Foto galerijaHacienda Must Be Rebuilt...
...šo leģendāro saukli, kas dažās dzīves situācijās ticis pieminēts, ja nemaldos kopš 2004. gada vasaras, kad kādā naktī pēc "The Cure" koncerta Vācijā dzima ideja par "Rudaka krekliem" un bija garas, garas sarunas, es īstā "Hacienda" grupas koncertā esmu gribējusi izkliegt vienmēr. Te nu bija tā iespēja... mēnesi pirms festivāla tika nosaukts ceturtais hedlaineris - "Happy Mondays" – Madchester grupa, kas līdzās "Joy Division", bija viens no Tonija Vilsona un "Factory Records" lolojumiem. (ieskatam der redzēt filmu '24 Hour Party People', daļēji der arī filma 'Control') Te nu tā bija, trešo reizi atdzimusī grupa jeb padzīvojis Šons Raiders, bez dejotāja, bez treniņbiksēm, kuru kabatās sabāzt rokas un, šķiet, arī bez liekas ālēšanās ārpus koncerta.
Pie skatuves "zinātāju" saujiņa. Interesanti, bet man apkārt, šķiet, vairāk dzird igauņu valodu. 'Kinky Afro'...sākas...ak šausmas, cik tas ir briesmīgi, tik briesmīgi un TIIK forši. Patiesībā vienīgā atdzimusī grupa, kas var atļauties kā no mazdārziņa apkopšanas darbiem nākt uz skatuves un vienkārši iekabināt visiem "jaunajiem", ir "Pixies". Ak, bet ko nu par to, arī Šons Raiders ir lielisks. Šo lieliskumu gan laikam saprot vien tie, kas, gluži tāpat kā es, izjūt lielu respektu pret Mančestras nostāstiem un leģendām, iespējams, šos stāstus mīlot pat vairāk nekā pašu mūziku. Publika ļaujas "Happy Mondays" ritmam un jo vairāk ļaujas, jo skan arvien labāk. Saule karsē sejas, bet kājas mīda vēl daudz maz svaigo festivāla zālienu. Es nogaidu piemērotu brīdi starp dziesmām un pāris Raidera nevērīgajiem teikumiem, kurā katrā vismaz vienu reizi tiek iestarpināts 'fock', un saucu.... "Hacienda Must Be Rebuilt", bet man priekšā esošie igauņu puiši vicina karogu ar uzrakstu "24 Hour Party People".
Festivāla sajūta
Man festivāli patīk arī tāpēc, ka tie ir citi sadzīves noteikumi uz trim, četrām dienām. Un šāda "aizlaišanās" vismaz reizi gadā ir nepieciešama. Tad pats galvenais ir festivāla sajūta. Nav jēgas to aprakstīt... to vienkārši nevar. Bet es pieļauju, ka jūs zināt par ko ir runa. Liela daļa no festivāla sajūtas dzīvo tieši telšu pilsētiņā un cilvēkos, kas apmeklē festivālu. Tāpēc jāzina, kurp doties, ne jau tie citi ir slikti vai stulbeņi, vienkārši viņiem ir cita festivāla sajūta un arī citi festivāli. Laikam mana festivāla sajūta tīri instinktīvi vadīja mani ar līkumu garām pludmales bāriem un viņu ballītēm un beigās arī drusku sakreņķējās reizē ar saimnieci, ka nav nevienas foršas ballītes, kur padejot. Tās vēlāk, izrādās, notika tur, kur manis nebija. Tā nu ņēma un piektdienas vakarā pazuda mana perfektā, pozitīvā "Postitivus" festivāla sajūta. Klīdu starp sponsoru aktivitāšu lauciņiem, drusku paskatījos mīlīgo Lady Daisy, un cerēju atkal sajust festivālu pie "Happy Mondays", bet nē... bija foršs koncerts, bet festivāla sajūta bija iespītējusies.
Te nu atkāpei pastāstīšu, ko es tā klaiņojot domāju..... nu jā, to pašu... ka pirmais festivāls bija visviss... nu ar To sajūtu. Taču, protams, būtu pilnīgs neprāts domāt, ka Ģirts Majors un "Positivus Music" ik gadu iedzīvosies mīnusos un tik rīkos mums dārza svētkus, jo, redz', komerciālas lietas ir sūds principā.... Un tas arī ir skaidrs, ka bez sponsoru atbalsta mums titulēto pasaules labāko koncertgrupu neredzēt kā savas ausis. ...tāpēc paldies par to, ka pateicoties viņiem, mēs to tomēr redzam. Tomēr te ir tas šaurais, šauras naža asmens, uz kura jābalansē, kā to visu sakārtot tā, lai mūzikas un mākslas festivāls nepārvēstos par sponsoru izbraukuma gadatirgu ar koncertiem kā patīkamu fonu. Baidos, ka ar mazākas svara kategorijas grupām hedlaineru lomā tā arī varētu notikt. Bet, tās tik tādas pārdomas, es taču tajā brīdī biju palikusi bez savas festivāla sajūtas.
Preses teltī fonā dzirdu kā bez manis izskan "UNKLE" uzstāšanās... nē, šitā festivāla sajūta var aiziet uz neatgriešanos. Pats svarīgākais ir plānot un veiksmīgi visu sabalansēt, ...bija pienācis laiks atstāt "Delfi" lasītājus novārtā un ļauties pārbaudītām vērtībām. SMS "Vienos ir Satelīti" un nemaz nebija tālu jāiet. Tur viņa bija – mana festivālu sajūta. Nelielajā SWH teltī grupas "Satellites LV" skaņās lēkājoša.
"....tu paņēmi sapīto bizi..." – klasika. "Tā kaut kāda jauna dziesma?" man prasa puisis aiz muguras – "Nē, tā nav viņu" es kliedzu caur pūļa gavilēm..."Ko?" ... "Neko..." atmetu ar roku, "...skaļi", varbūt arī ne tā saklausīju jautājumu. Mēs tik saucam "Disko", un tā ir tāda iepriekš nenorunāta, bet jau regulāra un tradicionāla koķetēšana grupai ar publiku. Visi sauc "Disko", bet "Satelīti" to nespēlē, jo, redz, nav jau nekādi tur iesīkstējuši celmi, kas izbrauc uz veciem hītiem. Toties mēs tiekam pie jaunrades, par 8 gadīgu puisi un 7arpusgadīgu meiteni (vai otrādāk), kas paiet viens otram garām gaitenī...Klau, nu cik var apdziedāt šī vecumposma īpatnības? ...Finālā mēs 90. gadu jaunatne tiekam pie 'Nekad, Nekad'. "Satelīti" ir lieliski festivālos....paldies, mana festivāla sajūta ir veiksmīgi atpakaļ.
Par pērļu zveju
"Positivus" vēl man patīk tāpēc, ka veiksmīgi savācot tautu uz pāris lielajiem nosaukumiem var atļauties arī tādas grupas, kuras vairumā gadījumu vest uz Latviju būtu pilnīga finansiāla izgāšanās. Piemēram, šogad mākslinieku vidū bija "BBC Sound of 2010" saraksta grupa "Stornoway", kurai izvēlos dot priekšroku, tik vien cik garāmejot pavērojot izaicinošos un atraktīvos "Scissor Sisters". Tāpat īsta pērle ir mūsu kaimiņi no Igaunijas "Ewert and Two Dragons", bet pie nevilšus nozvejotajiem labumiem pieskaitu Krievijas grupu "Everything is Made In China". Tās priekšgalā stāv puisis, Puškina izskatā, tikai mūsdienu drēbēs un mazliet Braiena Molko balsi. Lidojam ar viņu postroku, izbaudu festivāla sajūtu un priecājos, par skaidri un gaiši izrunātajiem "Paldies!" latviešu valodā. Pie garām palaistajiem – visvairāk žēl neredzētie "Giulia Y Los Telleriani", bet, tas ir tāds skumjš un cilvēcīgs trūkums, ka visu jau nevar paspēt.
Taču tagad par festivāla labāko nozvejoto pērli... Protams, nevar salīdzināt siļķi, ābolu un putukrējuma torti, bet parasti ir kāds viens koncerts, kuru tomēr gribas nosaukt par labāko. Bija jau arī zināms, kur jāizmet tīkli, tomēr koncertā dzirdētais pārspēj jebko no ierakstiem cerēto. Belfāstas īri "And So I Watch You From Afar" pārsteidz ar tādu jaudu, ko vārdiem grūti aprakstīt. Viņi ir pilnīgā savas mūzikas varā un mēs tieši tāpat.
Mūsu kompānijai priekšā stāv puiši... nu, kā lai to pasaka...zem 18. Un izskatās, ka zina uz ko nākuši. "Miķel, tu visus gabalus līdz šim zināji?" "..nē šito pēdējo nē, tas laikam jauns," atbild uzrunātais. Mana ziņkārība ir lielāka par apziņu, ka iet un jautāt čalim cik viņam gadu ir pilnīgi stulbi....Miķelim ir 14. Pēc koncerta vēl pārmijam pāris vārdus ar jauniešiem un uzzinām, ka ap 8. klasi cilvēki vis neklausās "Eiropas Hītu Radio" repertuāru, ja nu vienīgi klasē tikai kādas pāris meitenes, "kuras tur tādas ...nu pucēties patīk un tā". Vēl viens pārsteigums par "Positivus" auditoriju, un lieku reizi atgādinājums pašai neiedzīvoties stereotipos.
Iegaumējiet šo garo nosaukumu "And So I Watch You From Afar", tas vienkārši ir jāzina. Briti zaudējot valodu pēc viņu post metal/post rock sprādziena, teikts grupas īsajā anotācijā "Postivus" mājaslapā, mēs uz brīdi arī zaudējām.
Jauda
"Muse" es ļoti gribēju redzēt. Tāpēc, ka pirms trim gadiem Rīgā neredzēju, un tāpēc, ka nevar negribēt redzēt grupu, kas vairākkārt titulēta par labāko koncertgrupu pasaulē. Turklāt, lai arī pēdējais albums ir pārbāzts ar visādiem muzikālo muskuļu un ideju/ietekmju demonstrējumiem, turklāt Belamija iedomātā cīņa ar citplanētiešiem, sistēmu un sazin ko vēl viņam vien zināmu, ir mazliet komiska, man tomēr "Muse" patīk.
Tā nu es līdz ar pūli devos Lielās skatuves virzienā, pirmā dziesma jau bija sākusi skanēt un man nebija cerību vairs tikt pirmajās rindās. Tā nu tikām apmēram nedaudz aiz skaņotāju pults labajā pusē. Joprojām skan, kaut kur tur, bet te īsti tā kā nē...Mazliet vēl uz priekšu... Nu neskan nu...saprotiet... nav spiediena, nav jaudas. Man sametās bail, jo kas gan es esmu, lai nāktu klajā ar apgalvojumu, ka "Muse", kuras dalībniekiem mājās uz kamīna droši vien vietas vairs nav, kur uzlikt kārtējo apbalvojumu par labāko koncertgrupu, šī gada Glastonberijas hedlaineriem, koncertā skaņa, piedodiet..., nav īsti... Vaina noteikti ir manī.
No pūļa iznirst Lauris Ābele no "Soundarcade".... viņš jau nu noteikti zinās. "Čau! Laikam jāmēģina tikt tuvāk, te man kaut kā tā paklusu šķiet," diplomātiski izvēlos saudzējošus vārdus. Lauris nav tik diplomātisks....
O, nu tad manī arī atdzīvojas kritizētājs latvietis: "It kā viss ir labi, precīzi, pārliecinoši un spēcīgi, nav arī nekāds stiprais vējš, bet skudriņas pa ādu neskrien."
"Jā, nav spiediena, saproti, grupa jau kruta, bet sirdi ārā nerauj," ar žestiem rāda Lauris.
Spiediens gan pieaug, kad Belamijs piesēžas pie klavierēm un sāk skanēt 'United States of Eurasia', pati dziesma jau tāda. Tomēr nākamreiz centīšos tikt tuvāk. Zaļi gaismu zobeni pāršķeļ nakts tumsu virs mūsu galvām, milzīgajos ekrānos mijas publikas pirmo rindu sejas ar Metjū Belamija brokāta žaketi, eh ir jau labi..., ir taču labi.
Kaut kā vēl emocionāli nodzirksteļo brīdis ar 'Uprising'. "They will not force us, And they will stop degrading us, And they will not control us, We will be victorious," - "Muse" droši vien nav dzirdējuši par latviešu Robinu Hudu – Neo, kas savā Twitter mikroblogā tieši šo gabalu aicināja klausīties savus sekotājus. Vēl es ļoti gaidīju 'Plug In Baby', kas pēc applausu vētras izskan, grupai otru reizi atgriežoties uz skatuves. Šī dziesma ir "Muse" esence, pati pilnība. Ja kādam nezinātājam stāstu par "Muse" vienmēr šo lieku noklausīties. Tā skanēja un skan arī šobrīd manā mūzikas atskaņotājā, lai vārdi pareizie raisās.
Nobeigums
Festivāls bija izdevies, lai arī varbūt mazliet mazāk tās pozitīvās ķīmijas bija gaisā, nekā iepriekšējos gadus. Bet tā jau ir tāda smalka un individuāla jušana. Bija jau, protams, lietas, kas man nepatika, piemēram, kliedzoši zaļā politiskās apvienības reklāma nakts tumsā. Neesmu neviena pusē...bet kāds festivālam ar politiku sakars? Tāpat arī šādi tādi sadzīviski sīkumi, kas tomēr ir no svara. Bet lai nu paliek, festivāla sajūta taču tika atrasta.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
