Jautāta, kāpēc Vāgnera operu izrādēs ir tik ilgi starpbrīži, ka var rīkot pikniku teātrī, Malvica laikrakstam atbild: “Gari starpbrīži ir nepieciešami, lai mūziķi atpūstos un spētu turpināt izrādi. Dziedātājiem un orķestra mūziķiem slodze ir milzīga. Vai varat iedomāties, kā jūtas trompetists pēc pirmā cēliena, kas ilgst vismaz divas stundas? Rīgā, par laimi, izrādē mainās divi orķestri: Operas un Nacionālais simfoniskais.”
Viņa tāpat avīzei pastāstījusi, ka nekad neesot domājusi, vai diriģēšana ir vīriešu vai sieviešu profesija. “Vienkārši man nebija citas izvēles, kopš 14 gadu vecumā vētraini iemīlējos simfoniskajā mūzikā un opermūzikā. Es nenāku no mūziķu ģimenes un pirmoreiz operā nonācu diezgan vēlu. Pirmo noskatījos Vāgnera Tristans un Izolde, un aizrāvos neprātīgi. Sapratu, ka pati vēlos diriģēt tādu mūziku. Manuprāt, diriģentam jādomā tikai par mūziku. Ja esi pārliecinošs un vari, viss ir kārtībā. Ja ne – tad gan slikti.”
Sevi diriģente nepiepulcējot vāgneristiem. “Komponists, kuru vēlos diriģēt visu savu mūžu, ir Mocarts. Vāgneru sev atklāju ļoti neparasti. Ar Tristanu un Izoldi aizrāvos tā, ka vairākus mēnešus jutos kā hipnotizēta, slima – ne ar Vāgneru, bet tieši ar Tristanu. Pēc tam atklāju, cik lielisks ir Nībelunga gredzens. Ne tikai mūzikas ziņā, bet kā spēcīgs mākslas darbs, vēstījums par cilvēci: par mīlestību, varu un cilvēku dabu,” viņa atklājusi laikrakstam.
Riharda Vāgnera operas “Dievu mijkrēslis” izrāde Latvijas Nacionālajā operā notiks 29.aprīlī, pulksten 15.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
