'Interese par kaimiņu kultūru ir tā ciešākā saite'. Trīs diriģenti par 'Baltijas simfonisko festivālu'
Foto: Publicitātes foto

Ideja par triju Baltijas valstu orķestru satikšanos "Baltijas simfoniskajā festivālā" piedzima 2000. gada rudenī un tika atjaunota pirms trim gadiem. Līdz šim Viļņā, Talllinā un Rīgā notikušie koncerti liecina, ka informācijas citam par citu ir daudz mazāk nekā gribētos, toties vēlme kaut ko darīt kopā – vairāk nekā varēja gaidīt.

Klāt kārtējais festivāla koncerts – 24. novembrī Lielajā ģildē vienā vakarā uzstāsies visi trīs festivāla rīkotāji: Igaunijas Valsts simfoniskais orķestris – diriģents Mihails Gertss, Lietuvas Valsts simfoniskais orķestris – diriģents Gintars Rinkevičs, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris – diriģents Andris Poga.

Koncertu režisē Dāvis Sīmanis, kopā ar viņu pie vizuālā tēla strādā gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis un māksliniece Agne Mennika, koncertu vadīs Ģirts Ķesteris. Lielajā ģildē tovakar būs neikdienišķa gaisotne.

Pirmajā daļā katrs orķestris sniegs savas valsts komponista daiļrades paraugu, savukārt koncerta otrajā daļā būs unikāls (šoreiz nebaidīsimies šī vārda) priekšnesums: visi trīs orķestri triju diriģentu vadībā vienlaicīgi atskaņos amerikāņu komponista Maikla Dohertija opusu "Time Machine" (Laika mašīna).

Maikla Dohertija laika mašīna

Kopš Rīgas Festivāla orķestra laikiem atceramies skaņdarbu, ko diriģē vienlaikus divi diriģenti – runa ir par Gundaŗa Pones "Avanti!", un tas, protams, nav vienīgais piemērs. Opergājēji noteikti piesauks Kristapa Pētersona "Mihails un Mihails spēlē šahu" – arī tur bija nepieciešami divi vienlaicīgi strādājoši diriģenti, lai īstenotu nelielo, bet tik būtisko temporitma nobīdi, kas, pēc komponista ieceres, saistīta ar Tāla un Botviņņika leģendāro šaha partiju.

Bet trīs orķestri un trīs diriģenti vienlaicīgi – tas ir vienreizējs skats, ko tik drīz atkal neredzēsim!

"Time Machine" anotācijā Dohertijs saka: "Ritma piedzīvojums divās daļās. Pirmā daļa – "Pagātne", otrā daļa – "Nākotne". Simfoniskās kopskaņas dalījums trijos orķestros rāda mums trīs dimensijas: turp-atpakaļ, pa kreisi-pa labi, augšup-lejup. Brīdī, kad trīs orķestri spēlē sinhroni, kļūst iespējama ceturtā dimensija – laiks."

"Laika mašīnas" finālā dzirdams audiāla stroboskopa efekts, un te autors uzdod jautājumu – vai šis ir ceļojums laikā pretī labākai nākotnei, vai arī mēs beigsim savu piedzīvojumu laikā tikpat drūmi kā Herberta Velsa slavenā romāna "Laika mašīna" varonis.

Mihails Gertss: "Būs liels prieks, bet arī zināms izaicinājums atskaņot šo darbu. Mūzika ir spoža, enerģiska un laikmetīga – lielisks veids, kā svinēt dzimšanas dienu."

Andris Poga: "Spilgts artefakts un lielisks koleģiālās interpretācijas idejas piemērs."

Gintars Rinkevičs: "Šis ir izteikti kosmopolītisks gabals un profesionāli augstvērtīga mūzika. Skatīsimies, kā izdosies, bet es jau tagad esmu pārliecināts, ka mēs – trīs diriģenti un trīs orķestri – panāksim saprašanos daudz ātrāk nekā palaikam trīs Baltijas valstis kādos ārpusmuzikālos jautājumos."

Erki Svena Tīra apokalipse

Igaunijas orķestri diriģēs vīrs, kurš Latvijā uzstājas pirmoreiz. Vīra vārds ir Mihails Gertss, un, spriežot pēc igauņu kolēģu atsauksmēm un citzemju recenzijām, Mihails ir labi ieredzēts Centrāleiropā, sevišķi Vācijā.

Par Tīra jaunāko simfonisko opusu "Sow the Wind" ("Vēju tie sēj [, un vētru tie pļaus]", 2015) Gertss saka: "Šis darbs pieskaras mūsu dzīves būtiskajām tēmām – dabai un cilvēcīgumam. Manā priekšstatā šī mūzika sākas ar siltu vēja pūsmu, bet skaņdarba gaitā vējš pārtop par baisu dabas stihiju. Vajadzīgas milzu pūles, lai izsistu pasauli no līdzsvara, taču, kad tas notiek, haoss ir absolūts, dievišķs un perfekti būvēts, kā jau viss, kas dabas radīts. To sakot, nekādā gadījumā negrasos moralizēt. Šajā mūzikā ir arī gaišākas un liriskākas lappuses, kā arī galēji intensīvs grūvs un enerģija, kas vispār raksturīgi Tīra mūzikai."

Mikaloja Konstantina Čurļoņa jūra

Lietuvas kolēģu priekšā stāsies orķestra mākslinieciskais vadītājs Gintars Rinkevičs, un viņa izvēle – Mikaloja Konstantina Čurļoņa "Jūra". Labi zinām Čurļoni kā mākslinieku, bet varbūt jāatgādina, ka Čurļonis ir arī diplomēts komponists un viens no Lietuvas profesionālās mūzikas pamatlicējiem.

Gintars Rinkevičs: "Ir vērts paklausīties Čurļoņa klavierdarbus – tie ir ļoti skaisti. Žēl, ka simfoniskās mūzikas viņam tik maz. Simfoniskajai poēmai "Jūra", ko vērtēju ļoti augstu, ir sarežģīta forma. Varbūt te ir kas līdzīgs ar Riharda Štrausa simfoniskajām poēmām. Protams, mūzika ir citāda, bet piegājiens mūzikai līdzīgs tajā ziņā, ka ir nevis klasisks, bet individuāls skats uz skaņdarbu kā kopumu. Ja kāds zina Čurļoņa gleznas, viņš spēs saklausīt un saskatīt tās simfoniskajā poēmā "Jūra". Te ir Rex, te ir sēru procesija, putna silueti, "Miers", iespaidīgie jūrasskati – viss cieši siets skaņās un vizuālajā izpausmē. Man pašam Čurļoņa māksla ir ļoti tuva, un viņa bildēs es dzirdu viņa mūziku."

Kristapa Pētersona haoss un kārtība

Īpaši šim koncertam ir tapis jaundarbs, un tā autors ir viens no savējiem – LNSO kontrabasu grupas mūziķis un viens no Latvijas ievērojamākajiem un savdabīgākajiem komponistiem Kristaps Pētersons. Jaundarba nosaukums ir vienkāršs kā pirmelements – "Mūzika lielam orķestrim".

Andris Poga: "Kristaps Pētersons, manuprāt, ir domātājs, meklētājs, perfekcionists. Ļoti noturīga parādība (ja komponistu vispār var saukt par parādību) Latvijas mūzikā. Protams, tepat līdzās ir arī diezgan daudz citu autoru, kas orķestra rakstā izmanto daudzveidīgas, modernas spēles tehnikas, bet Kristapa interese par skaņas telpiskumu ir īpaša. Skaņas, kas nāk no dažādiem pamattelpas punktiem un citām telpām, tembrāli pārklājas un apvienojas, un tas viss nekad neskan absolūti vienādi. Atskaņot Kristapa mūziku nav vienkārši, bet skaniskais rezultāts, manuprāt, attaisno tehniskos izaicinājumus. Un vēl – man ir ļoti aizraujoši studēt viņa partitūru – tur it tik daudz no matemātikas un formālās loģikas."

Intermēdija: vai mūzikai ir tautība?

Andris Poga: "Vispār man nepatīk komponistus ierobežot ģeogrāfiski. Saknes un izcelsme, protams, ir svarīgas kategorijas, bet teikt, ka, piemēram, Čurļonis ir lietuviešu komponists, būtu tas pats, kas teikt, ka viņa laikabiedrs Gustavs Mālers ir austriešu vai bohēmiešu komponists. Tas nozīmē pateikt kaut ko tikai nedaudz, atklāt tikai daļu no šo vīru personības un mūzikas spektra. Tomēr nenoliegsim, ka eksistē arī tādi komponisti, kuru nacionālā piederība ir primārais, ko nolasām viņu darbos."

Mihails Gertss: "Domāju, ka gadu gaitā Erki Svens Tīrs izveidojis savu personisko stilu, kas ir skaidri atpazīstams un skatāms ārpus ģeogrāfiskām robežām. Varbūt tomēr viņa mūzikā ir kāda tumsnēja nokrāsa, kas tik raksturīga šim gadalaikam Igaunijā un arī citās Baltijas valstīs."

Gintars Rinkevičs: "Tautas kultūras intonācijas mēs iemantojam ar asinīm un mātes pienu. Cilvēkam nenoliedzami ir saknes. Ja kāds apgalvo, ka viņam nav sakņu un viņš nav nekas pēc tautības, tad tas ir dabas brīnums."

Kas Baltijas valstīm kopīgs?

"Baltijas simfoniskais festivāls" dod iespēju pārlikt prātā jautājumu, kas vienubrīd aktualizējas, citubrīd atkāpjas tālākā plānā, un šis jautājums skan vienkārši – kas kopīgs trim Baltijas valstīm?

Šogad visas trīs valstis nosvinēja 100 gadu jubileju. Eiropas kartē tās parādījās vienlaikus ar vairākām citām Eiropas valstīm pēc tam, kad Pirmā pasaules kara izraisītās tektonisko kustības spēcīgi pārkārtoja mūsu kontinenta politisko karti.

Tātad – kopīgs liktenis. Tas mums jau ir. Varbūt būs kopīgs dzelzceļš, tā mums vēl nav. Bet vissaistošākās pārdomas un diskusijas vienmēr raisās saistībā ar mentālo kopību un atšķirībām.

Latvieši, būdami pa vidu starp Igauniju un Lietuvu, valodas ziņā it kā būtu tuvāki lietuviešiem, taču daudz vairāk līdzību mums ir ar igauņiem. Bet atkal – anekdotes mēs stāstām par igauņiem, ne par lietuviešiem. Ko stāsta igauņi par lietuviešiem? Kā igauņus sajūt lietuvieši?

Tātad – vai Baltijas valstīm ir kas kopīgs?

Andris Poga: "Godīgi sakot – nezinu. Ir daudz kā kopīga vēsturiski, iespējams, arī mentāli, bet vai ir kādas īpašas saites un vai tās vajadzīgas, tiešām nemāku atbildēt. Domāju, ka mazu nāciju spēks ir tieši to unikalitātē."

Mihails Gertss: "Jā, mums pilnīgi noteikti ir nepieciešams domāt par kopīgo. Te ir trīs brīnišķas kultūras ar līdzīgu vēsturi, bet arī ar neiedomājamām atšķirībām, sākot jau ar valodu. Manā ieskatā ir brīnums, ka Baltijas reģionā ir tāds kultūras daudzveidīgums. Personiski man ir liela vēlme uzzināt vairāk par jūsu kultūru, un, jo vairāk es lasu, jo skaidrāk apjēdzu, cik maz zinu par jums. Teikšu tā – interese par kaimiņu kultūru ir tā ciešākā saite."

Gintars Rinkevičs: "Es no sirds apsveicu Latvijas kolēģus un draugus Latvijas dzimšanas dienā. Saites starp mūsu valstīm ir bezgala svarīgas, un tie simt gadi mūs apvieno it stipri. Mums ir kopīgais, un tie nav tukši vārdi. Mums ir jāturas kopā ekonomikā, politikā, kultūrā. Nelielām valstīm nepieciešamas labas kaimiņattiecības."

Svētku tosts?

Andris Poga: "Baltijas valstīm, jo īpaši Latvijai, novēlu daudz vairāk drosmes izšķirošu kultūrpolitisku lēmumu pieņemšanā!"

Miihails Gertss: "Lai mūsu zemēs uzplaukst kultūra, lai raisās daudzveidīgums, attīstās saprašanās un dzimst arvien spēcīgāka interese par to, kas notiek pavisam netālu!"

Gintars Rinkevičs: "Izdzīvošanu! Ik pa laikam kāda tauta izzūd no zemes virsas. Ar mums tas nedrīkst notikt."

Noslēgums

Mihails Gertss stāsta, ka 13 gadu vecumā dzirdētais Pētera Vaska Pirmais čellkoncerts iespiedies atmiņā uz mūžu un nav pārgājis sapnis reiz pašam nodiriģēt šo skaņdarbu.

Andris Poga gaida 2020. gadu, kad viņam pirmoreiz būs ilgi gaidītā iespēja pašam nodiriģēt kādu Erki Svena Tīra opusu: "Arī Tīra daiļrade noteikti pārkāpj ģeogrāfisko robežu piesaisti."

Gintars Rinkevičs 17. novembrī diriģēja Liepājas Simfoniskā orķestra koncertu ar pieciem jaundarbiem, ko komponējušas piecas Latvijas komponistes.

Ticams, ka kaimiņvalstu mūzikas izzināšana turpināsies gan "Baltijas simfoniskajā festivālā", gan – vēl jo vairāk – ārpus tā.

Bet viens no pirmajiem darbiem Rīgas jaunajā koncertzālē būs "Baltijas simfoniskā festivāla" koncerts ar vācu modernista Karlheinca Štokhauzena 50. gadu šedevru "Gruppen" trim patiešām lieliem orķestriem un diriģentiem. Kam bail no Štokhauzena, lai nebaidās – šis vīrs bija viens no retajiem, kam lecīgas avangarda idejas izdevies īstenot mākslinieciski augstvērtīgi un ausi piesaistoši.

Source

Tags

Andris Poga Dāvis Sīmanis Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris Tallina Viļņa
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form