Ar smalku kompozīcijas sajūtu apveltītais komponists, kultūras darbinieks un vairāku Saeimas sasaukumu deputāts Imants Kalniņš, kurš 26. maijā svinēs 70. jubileju, īpašā intervijā "Delfi Kultūra" atklāj to, ka no Liepājas pārceļas uz Rīgu, kāda ir viņa mīļākā skaņa, politiskie uzskati un, kādēļ jau gadu desmitiem mazuļi ar nerimstošu prieku skatās multiplikācijas filmas ar viņa komponētu mūziku.
Kas ir tās lietas - aktuālie darbi, pie kuriem jūs patlaban strādājat?
Es šobrīd vēl joprojām esmu tajā procedūrā iekšā pietiekami dziļi iekšā, kas saucas dzīves vietas maiņa. Proti, tā ir pārvākšanās procedūra no Liepājas uz Rīgu. Un tas ir tik ļoti, ļoti apgrūtinoši un nepatīkami, neskatoties uz to, ka es uz pakām, ko es nopirku, lai iesaiņotu visus pārvietojamos priekšmetus, ir rakstīts "Prieks pārvākties". Līdz ar to arī mans darbs pie septītās simfonijas šajā brīdī, protams, ir nedaudz norimis. Kas attiecas uz Imanta dienām 2. jūlijā - šis darbs gan rit pilnā sparā. Tas nekas - simfonija jau nekur nepaliks.
Vēl tuvāk par Imanta dienām ir jūsu 70. dzimšanas diena. Vai plānojat savu dzimšanas dienu svinēt kā īpaši?
Ziniet, es nepiešķiru jubilejām tik lielu nozīmi, lai šajā gadījumā to izdalītu starp iepriekš minētajiem notikumiem. Protams, dzimšanas diena ir katram cilvēkam tikai vienu reizi gadā un man šī ir ļoti īpaša diena. Es uzskatu, ka dzimšanas diena man ir tāda diena, kas pilnībā pieder man. Tā ir mana diena! Tādēļ es vienmēr cenšos un atļaujos šo dienu pavadīt tā, kā man patīk. Ja runā par jubileju publicitāti, tas man ir pietiekoši atbaidošs faktors. Tādēļ es nepievēršu tam speciālu nozīmi.
Vai, jūsuprāt, jaunajiem Latvijas mūziķiem šobrīd pietrūkst tās revolucionārās dzirksts, kas bija izteikti jūtama, piemēram, "Menueta" laikos?
Runājot par revolucionāro dzirksti - tā ir kvalitāte, kas nāk līdzi ar cilvēka ienākšanu pasaulē un tā dzirksts viņos visos ir. Cita lieta ir tā, un tai, manuprāt, vajadzētu pievērst uzmanību, ka milzīgā subkultūras straume, kas plūst pār mums no rietumiem, ir tāds spēks, kas revolucionārās dzirkstis ļoti veiksmīgi prot noslāpēt un nivelēt, cenšas šīs dzirkstis iefasēt skaistā fasējumā un nolikt lielveikala plauktā. Es domāju, tie jaunieši, kuri ir potenciālas personības, protams, pārvarēs arī šīs briesmas un noturēsies. Tomēr tas ir faktors, kuram valsts un izglītības līmenī, būtu jāpievērš pietiekami liela uzmanība.
Vai, jūsuprāt radošai dzirkstij - tās attīstībai un uzturēšanai - ir svarīga arī bohēma? Un ko bohēma nozīmē jums?
Šis vārds - bohēma - manuprāt, tiek lietots apvazātā un seklā nozīmē, jo es ar bohēmu saprotu eksaltāciju mākslas dēļ. Bet konvencionāli šo vārdu saista ar apdullināšanos, ar nekontrolētu uzvedību un tā tālāk. Manā laikā bohēma bija sarunas par mākslu, mūziku, literatūru, teātri un eksaltācija, ko deva tas, ka vari atrast domubiedrus jautājumos, kas pašam likās svarīgi, jautājumos par to, kādu mēs vēlamies pasauli redzēt... Tā arī ir īstā bohēma.
Es domāju, ka īstā bohēma un tādi domubiedru pulciņi noteikti pastāv arī šodien, bet tā kā tie ir cilvēki, kuri krasi atšķiras no pieprasījuma līmeņa, tad viņi, kā vienmēr, ir nemanāmi. Bet tas nekas - viņi vienalga izdara un izdarīs to, kas viņiem ir jāizdara šajā pasaulē.
Kas ir tās lietas, kas jums ir palīdzējušas radīt toreiz un tagad?
(Smaida.) Man nāk prātā pasaka par princi un princesi. Tur tika teikts: "Visās istabās tu drīksti iet, bet šīs durvis vaļā never". Man šķiet, ka mēģināt runāt par iedvesmu, tas ir tas pats. Tās ir durvis, kuras nav iespējams atvērt. Pat, ja tās atver, neko aiz tām neieraudzīsi.
Kādēļ jūs vispār vēlaties rakstīt mūziku?
Tādēļ, ka es šo pasauli sajūtu kā ārkārtīgi skaistu, brīnišķīgu... Kā paradīzi es uztveru šo pasauli! Un tas jau vien, ka man ir iespēja šajā pasaulē dzīvot, ir tik liels iedvesmas avots, ka diez vai kaut kur citur visā izplatījumā var sameklēt kaut ko līdzīgu.
Vai, jūsuprāt, ierobežojoši apstākļi veicina radošu izaugsmi?
Iespējams, ka likumsakarību var pamanīt, tomēr iespējams, ka tā ir šķietama likumsakarība. Es domāju, ka tādi faktori, kas it kā neļauj, bremzē, lielā mērā attīsta un stimulē to, ko mēs nosacīti dēvējam par iedvesmu un tāpat lielā mērā stimulē kritisku un analītisku domu. Savukārt komforta apstākļi to bremzē.
Vai, jūsuprāt, spiedīgi apstākļi var degradēt radošo dzirksti?
"Kas ir vājš kā niedre, lai lūst". Tie arī lūst. Jo grūtāki ir apstākļi, jo tādi cilvēki ātrāk salūst. Bet tie, kuri patiešām ir radoši cilvēki, kuri nesalūst, tie iegūst papildus enerģiju no visa tā.
Vai jūsu mūziku ārvalstu publika spēj uztvert un izprast? Vai ārvalstu kolēģi, klausītāji jūsu mūziku saprot?
Man ir tāda sajūta, ka cilvēki, arī tie, kuri nedzīvo Latvijā, saprot manu mūziku. Vismaz mana pieredze, cik nu liela tā ir, ļauj man domāt, ka viņi saprot.
Reizēm ir nācies dzirdēt jūsu un maestro Raimonda Paula vārdus līdzās, pieminot profesionālus un izcilus Latvijas komponistus. Vai esat jelkad sajutis konkurenci ar maestro?
Vispār tas ir savāds jautājums. Tāds nedaudz pārsteidzošs. Māksla ir tā dimensija, kur konkurence nav iespējama, jo māksla ir tā dimensija, kur tās radītāji rada unikālas lietas. Katrs īsts mākslinieks būtībā, būdams unikāls kā būtne, kā cilvēks, rada unikālus darbus. Konkurēt varētu divi mākslinieki, kuri gan ģenētiski, gan molekulārajā līmenī ir vienādi. Tā kā šeit tādi varianti nav iespējami, tad arī konkurence nav iespējama. Es saprotu, par ko mēs runājam, bet tad es drīzāk varētu runāt, vai man kādreiz būtu gribējies rakstīt kā raksta tas vai tas komponists. Vai arī - vai man kādreiz nav mana kolēģa panākumi likuši aizdomāties, ka arī es gribētu kaut ko tādu?
Manuprāt, tas būtu absurdi, jo jūs taču to noteikti negribētu, vai ne? Vai tiešām ir cita atbilde?
Protams, nav citas atbildes. Tas viss ir jau iepriekš minēto iemeslu dēļ. Kā lai es nepriecājos par, piemēram, viena mana talantīga kolēģa unikalitāti? Viņš ar savu unikalitāti un savu talantu (es runāju par Raimondu Paulu) manu mūzikas pasauli padara krāšņāku.
Un, ja tas tā nebūtu - ja manas emocijas un mani pārdzīvojumi būtu "piecus stāvus zemāk" - es pats nevienu noti nevarētu uzrakstīt! Es sev atņemtu to sfēru, kur mūzika rodas. Mūzika nerodas konkurences vai skaudības apstākļos. Tur rodas baumas un aprunāšana. Mūzika tur nedzīvo. Tik zemu tā nenolaižas.
Runājot par to, kur mūzika dzīvo - tā dzīvo arī instrumentos. Vai jums ir kāds mīļākais instruments vai, piemēram, mīļākā skaņa?
Man šis jautājums ir uzdots, bet es neesmu varējis uz to atbildēt, kā es vēlētos, nekad. Taču tad es mājās aizgājis, reiz domāju par tām lietām. Vienā pārraidē televīzijā man jautāja, kāds man ir nepatīkamākais troksnis. Tur gan es atbildēju tā, kā es arī šobrīd domāju - tas ir tukšas runas troksnis. Bet par skaistāko skaņu - to es gribu šodien pateikt! Skaistākā skaņa man ir tā, kad sieviete augstpapēžu kurpēs iet pa marmora grīdu. Tā ir tāda mūzika, kurai grūti līdzināties.
Jauka atbilde. Daudzi bērni ir izauguši, skatoties multfilmas ar jūsu komponētu mūziku. Piemēram, "Zaķīšu pirtiņa" - jūs noteikti tur esat piebēris kādu šķipsniņu brīnuma, kas mazuļiem lika agrāk pielipt pie TV, bet tagad - pie datoru ekrāniem un klausīties, dziedāt un priecāties līdzi?
(Smaida.) Mēs daļēji atgriežamies un skaram arī citus jautājumus ar šo. Mēģināšu atbildēt uz vienu no iepriekšējiem - par iedvesmas avotiem. Man mana bērnība un tas, kā es pasauli uztvēru un sajutu bērnībā, ir fantastiski liels iedvesmas avots! Un tas ir tik liels, ka man nav nekādu grūtību jebkurā brīdī pie tā atgriezties, tā justies un ar tām lietām turpināt noņemties un spēlēties.
Tādēļ jau arī tie piedāvājumi, kas man ir bijuši attiecībā uz "Zaķīšu pirtiņu", "Astoņiem kustoņiem" un tā tālāk, manī vienmēr izsaukuši tādu patiesu, īstu aizrautību, tādu laimes sajūtu, kas ir līdzīga tai, kādu mēs esam bērnībā piedzīvojuši.
Ja būtu kāds piedāvājums, vai jūs arī šobrīd uzņemtos sarakstīt mūziku kādai multfilmai?
Droši vien, ka uzņemtos. Nav brīv' no darba atteikties vispār. Droši vien, ka uzņemtos, jo man ar kino ir pietiekami liela pieredze, man patīk kino un teātris un, protams, ka es to darītu.
Kādā līmenī, jūsuprāt, ir latviešu mūziķi šobrīd, salīdzinot ar to laiku, kad māksliniekiem vēl bija sevi jāpierāda tarifikācijas skatēs?
Pirmkārt, laika biedriem ir ļoti grūti noteikt darba vērtību. Momentā noteikt to nav iespējams. Otrkārt, man jāatgriežas pie subkultūras pieprasījuma. Tas, ko pieprasa subkultūra, tas līmenis ir fantastiski zems, bet tas ir milzīgs un tas vēl vairāk traucē mums ieraudzīt īstos māksliniekus un īstos mākslas darbus, jo viņi vienkārši pazūd. Viņi noteikti ir, bet mēs viņus neredzam. Gan jau viņi kļūs redzami un arī viņu mākslas darbi. Piemēram, Bahu arī sāka atklāt 200 gadus pēc viņa nāves.
Vai īstam māksliniekam var būt vienaldzīga atzinība savas dzīves laikā?
Ja mākslinieks ir patiess un godīgs pret sevi, viņš zina un viņš saprot, prot novērtēt to, ko viņš dara, tad domāju, ka lielā mērā ar to viņam pietiek. Bet, ja māksliniekam ir vajadzīga publicitāte par katru cenu - "priekš vielmaiņas" - tad viņš arī rūpējas par to, bet tas drīzāk liecina par rakstura nepilnībām, nekā par kaut ko pozitīvu.
Intervijas turpinājumu lasiet sestdien, 21. maijā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
