Kāpēc miljoniem patīk klausīties dziedošu cilvēku? Atbild latviešu operas dīvas
Foto: Publicitātes foto

Janvārī apgādā "Mansards" klajā nākusi Olgas Pētersones grāmata "Casta diva", kurā uz dažādiem ar mākslu un dzīvi saistītiem jautājumiem atbild Latvijas operas dīvas - Inese Galante, Sonora Vaice, Inga Kalna, Elīna Garanča, Kristīne Opolais, Marina Rebeka un Liene Kinča.

"Delfi Kultūra" ar apgāda "Mansards" atļauju piedāvās trīs ieskatus - katrā no tiem tiks publicētas visu operdziedātāju atbildes uz vienu jautājumu.

Šoreiz operas dīvu atbildes uz jautājumu "Kāpēc miljoniem patīk klausīties dziedošu cilvēku?".

Inese Galante teic: "Piebildīšu - tīkami dziedošu cilvēku! Dziedāšana ir cilvēka emociju visdabiskākā izpausme. Tā ir tieša saikne ar dabu un atslābināšanās. Tāpēc arī lūgšanas tiek dziedātas vai skandētas dziedošā balsī.

Dziedāšana ir mantra. Balss ir cilvēka būtības un emocionālās kvēles izpausme. Bet dziedāšanā cilvēkiem patīk klausīties tāpēc, ka iekšēji viņi saplūst ar dziedātāju vienā veselumā. Tam piemērs ir kordziedāšana".

Savukārt Sonora Vaice norāda, ka skaņa ir vibrācija. "Savā ziņā tā nes informāciju par cilvēku. Balsī mēs sadzirdam cilvēka būtību, tāpat kā acīs saskatām viņa dvēseli. Tai pašā laikā mūzika nav sports - te nav finiša lentas, bet darbojas patīk-nepatīk princips.

Mums visiem patīk tas, ko mēs labi pazīstam un izprotam. Mums patīk tās vibrācijas, kas mūs pārliecina, kuras mēs saprotam. Balss vibrācijas spēj cilvēkus ne vien sajūsmināt un iedvesmot, bet arī dziedināt! Un tā nav poēzija - fiziķi to pierādījuši ar matemātiskām likumsakarībām," atklāj Vaice. 

Inga Kalna atzīst, ka "dziedātājs nav aizsargāts, viņš ir "pliks" un nevar paslēpties pat aiz instrumenta lociņa". "Otrkārt, dažiem liekas, ka jebkurš prastu tā aurot.

Citiem vārdiem sakot, tas, kurš klausās, no vienas puses, apmierina savu vuārisma kāri, bet, no otras puses sajūtas līdzdalīgs. Dziedāt taču nav tas pats, kas spēlēt Paganīni kaprīzes un Lista edītes, kur pat zirgam ir skaidrs, ka pirkstus kustināt ir jātrenējas!" teic Kalna.

Elīna Garanča uzskata, ka balss ir pirmais, ko bērns, vēl būdams mammai vēderā, jau dzird - viņai runājoties. "Cilvēka balss ir pirmais, ko mēs dzirdam, ierodoties šajā pasaulē. Jebkura mamma pilnīgi automātiski raudošu bērnu mēģina nomierināt, viņam kaut ko dziedot vai dungojot.

Mēs nēsājam ikdienā katrs savu balsi līdzi, jo kaut ko vienkārši padungot var vienalga kur - dušā, zaļā pļavā, gaidot tramvaju vai mežā lasot sēnes".

Arī Kristīne Opolais ir pārliecināta, ka "visiem cilvēkiem gribas pašiem dziedāt, bet ne visiem tas sanāk". "Domāju, ka dzīva dziedāšana ir brīnums. Un esmu ievērojusi, ka tie cilvēki, kuriem patīk klausīties operdziedāšanu, ir intelektuāli un garīgi attīstītāki. Neattīstīts cilvēks bieži vien par to pasmejas un izmēda," viņa stāsta.

Marina Rebeka norāda: "Balss vēršas pie cilvēka dabas. Tā ir sirdij vislabāk saprotamais instruments, nāk no dzīva cilvēka un tiešā veidā pauž emocijas. Balss ir arī sencilvēku pirmais instruments, jo neviens rituāls neiztika bez balss skanējuma".

Savukārt Liene Kinča ir pārliecināta, ka "cilvēka balsī viss ir cilvēciski saprotams, jo balss pauž visu to emociju gammu, ar kurām cilvēks sastopas ikdienā - ar mīlu, sāpēm, ciešanām, prieku... Un vēl: dziedot mēs nākam pie klausītāja ar vārdu. Ja kāds cilvēks bez muzikālās izglītības, teiksim - jurists kantorī, varbūt arī nespēj saprast, kas īpašs ir Berga Vijoļkoncertā, tad, aizgājis uz Operu, viņš saprot visu: kas, ar ko un par ko".

Tags

Elīna Garanča Inese Galante Inga Kalna Kristīne Opolais Liene Kinča Marina Rebeka Sonora Vaice

Comment Form