Klasiskās nevainības zaudēšana Nr. 12. LNSO satiek jaunu klausītāju – Raimondu Elbakjanu
Foto: Mārcis Gaujienietis

7. decembrī Lielajā ģildē ar stāvovācijām tika uzņemts koncerts "Bizē, Ravels un Rimskis-Korsakovs", ko tieši savā 83. dzimšanas dienā diriģēja Žans Klods Kazadesī. Leģendārā franču diriģenta vadībā koncerta pirmajā daļā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) spēlēja Žorža Bizē svītu lugai "Arliete" un Morisa Ravela Klavierkoncertu Solmažorā, kurā ar klavieru solo uzstājās pianiste Arta Arnicāne. Savukārt otrajā daļā klausītāji nonāca pasakainajā Austrumu pasaulē, jo izskanēja Nikolaja Rimska-Korsakova "Šeherezade".

Koncertu un Lienes Jakovļevas vadīto pirmskoncerta sarunu ar Artu Arnicāni un vēsturnieku Kasparu Kļaviņu noklausījās arī ielu kultūras kustības "Ghetto Games" radītājs Raimonds Elbakjans.

Pirms koncerta

Vai tiešām uz Lielo ģildi nāc pirmoreiz?

Nē, manā ģimenē ir daudz mūziķu, vecmāmiņa ir klavierskolotāja. Pēc 30 gadu vecuma arī pats sev esmu atklājis klasisko mūziku.

Vai šim koncertam gatavojies īpaši?

Zināju, ka man par to būs jārunā. Žaketi velku pāris reizes gadā, tas, protams, ir sarežģītāk. Turklāt, tā kā tikko esmu izšķīries no savas pēdējās draudzenes, man pašam bija jāgludina krekls. Tas man nesanāk pārāk labi. (Smejas – aut.) Bet ikdienā apmeklēju ļoti daudz un dažādu pasākumu, tāpēc nebija tik traki.

Vai noskaņoties palīdzēja pirmskoncerta saruna?

Protams! Mani vispār fascinē cilvēki, kuri savā lietā ir ļoti dziļi. Pašam par sevi liekas – vēl neesmu pietiekami dziļi, bet, jo dziļāk eju, jo vairāk daru, jo vairāk saprotu – cik daudz vēl nezinu. Tā bieži liekas – ja izdarīsi vēl to vai to, kļūsi laimīgs. Bet īstenībā kļūsti tikai nelaimīgāks. Tāpēc tad, kad es skatos uz tādiem, es pat teiktu – ģeniāliem, cilvēkiem, saprotu, ka viņi ir liels retums. Un man ir liels prieks par to.

Arī "Ghetto Games" viens no mērķiem ir panākt, lai jaunieši jēdzīgi pavadītu savu brīvo laiku. Kā tev šķiet, kā viņus atvest uz orķestra koncertiem?

Pirmkārt, manuprāt, ir jāpaiet noteiktam laikam. Nevajag uztraukties par to, ka jaunieši nenāk klausīties orķestri. Protams, pēc iespējas vajadzētu to kultivēt nacionālā līmenī, bet tad uz koncertiem būtu jānāk arī pēc iespējas vairāk ministriem, administratīvā korpusa darbiniekiem. Bet es viņus šodien šeit neredzu.

Cilvēkiem, kurus jaunieši atpazīst un ciena?

Nē, es nedomāju tikai atpazīstamību. Ja ministri būs muļķi, tad tāda veidosies arī sabiedrība. Tā ir problēma arī pasaulē – elite ir tie, kas nopelnījuši daudz naudas, nevis cilvēki, kuri ir pārāki intelektuāli. Tā ir vide, kurā šobrīd aug sabiedrība. Bet, protams, ka tas burbulis kaut kad plīsīs. Jo bez intelekta sabiedrība vairs nesapratīs, kā savā starpā sadzīvot. Tā būs lielākā problēma. Tomēr es arī pats uz šādiem koncertiem nenāku bieži. Kā jau teicu, vairāk šādai mūzikai pievērsos tikai pēc 30 gadu vecuma. Bet pēc tam, kad pats biju sarīkojis pirmo lielo Slam Dunk konkursu, kaut kā netīšām internetā uzgāju un tāpat datorā noklausījos Bēthovena 5. simfoniju. Un aizdomājos par to, cik nenormāli daudz mazu lietu ir jāsaliek kopā, katram ir jāizdara sava lieta, lai šāds liels darbs taptu. Vēlāk mani uzaicināja uz svētku koncertu. Es tajā sēdēju un man beidzot aizgāja – ko nozīmē orķestris, ko nozīmē solisti. Reizēm eju uz koncertiem ar meitu, kura pati spēlē klavieres. Es, protams, nevaru lielīties, ka kaut ko tur baigi saprastu. Drīzāk – mani fascinē mūziķu ģenialitāte. To var sadzirdēt, nevajag būt baigajam ekspertam, lai saprastu, ka tas ir nenormāli kruti un sarežģīti.

Klasiskās nevainības zaudēšana Nr. 12. LNSO satiek jaunu klausītāju – Raimondu Elbakjanu
Foto: Mārcis Gaujienietis

Vai tev ir interesanti skatīties uz orķestri arī kā komandu?

Noteikti! Iedomājos, ka pirmo vijoli, tādu, kāda tā ir šodien, radīja vairāk nekā pirms 500 gadiem. Tāpat klavieres un visus citus instrumentus. Bet kādam vajadzēja arī iedomāties to visu salikt kopā! Es nevaru salikt kopā pat basketbolistu ar futbolistu! (Smejas.) Panākt komandas garu, to, ka viņi visi nāk kopā, mēģina un nonāk līdz kaut kādam kopsaucējam, arī pietiekami ērti kopā jūtas. Tas ir nenormāli sarežģīti! Es to varu tikai nojaust, jo man pašam ikdienā nākas vest kopā dažādus cilvēkus, lai sasniegtu rezultātu.

Ko tu gaidi no šīs dienas koncerta?

Man ļoti patīk klavierspēle. Visu bērnību sēdēju pie savas vecmāmiņas Agras Lāces, kura pasniedza klavierspēli. Atceros, kā tas ritmiņš sit un es nedrīkstu ne elpot, ne kustēties, jo ir atnācis skolēns. Man vienmēr bija jāsēž otrā istabā, kaut ko knosījos un gandrīz vienmēr arī dabūju rājienu. (Smejas.)

Tu pats arī esi mācījies spēlēt kādu instrumentu?

Nē, bet tagad eju uz vokālajām nodarbībām. Mūzika man vienmēr ir bijusi līdzās, daļa manu radinieku ir sportisti, bet otra daļa – mūziķi. Mans vecvectēvs ir no Litenes. Tēvs man par savu vectēvu stāstījis, ka Otrā pasaules kara laikā viņš esot aizliedzis flīģeli vest kravas mašīnā. Viņu par to gandrīz nošāva, bet viņš bija teicis: "Tad labāk nošaujiet, bet es jums neļaušu to darīt." Mans tēvs ļoti, ļoti mīlēja savu vecotēvu, kurš bija viņu izaudzinājis. Tāds kārtīgs latviešu darba tikums man ir no viņa – Kārļa Ozola. Līdz mūža beigām viņš vēl skaņoja klavieres, bija baigais darba rūķis.

Bet pats tagad mācies dziedāt?

Jā, man tomēr ir arī armēņu asinis, kad skan mūzika, tas manī rezonē. Bet, tā kā abi vecāki ir sportisti, tomēr aizgāju sportā. Taču mūzika ir lieta, ko var mācīties līdz mūža beigām, domāju – kāpēc gan nē? Es neesmu par tādu tukšu mācīšanos, man ir svarīgas tās lietas, kas mani attīsta. Tā ir sava veida meditācija. Protams, man nav nekādu ambīciju, ka es varētu uzstāties, bet kaut ko nodziedāt es noteikti varētu.

Pēc koncerta

Kā patika koncerts?

Viss kopā man ļoti patika! Kā jau teicu, nesen esmu uzsācis personīgās attīstības ceļu un simfoniskais orķestris, šie mākslinieki man ir kaut kas jauns. Man patīk augstas kvalitātes mašīnas, sports un arī mūzika. Ir ļoti forši, ka Latvijā ir iespēja baudīt tāda līmeņa māksliniekus, tāpēc es noteikti šeit vēl iegriezīšos.

Tev ir svarīgi, lai mūziku arī mājās vari klausīties kvalitatīvi?

Man vispār ir svarīgi, lai man viss būtu labs. Es izvēlos labas, kvalitatīvas lietas. Tā vienmēr ir bijis. Ja man nav naudiņas, es vienkārši nepērku. Bet, ja pērku, tad cenšos pirkt labu. Tā mani ir audzinājis tēvs. Mēs neesam tik bagāti, lai pirktu sliktas lietas.

Kā izvēlēsies koncertu, uz kuru doties? Vai ir cilvēki, kuru viedoklim uzticies?

Es domāju, pirms sākt runāt par izvēlēm, ir vērts aiziet vismaz uz kādiem desmit koncertiem, saprast, kas ir kas. Izveidot to par tādu kā rituālu. Visforšāk, ja vispirms var atnāk arī uz pirmskoncerta sarunām, jo tās ievada koncerta tematikā, arī man iedeva kaut kādu sajēgu par to, kas tur būs. Redzu māksliniekus runājam, rodas sajūta, ka es viņus jau mazliet iepazīstu. To es iesaku katram.

Šajā koncertā bija kaut kas, kas tevi pārsteidza?

Diriģents! Viņam šodien paliek 83 gadi, bet viņš tur lēkāja kā traks, tā enerģija! Tā ir augsta, augsta klase. Man ir milzīgs prieks to redzēt, jo cilvēks jau nomirst tajā brīdī, kad viņam pazūd ambīcijas, sapņi, mērķi un piedzīvojumi. Tāpēc, redzot tādu vīrieti uz skatuves, tiešām esmu iedvesmots. Kad redzi tādus cilvēkus, saproti, ka ir jāceļas, jāiet un jādara tas, kas patīk.

Koncertā izskanēja jau laika pārbaudi izturējuši skaņdarbi, vai tevi interesē arī jaunie komponisti?

Vairāk noteikti klasika! Man vispār patīk senas, pamatīgas lietas, man, piemēram, ir ļoti lielas problēmas uztvert laikmetīgo mākslu. Savā būtībā esmu konservatīvs. Dīdžeji, kas ir strādājuši arī mūsu pasākumos, zina, ka pat mūsdienu mūzikā ir tādi izpildītāji, kurus es cienu un respektēju. Un tādi, kurus nē. Piemēram, jauno laiku hiphopu es nerespektēju, jo, manuprāt, tas ir ļoti komercializēts. Tāpēc es domāju, ka man jāsāk ar klasiku. Neticu, ka var būt kas labāks par to izmeklēto materiālu, kas ir sakrāts vairāku gadsimtu garumā.

Source

Tags

Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris Raimonds Elbakjans
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form