz mani atskatītos, bet šad tad ir gadījumi ar mājās pavadītājiem [smejas]. Un tad vēl viņiem jāieiet veikaliņā pie Jašas, jāpaņem "aliņš" un jāsagaida Jančuks... [smejas].
Vai draugiem no centra, Āgenskalna vai jebkura cita rajona iesaki ko izbaudīt Maskavas foršatē?
Vispirms tur ir vajadzīgs labs gids. Jo vienam iet pastaigāties tomēr gluži neieteiktu. Savs rajons ir savs. Svēts likums, savējos neaiztiek. Arī es, lai cik būtu pieradusi pie rajona, piemēram, pie Grīziņkalna parka nejūtos vairs omulīgi.
Forši, ka Maskavas forštatē ir Latvijas Kultūras akadēmija, tiek atvērti jauni veikaliņi, ir ierīkots bērnu rotaļu laukums. Iesaku katram novērtēt to, kas ir foršs savā rajonā, saskatīt pievilcību var katrā apkaimē.
Kur vēl tev Rīgā patīk?
Vai, cik skaista ir Mūrnieku iela! Tā atrodas virzienā uz Grīziņkalna parku, braucot no Valmieras ielas. Tik burvīga vieta, tā atdzīvina rajonu. Arī pats Grīziņkalns ir foršs. "Ghetto Games" ir malači, ka iekustinājuši šo vietu. Ir jauki, ka dažādi koncerti, pasākumi notiek ārpus centra, piemēram, kluba "Piens" rajonā [Miera un Aristīda Briāna ielas raj. – red]. Arī "Totaldobže" VEF teritorijā. Tur nesen ar grupu iedzīvojāmies, atrodot mēģinājumu telpu.
Kauns, cik bieži mēs dzīvojam kaut kādā savā čaulā un pat nepamanām neko ārpus sava rajona. Tāds atklājums ir "Totaldobže". Super vieta, kur notiek lieliski pasākumi, tur ir kolosāli sound-poetry vakari, tango vakari, koncerti. Uz terases ir fantastiska vasaras kafejnīca. Visiem varu ieteikt – tur gatavo viena no "Trīs pavāru" pavārītēm, tāpēc var garšīgi paēst, ir garda kafija. Mums kā grupai, kas tuvumā mēģina, tas ir svarīgi. Prieks, ka es muzicēju, citādi pati šādas vietas neatklātu!
Kādi vēl ir tavi pilsētas atklājumi?
"EcoCatering" terase [Matīsa un Brīvības ielas rajons – red.], kur spēlējām vasaras sākumā. Vieta – pārsteigums. Tā bija pirmā pietura, kur aizvedu draudzeni no Pēterburgas. Vēl vedu viņu pastaigāties pa Andrejsalu.
Noteikti iesaku nonākt Rīgā 24. jūnijā vakarā – pēcjāņu laikā. Kopā ar draudzeni piespiedu kārtā izgājām ielās, un man bija sajūta, kā "Palle viens pats pasaulē". Tas bija neticami, cik Vecrīga šajā laikā ir tukša un klusa.
Kopumā kultūras dzīve Rīgā pulsē. Gandrīz katrā darbadienas vakarā var atrast klubu vai kafejnīcu, kur skan dzīvā mūzika. Krīze labi parādīja to, kāds mums ir potenciāls. Esam gatavi radīt, meklēt radošus risinājumus. Piemēram, mums ir tik daudz kvalitatīvu vietējo latviešu dizaineru. Uz koncertiem varu ģērbties tikai Latvijā radītā apģērbā un katru reizi būt atšķirīga.
Manuprāt, Rīgai un rīdziniekiem šis ir brīdis, kad pacelt galvu augstāk, lai apzinātos – jā, mums ir pamatots iemesls būt kultūras galvaspilsētai. Sava veida apstāšanās mirklis, kad saprast – paskat, te viss notiek! Un tad jau nākamajā brīdī – protams, sen jau tā ir bijis.
Rīga kā Eiropas kultūras galvaspilsēta – tas ir pašsaprotami!
Grupas "Astro'n'out" koncerts "Rīga 2014" radoši informatīvajā telpā "Esplanāde 2014" notiks piektdien, 26. jūlijā, sākums plkst. 21.00. Koncerts ir bez maksas. Vairāk par "Esplanādes 2014" pasākumiem lasi šeit.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
