Festivāls "garāmgājēja acīm".

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Uzvarētāju saraksts:

Grand Prix: "Tony Clifton" (Zviedrija)
1.vieta: "Hospitāļu iela" (Latvija)
2.vieta: "Double Faced Eels" (Latvija)
3.vieta: "Vic Anselmo" (Latvija)

Pirms:

Patiešām mīklaina, neizskaidrojami romantiska un biedējoši silta ir šī sajūta, stāvot saules apspīdētā liedagā, burtiski DZIRDĒT gaisā skanam:

"Jūras krastā koku skrējiens pēkšņi stāj
Tirgū sievas sarunājas
Atgriežos mājās, nogurums
Pie sliekšņa, smiltis"
("Remix" - 'Vienīgai')

Tā ir Liepāja, un tikai likumsakarība, ka jau 29.reizi tieši šeit norisinās viens no prestižākajiem un lielākajiem (vismaz savos "ziedu laikos") pašmāju mūzikas festivāliem "Liepājas Dzintars". Cenšoties cik vien iespējams abstrahēties no emocijām, kas nenovēršami pārņem, pietiekoši reti iegriežoties Latvijas "muzikālajā" galvaspilsētā, aplūkosim festivāla konkursantus un viesus garāmgājēja acīm.

Pirmā diena:

Ir piektdienas, 6.augusta vakars, nedaudzas minūtes pāri astoņiem un, līdz ar ievadvārdiem, "Liepājas Dzintaru" atklāj viens no festivāla īpašajiem viesiem, spilgtā un pašmāju masu informācijas līdzekļu īpaši iecienītā salīdzinājuma "skanīgais Sibīrijas brīnums" īpašniece Pelageja. Novosibirskā, Krievijā dzimušās 18 gadus vecās Pelagejas Hanovas balss dotumus apcerēt šeit būtu absolūti lieki un nevajadzīgi, jo, patiesībā, ar vārdiem ir krietni vien par maz, lai kaut nedaudz mēģinātu reproducēt to, kas ap stundu ilgās uzstāšanās laikā virmoja gaisā un tā nepilnā tūkstoša cilvēku prātos, kas bija ieradušies koncertestrādē "Pūt, vējiņi!". Lidinoties kaut kur pa vidu starp austrāliešu "Dead Can Dance" ethnic fusion un krievu tautas mūzikas dziedājumiem, Pelageja un viņas sešu cilvēku pavadošais sastāvs ar katru jaunu skaņdarbu izsauca aizvien skaļākas ovācijas un lielāku klausītāju atzinību. Kronis visam, nepārprotami, bija Pelagejas "uzvara divos setos" – "Pink Floyd" klasiskā 'The Great Gig In The Sky' ārijas kaverversija vai, precīzāk izsakoties, turpat vai kopija, kā arī Luka Bessona kulta filmas "5.elements" skaņu celiņa autora Ērika Serras skaņdarba 'The Diva Dance' (ko filmā "it kā" izpilda citplanētiete, tāpēc albāņu izcelsmes dziedātājas Inva Mula-Tchako dziedājums papildināts ar vienkāršam cilvēkam "it kā" neizpildāmiem melodijas virpinājumiem, kas radīti datorā) atskaņojums. Kaut vai tikai uzdrīkstēšanās izpildīt abus šos tehniski ārkārtīgi sarežģītos skaņdarbus ir apbrīnas vērta! Un, konkrēti 'The Great Gig In The Sky' gadījumā, manuprāt, neviens saprātīgi domājošs cilvēks necentīsies mēģināt kopēt to, ko pat oriģināla izpildītāja Clare Torry atzinusi par neatkārtojamu, pati tā arī ne reizi nespēdama pārtrumpot 1973.gadā, "Pink Floyd" albuma 'Dark Side Of The Moon' ierakstu sesiju laikā nejauši tapušo ideālu = oriģinālu… Kopā ar interesantu un negaidītu atsauci uz "Spyro Gyra", kā arī vēl dažu vairāk vai mazāk pazīstamu (vismaz dzirdētu) tautas mūzikas scēnas melodiju "pieminēšanu", Pelagejas aptuveni stundu ilgā uzstāšanās joprojām palikusi prātā tikpat spilgti, kā tā izskanēja piektdienas vakarā! Lieliski!

**

Līdz ar Pelagejas spilgtās uzstāšanās beigām, bija pienācis laiks atklāt konkursa grupu programmu, ko pirmajā festivāla vakarā veidoja pašmāju "Hospitāļu iela", baltkrievu "Malo Mesto", "vietējie" - liepājnieki "Post Factum un "Land" no Lietuvas. Manāmi satraukušies par pirms viņu uzstāšanās notikušo "megašovu", skatuves dēļus pirmie no konkursantiem "iemēģināja" Edgars Šubrovskis un kompānija, saukti arī par "Hospitāļu ielu". Nedaudz stīvi, kā pirmais tika izpildīts konkursa obligātais skaņdarbs - līvu tautasdziesma 'Vienam tēvam deviņi dēli' ('Īdon, īzān'), tomēr, saņemot neviltotu atsaucību no publikas puses, grupa iesila, iepriecinot klausītājus kā ar vairākām jaunām un vēl nedzirdētām melodijām, tā arī ar hīta statusu jau ieguvušajām grupas nesen izdotā debijas diska 'Pilnmēness' "pērlēm" 'Par pogu', 'Vilcene' un 'Kiosks'. Iepriecinot gan ar savu sirsnīgo un vienkāršo uzstāšanos, gan ar grupas bundzinieka "interesanto" krekla apdruku, "Hospitāļu iela" atstāja skatuvi, lai dotu iespēju izteikties nākamajiem festivāla dalībniekiem, kamēr publika bija vienisprātis – šie jaunieši ir pelnījuši atzinību!

**

Nākamie konkursantu sarakstā bija, manuprāt, pārspīlēti hiperaktīvie, taču diezgan atraktīvie "Malo Mesto" no Baltkrievijas. Vēl interesantāku akustiskā kvarteta (kontrabass, vijole, ģitāra un perkusijas) uzstāšanos darīja fakts, ka "pēc definīcijas" "Malo Mesto" esot deviņu dalībnieku grupa, taču pārējie pieci nenoskaidrotu iemeslu dēļ nebija nokļuvuši līdz Liepājai. Interesanti – vai arī pilnā sastāvā grupa izklausās pēc akustiski pārfrāzēta "Aquarium"? Grupa savas performances noslēgumā no skatuves gan solīja visu turpmāko nedēļu koncertēt Liepājas ielās, tā kā, iespējams, kādam arī izdosies veiksmīgi rast atbildi uz šo jautājumu. Vēl nedaudz piebilstot par uzstāšanos, pārāk traucējoša noslēdzoši izrādījās pārliekā vienveidība un atkārtojošā maniere, kādā tikušas veidotas praktiski visas "Malo Mesto" dziesmas, tomēr apvienības mākslinieciskās kvalitātes ir rosinošas.

**

Ap vienpadsmitiem vakarā "Pūt, vējiņi!" estrādē sākās nedaudz lielāka rosība un vēl palikušos pāris simtus klausītāju papildināja apmēram tikpat, jo uz skatuves tika pieteikti mājinieki – smagā roka apvienība "Post Factum" no Liepājas. Par spīti faktam, ka grupa ieguva žūrijas balvu par labāko festivāla konkursa obligātā skaņdarba izpildījumu, cenšoties nekļūt pārlieku rupjš, atļaušos indīgi piezīmēt, ka grupas eksistence nav vis tā pati labākā ideja un varbūt tās dalībniekiem (bundziniekam – mācītājam vai ģitāristam – asinsvadu ķirurgam) tomēr labāk rokas nodarbināt nedaudz citādāk, nepiesārņojot mūzikas pasauli ar neko neizsakošām saslaukām no šur tur padzirdētām idejām. Abstrahējoties no "Post Factum" ritma sekcijas analīzes (kas bija vienkārši nebaudāma!), tomēr secinu, ka grupai ieteicamāk būtu visupirms tikt vaļā no savas uzpūtības un pārliecības par savu lieliskumu. Jo šobrīd par grupu vairāk runā tās dalībnieku plīvojošie mati un "Mēs esam uz skatuves! YEEAAAH!!" tipa uzvedība. Skumji.

**

Kā pēdējie konkursa dalībnieku godā piektdienas vakarā uz skatuves kāpa apvienība "Land" no Lietuvas. Četru cilvēku sastāvā ar omulīgo un nedaudz apaļīgo ģitāristu priekšplānā (kurš, nez`, kāpēc no tālienes atgādināja Frank Black no "The Pixies"), "Land" demonstrēja vienkāršu un dejot-aicinošu rokmūziku, kas savā būtībā nebija nekas vairāk kā "Crowded House" lietuviešu gaumē. Par šo līdzību īsi pirms grupas uzstāšanās beigām varēja pārliecināties ikviens, jo "Land" savu uzstāšanos noslēdza ar jau iepriekš pieminēto rokmūzikas "veco mēbeļu" radīto 80.gadu beigu, šķiet, otru populārāko melodiju (aiz "A-Ha" un 'Take On Me') - 'Don`t dream it`s over'. Sirsnīgi un nepretenciozi.

**

Neilgi pēc konkursantu plejādes beigām pirmo festivāla nakti turpināja pieskandēt tā īpašie viesi, šajā gadījumā apvienība 'Stearica' no Itālijas. Nekad vēl nebiju dzirdējis nevienu progresīvā roka apvienību no tik dienvidnieciskām zemēm kā Itālija, tomēr šie vīri, kuri nekautrējās izpildīt 20 minūšu ilgas kompozīcijas un no savām ģitārām vilināt ārā patiesi "pinkfloidiskus" toņus, tā teikt, "raka dziļi". Varbūt pat pārāk dziļi festivāla pirmajam vakaram un vēlajai nakts stundai, kad grupai nācās uzstāties burtiski dažiem desmitiem klausītāju… Patiesību sakot, žēl, tomēr neesmu atmetis domu uzzināt par šo apvienību ko vairāk. Vakaru tā oriģinālajās sliedēs atgrieza un uz dzīvespriecīgas nots noslēdza pašmāju rokmūzikas "dinozauri" – grupa "Credo", kuru izpildītie sava laika megahīti ('Meitene ar kallu ziediem', 'Disnejlenda', 'Ziņģe par bailēm' utt.) atkal sasauca dažus "izdzīvojušos" festivāla skatītājus, lai līdz pat trijiem naktī cilātu kājas un šūpinātu visas iespējamās ķermeņa daļas dejas ritmos un…vienkārši justos labi! Kā senajos, labajos laikos…

Otrā diena:

Otrās dienas iešūpotāji – Liepājas himniskā metāla zvaigznes "Arkaim" – bija savu uzdevumu augstumos. Var redzēt, ka šis ansamblis, zina, ko grib, un ļoti mērķtiecīgi to arī izdara. Jaunais bundzinieks, tiesa gan, vairs nav tik vizuāli īpašs, kā vecais, (kurš pašlaik piestrādā par dzīvo mironi Luija Fontēna dzīvo miroņu šovā), tomēr visumā grupas tēls bija perfekts: kā izkāpuši no mācību grāmatas "100 padomi, kā saģērbties gotikas un metāla dzīvesstila cienītājam". Neiztrūkstošs tādu pašu tēlu bariņš pirmajās rindās, matainās galvas kratās apbrīnu izraisošā ātrumā un ilgumā. Meitenes ar lāpām, vokālists, kurš šova beigās amatu apvienošanas kārtībā arī ugunsrijējs, utt. Arī muzikāli liepājnieku sniegums veldzēja ausis. Ja pērn, kad "Arkaim" ieguva trešo vietu "Liepājas dzintara" konkursā, visbiežāk viņu sakarā publikas ekspertu galā izskanēja atsauce uz krievu astoņdesmito gadu blici "Aria", tad šogad pirmā alūzija, ko nācās dzirdēt, aptaujājot ļaudis, bija "Metallica" albuma "S & M" noskaņas. Vienīgais, ko vēl var piebilst – protams, ka sava ziņa taisnības būs tiem, kas teiks, ka nekas briesmīgi aktuāls un mūsdienīgs "Arkaim" estētikā nav meklējams.

**

Pirmā konkursa grupa otrajā dienā – "Vic Anselmo" – ar vokālistes balss dotībām un skatuvisko splīnu – sāk iedvest bailes dažam labam konkurentam, kurš, kā vēlāk izrādīsies, tomēr no žūrijas puses tika novērtēts augstāk.

No meitenes sarkanajā kleitā nāca patīkamas vibrācijas, tomēr nepameta sajūta, ka grupa neizmanto visas tās iespējas, kuras var sniegt smeldzīga dāmas vokāla instrumentāla apspēlēšana. Vai nu bija jāpaliek pie klasikas a'la Nora Džonsa – balss, taustiņi, vai bija jālaiž klajā interesantākas apdares, kuru bezgalīgās iespējas iepriekšējā vakarā monumentāli nodemonstrēja Pelagejas pavadošie instrumentālisti. Tā kā "Vic Anselmo" nedarīja nedz vienu, nedz otru, viņi tomēr palika atmiņā kā lēnu, garlaicīgu džeza gabaliņu izpildītāji, kuri iemaldījušies rokfestivālā. Vakarā restorānā pie vīna, resna cigāra un sievietēm kažokādu boa – tad okej, bet kāpēc rokfestivālā?

Mīļa bija tautasdziesmas versija, kurai, atšķirībā no konkurentiem, bija sacerēti vēl pāris pantiņi angļu valodā – funky ļoti labi salīmējās ar līvu dziesmas pamatmotīvu.

**

Par nākamo konkursantu – Viļņas grupu – "Saules kliosas" – nācās saņemt visvairāk nicīgu atsauksmju, papļāpājot ar cilvēkiem publikā. Un ne jau viņu muzikālās sagatavotības dēļ! Viņi bija ļoti labi profesionāļi. Kritika bija vērsta viņu izcilajam bezpersoniskumam. Ātri vien viņiem pielipa klonēto "skampu" un klonēto "taimu" iesaukas. Repošana, divi saksofoni, utt – paši labi ziniet šī stiliņa štampus. Visu cieņu tiem, kam patīk tāda mūzika, bet pēc tam, kad rokfestivālā (pasvītrojums zem salikteņa pirmās zilbes "rok") iepriekšējos gados bija uzvarējuši "Mame" un "Spirit Shadows", gribējās, lai žūrija šo kārtējo funky klonu atsēdina pie vietas. Tas arī notika. Khmmm...

Tai pat laikā bez šiem ideoloģiskās dabas protestiem, jāuzsver, ka apskata autoram nav nekādu būtisku pretenziju pret to, ko "Saules kliosas" darīja sava žanra ietvaros. Kājas pašas vien cilājās, kā Lutausim, kad Sprīdītis stabulēja. Loģiski, ka no tik ritmiskas un saulainas mūzikas nevar nenākt ārā pozitīvas lādiņš, precīzāk saucams par draivu vai kačku. Katrā ziņā par dejotāju (pirmās rindās lēkātāju) trūkumu un šķidriem aplausiem leišu grupa nevarēja sūdzēties.

**

"Double Faced Eels" bija šī konkursa lielākais pārsteigums. Atšķirībā no "Hospitāļu ielas" vai "Vic Anselmo", par šiem ārpus šaurām jauno grupu novērotāju aprindām, šķiet, neviens par tādiem neko nezināja, bet tagad zinās!

Visvairāk jau jārunā par imidžu un izturēšanos. Gribētos vilkt paralēles ar pērnā gada "No Neighbours". Tu redzi, ka tas nabags ir uztraucies, ka viņu māc milzu atbildības slogs, bet tā dabīgā aizrautība, kas tajā puisī dzīvo, palīdz viņam tās važas nomest, un tieši tā dēļ publika ar labvēlību noskatās viņa tālākajās darbībās.

Savukārt par muzikālo pusi jāsaka īsi – pēc pirmās dziesmas vai divām šķita, ko šitādi koledžroka pārstāvji te iemaldījušies. "Blink-182" un Anša Klintsona laiki ir pagājuši, un pat "MTV" arvien retāk rāda klipus, kur baseina malā uz vecām automašīnām lēkā kā papagaiļi saģērbti mūziķi, kas apzināti rada pajolu tēlu. Savukārt uz beigām kļuva arvien labāk, arvien labāk, arvien labāk, un tu pats sapinies domās, vairs nesaprazdams, vai šo zēnu entuziasma dēļ tev sāk iepatikties šis bezcerīgais deviņdesmito gadu MTV stiliņš, vai tieši otrādi – tas nebūt nav tas mūzikas stils, un viņi kāpj no tā ārā uz interesantuma pusi.

Un tad to visu vainago tautasdziesmas aranžējuma versija, kas beidzās ar vairāku minūšu gadu visskaistākajās roka oldskūla tradīcijās ieturētu ģitāru solo, pa vidu paspējot izspēlēt hendriksiādi, turot ģitāru aiz galvas un vilinot ārā visādas skaņas. Un tajā brīdī tu saproti, ka tev ļoti patīk tas, ko tie puiši tikko izdarīja.

**

Pēdējie konkursanti "Tony Clifton" no Zviedrijas. Njā... Nu ko lai saka? Vai atceraties, ka 1999.gada vasarā radiostacijās parādījās "Hobosu" 'She sounds like little child' un toreiz visi mēdza neticīgi kratīt galvas un teikt: "nemaz nevar pateikt, ka latviešu grupa". Nu, lūk – "Tony Clifton" skanēja kā rietumu grupa. Un ar to viss arī būtībā viss ir pateikts. Un to, kāpēc jebkurš mazgadīgs skandināvs jau no mazotnes skan profesionālāk par Austrumeiropas grupām, to izskaidrot ir ļoti grūti.

Laikam jau nevarēja neiedot viņiem pirmo vietu, jo atšķirībā no visām pārējām konkursa dalībniecēm šī grupa patiešām spēlēja to mūziku, kura pašlaik valda pasaulē – kaut ko starp "Coldplay", "Radiohead", "The Strokes" utml. Nekādā ziņā tas nenozīmē, ka pārējie būtu šī iemesla dēļ sliktāki. Tieši otrādi – pēc pēdējo gadu vienmuļajiem "zāģētājiem", pērn un šogad turpinās konkursantu grupu muzikālā renesanse – visi bija ar odziņu. Tomēr, kā var neuzvarēt tas, kurš šo odziņu vēl arī spēj parādīt īstajā brīdī un īstajā vietā!?

**

"Tito & Tarantula" – otrās dienas hedlainers – bija fantastisks. Trūkst vārdu, lai to aprakstītu, ko šis meksikānis spēja parādīt. Lielceļu-tuksnešu-kaktusu-hārd-roka paraugstunda, meistarklase.

Prieks, ka pēdējos gados arvien biežāk Latvijas publika saprot, ko viņiem no skatuves saka angļu valodā. Tā arī šoreiz pēc "Once upon a time in Mexico" pieminēšanas pacēlās roku mežs un atskanēja vienots, varens sajūsmas pilns spiedziens.

Lielu "fui" festivāla organizētājiem var teikt par miliča (neceļas roka nosaukt viņu krietnajā, godpilnajā policista vārdā) parādīšanos uz skatuves, kad tika dzītas nost dejotājas, ko Tito pats bija pirms tam uzvilcis uz skatuves. Rokfestivālus organizēt nav tas pats, kas snikerus no Polijas importēt! Mīļie ļaudis, ir jābūt kaut kādām priekšzināšanām par to, kā mēdz lietas pavērsties, un asī starp skatuvi un publiku ir jāstrādā absolūtiem apsardzes profesionāļiem, nevis mentam keponā, kurš grūž nost meitenes, kurām saskaņā ar šādu brīžu nerakstītajiem scenārijiem teju, teju bija jāiekarst un jāsāk vilkt nost krekliņus un jāmētā tie pa gaisu. Tito sejā bija neaprakstāms pārsteigums, kad milicis veica savu darbu, Tito pat mēģināja milici uzrunāt un teikt, ka viņš te lieks, bet man ir aizdomas, ka milicis nesaprata.

Pēc Tito uzstājās "Līvi", kas, līdzīgi kā iepriekšējā vakarā "Credo", priecēja publiku ar pazīstamām dziesmām, un varēja redzēt, ka tiem diviem, kas tur palikuši no zelta sastāva, bija ļoti nozīmīgi tas, ka viņi spēlē tieši "Liepājas Dzintarā", jo uz beigām viņi bija tik ļoti atplaukuši, kādu šo grupu pēdējā laikā praktiski nekad nebija iespējams redzēt.

Atdodot pēdējo festivāla norises dienu pašmāju mūziķu – grupas "Tumsa" un Liepājas Simfoniskā orķestra, kā arī žūrijas rīcībā, atliek secināt, ka festivālā "Liepājas Dzintars" šogad, savā 29.pastāvēšanas gadā atkal sāk atgriezties izteiktas rokmūzikas tradīcijas. Protams, ir izņēmumi.. Tie paši "hospitāļi" ar savu funk-ska-reggae ne īpaši "līmējas kopā" ar progrokistiem – itāļiem. Taču, citējot šīgada konkursa žūrijas dalībnieku, komponistu Mārtiņu Braunu – "uzvarēs tas, kas savādāks, nevis labi spēlē un pārvalda stilu". Kamēr tie vēl nav pašmāju popmūzikas pseidozvaigžņu un zvaigznīšu muzikālie eksperimenti, tikmēr vēl joprojām ir vērts doties uz vējaināko Latvijas pilsētu, lai ieklausītos jaunās un varbūt arī nemaz ne tik jaunās muzikālās vēsmās, kas ļauj it visur justies kā mājās.

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form