'Es redzu brīnišķīgu nākotni Ukrainai.' Saruna ar ukraiņu popzvaigzni Ivanu Dornu

Pandēmijas dēļ viņa solokoncerts vairākas reizes ticis pārcelts, bet nu notiek laikā, kad tam jau ir pavisam cita nozīme. Tā vairs nav tikai stilīga un mūsdienīga ballīte, bet īsts kaujaslauks, kurā mākslinieks ir savas dzimtenes rupors.

Pagājušajā nedēļā Ivans Dorns uzstājās Igaunijā un sniedza nelielu video interviju "Delfi.ee" žurnālistei Marinai Begunkovai.

Ko jums nozīmē šie labdarības koncerti? Tādi jau ir notikuši vairākās citās valstīs.

Koncerti man liek justies kaujasspējīgam un arī noderīgam savai valstij šajā sarežģītajā laikā. Taču es neesmu karavīrs ar ieroci, mans kaujaslauks ir skatuve, bet ierocis – mikrofons. Varu kopā ar auditoriju vākt naudu un cita veida atbalstu. Līdz šim jutos pilnīgi nederīgs. Tagad beidzot varu būt aktīvs.

Šobrīd daudzi ukraiņi kļuvuši par kara bēgļiem. Piemēram, Igaunija uzņēmusi vairāk nekā 30 000 kara bēgļu. Ko vēlaties pateikt tiek ukraiņiem, kas bija spiesti pamest savas mājas?

Vispirms gribu pateikt, ka viss šis ir pārejošs, tas drīz beigsies, mēs atgriezīsimies mājās – uzvarētājvalstī - un dzīvosim vēl labāk. Mēs dzīvosim brīnišķīgā zemē, ar lielisku, gaišu nākotni. Mēs būsim īstās brīvības vēstnieki pasaulē.

Vēl gribu atgādināt, ka mēs visi esam svešās valstīs, tāpēc uzvedīsimies labi. Pārstāvēsim savu kultūru, stāstīsim par savu vēsturi, par mūsu tiekšanos pēc neatkarības, prom no šodienas elles. Gribu pateikties Igaunijai un visai Eiropai par viesmīlību un to, ka mums ir iespēja šeit justies gandrīz kā mājās. Mēs jūtam atbalstu, mēs jūtam Eiropas apskāvienus, siltumu un rūpes. Jūtam, ka šeit par mums pārdzīvo. Tas ir ļoti svarīgi un ļauj saskatīt, ka viss būs labi.

Jūs iepriekš minējāt, ka ne visa sabiedrība saprot, kas notiek. Kādu šajā situācijā jūs redzat savu lomu? Varbūt varat būt kādu būtisku ideju tulks?

Konkrēti – ideju par neatkarīgu, suverēnu valsti ar savu valodu, vēsturi un pagātni, tagadni un nākotni. Mums neviens nav vajadzīgs, mēs paši veidojam savu likteni. Un mums uz to ir tiesības. Es sevi redzu kā ruporu, kas runā par šīm idejām. Pat ne visas Eiropas valstis līdz galam saprot šīs ideju. Tāpēc mans uzdevums ir tieši šāds.

Pēc 24. februāra jūs ļoti konkrēti paudāt savu pozīciju, tomēr daudzi jūsu krievvalodīgie klausītāji to nesaprata un pārstāja jums sekot.

Es pret to izturos mierīgi. Ja cilvēki nesaprot, ka ir tāda atsevišķa valsts Ukraina. Ka tai ir sava pārliecība par savu dzīvi, brīvību un suverenitāti. Nu ko es varu padarīt. Tās ir acīmredzamas lietas, konkrēts vēstījums. Tas nav nekur apslēpts. Un, ja pat to nesaprot un tad atseko. Nu paldies, dievam. Lai atseko.

Vai pēc 24. februāra bija tādi cilvēki, kas jums bija diezgan tuvi, tomēr uzskatu dēļ pārtrauca kontaktēties.

Jā, protams. Te jāsaka, ka sapratne par Ukrainas suverenitāti it kā bija, viņi it kā mūs vienmēr bija atbalstījuši, tomēr brīdī, kad sākās karš, ļoti gribējās dzirdēt konkrētu pozīciju. Lai lieku reizi neiekultos kaut kādā attiecību skaidrošanā un kaujās, mēs vienkārši pārtraucām kontaktēties.

Vai jūsuprāt būs iespējams atjaunot sakarus? Domāju, daudziem paziņu lokā ir pretējus uzskatus pārstāvoši cilvēki.

Tas patiešām ir grūts jautājums. Es nezinu, kas ir jāizdara Krievijai, lai Ukraina varētu piedot to, kas ar viņu tiek darīts tagad. Tā laupa, slepkavo, mēģina paņemt visu, kas mums dārgs un ko mēs mīlam, arī mūsu zemes, mūsu nākotni, mūsu kultūru. Kad visu šo pasaki skaļi, ir patiešām grūti atbildēt uz jūsu jautājumu. Es nezinu kā mēs varam atgriezties pie kaut vai kaimiņu attiecībām.

Kādu jūs redzat Ukrainas nākotni un savu vietu tajā?

Es redzu brīnišķīgu nākotni. Pēc kara un visa, kas notiek tagad, Ukrainai būs milzīga izaugsme. Esmu pārliecināts, ka tāda būs! Un izaugsme būs bezgalīga. Ukrainai visās jomās būs paši labākie reitingi. Es par Ukrainas nākotni nepārdzīvoju vispār. Viss būs labi. Galvenais, lai mēs visi līdz tam nodzīvojam.