Klasiskās nevainības zaudēšana Nr.7. LNSO satiek jaunu klausītāju – Funky DJ Elegant
Foto: Publicitātes foto

Sarunu sērijā "LNSO satiek jaunu klausītāju" Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris iepazīstas ar cilvēkiem, kuriem došanās uz klasiskās mūzikas koncertu nepieder pie ikdienas rutīnas. Šoreiz LNSO satikās ar dīdžeju Ņikitu Turubanovu jeb skatuves vārdā Funky DJ Elegant. Viņš 29. martā klausījās koncertu Lielajā ģildē. Programmas 1. daļā Volfganga Amadeja Mocarta "Adadžo un fūga do minorā", Johana Sebastiāna Baha korāļskaņdarbs "Schmüche dich, o liebe Seele" un Edvarda Elgara Baha skaņdarba "Fantāzija un fūga do minorā" pārlikums orķestrim, bet 2. daļā tika atskaņots Gabriela Forē "Rekviēms". Skaņdarbus diriģēja Andris Poga, bet izpildīja solisti Gunta Gelgote (soprāns), Johanness Helds (baritons), ērģelniece Kristīne Adamaite un Latvijas Radio koris.

Pastāsti, lūdzu, īsumā, ar ko tu vispār nodarbojies?

Īsumā... Esmu dīdžejs, ar to nodarbojos jau sesto gadu. Viss aizsākās Preiļos, kur es uzaugu. Mūzikā iesaistījos pēc tam, kad sapratu, ka Latvijā nav dīdžeju, kas spēlētu tieši dejotājiem, deju sacensībās. Tā kā es pats esmu dejotājs, labi izprotu šo segmentu. Jau kopš bērnības daudz klausījos "funk", "electrofunk" stila mūziku, klasiskos "hiphop" izpildītājus, arī tādas grupas kā "Jamiroquai", "Duft Punk". No 70. gadu mūzikas man ļoti patika Džeimss Brauns, tur ir gan "flovs" (no angļu valodas vārda flow – plūst, plūsma), gan "vaibs" (no angļu valodas vārda vibe – sajūtas). Man patīk arī disko, piemēram, grupa "Chic". Šādu mūziku sāku klausīties jau 10–11 gadu vecumā un visu atradu vai kaut kur sadzirdēju pats.

Kur tu to visu atradi? Tavā bērnībā jau bija internets?

Mūzikas kanālos! Tobrīd bija daudz labāka situācija ar muzikālo kanālu caurlaidību. Tur skanēja īstas dziesmas, nevis vasaras hiti – dziesmas, kas pazūd no cilvēku apziņas pēc trim četriem mēnešiem. Jo tālāk mēs ejam, jo vairāk zūd mūzikas vērtība. Pie mums, Latvijā, šobrīd ar muzikālo izjūtu ir diezgan slikti. Kaut gan parādās arī interese pēc kaut kā citāda, alternatīvāka. Tas, protams, ir atkarīgs arī no dīdžejiem. Ko viņi dod, to cilvēki arī uzņem.

Tu pats savā darbā centies klausītāju arī izglītot?

Protams. Pat ja man uzliks uz pults 100 eiro un pasūtīs dziesmu, kas man neliekas adekvāta tieši konkrētajam brīdim vai vienkārši nav tuva, es to nelikšu. Bieži vien mūsdienās dīdžeji grib visu dabūt ātri, tāpēc spēlē pārsvarā to, ko publika grib dzirdēt. Agrāk cilvēki, ejot klausīties, kā spēlē dīdžejs, gribēja uzzināt kaut ko jaunu. Mūsdienās viss ir izmainījies. Mūzika ir aizgājusi otrajā plānā, tas vairs nav primārais. Tagad cilvēki ies klausīties dīdžeju, kurš uz plakāta būs bez krekla.

Tagad gan mūzika ir kļuvusi daudz pieejamāka nekā laikos, kad cilvēki pirmoreiz par dziesmām uzzināja no dīdžejiem, kuri kaut kur bija sadabūjuši nelegālus ārzemju ierakstus.

Jā, ir lieli plusi un lieli mīnusi. Mums ir dots milzīgs informācijas apjoms, vienīgi liela daļa cilvēku nav iemācījusies ar to strādāt, atlasīt sev vajadzīgo, analizēt. Tāpēc viņi uzņem visu, ko dod, un ļauj pakļaut savu domāšanu, degradējas.

Kur tu tagad uzstājies?

Šis ir mans ceturtais gads Rīgā, un sākumā es spēlēju visur, kur man deva iespēju, – bāros, tādās vietās kā "Klondaika", klubā "Just". Krāju pieredzi. Tagad jau kādu gadu esmu atteicies no vietām, kur es negribu spēlēt. Es negribu spēlēt popmūziku un to, kas skan visur, es gribu tiešām iedziļināties mūzikā. Šobrīd regulāri spēlēju "Shot Cafe", Valmieras klubā "Tinte", Rīgas bārā "Cartel". Pārējo laiku aizņem spēlēšana deju sacensībās un deju "džemos", esmu arī sācis vairāk izbraukt ārpus Latvijas.

Publika novērtē to, ka tu nespēlē hitus?

Protams, ka ne! (Smejas – aut.) Bet es spēlēju vietās, uz kurām cilvēki nāk forši pavadīt laiku, un cenšos dot visu, lai viņi nejustos slikti. Es uzturu atmosfēru. Atmosfēra un emocionālais stāvoklis, manuprāt, ir svarīgāk nekā likt cilvēkiem dejot. Tas patiesībā ir ļoti vienkārši – divas trīs dziesmas – un viņi dejos.

Kādus dīdžejus tu vēl iesaki paklausīties?

Galvenais – meklējiet paši, neslinkojiet, rakņājieties! No latviešiem es ieteiktu... DjAll-viss, PM2THEAM, Aspirinu. Gribētu izcelt "house" mūzikas producentu Makree, domāju, ka tuvāko piecu gadu laikā viņš iznesīs Latvijas vārdu pasaulē. No hiphopa un alternatīvās mūzikas producentiem – Niklāvz, Oriole. Pēdējā laika atklājums man ir grupa "Instrumenti", pirmoreiz viņus dzirdēju tikai pirms pāris mēnešiem. "Bandmaster" grupa no elektroniskās mūzikas pārstāvjiem ir jādzird obligāti. Man ir tuvs arī pēdējais Ozola un Tehnikuma albums "Semestris".

Kādā žanrā tu pats spēlē?

Es to saucu par "funky style". Saulaina, emocionāli pozitīva mūzika.

Klasiskās nevainības zaudēšana Nr.7. LNSO satiek jaunu klausītāju – Funky DJ Elegant
Foto: Publicitātes foto

Pāriesim pie klasiskās mūzikas. Kāda līdz šim ir bijusi tava pieredze saistībā ar klasisko mūziku?

Diezgan maza. Es esmu bijis uz Ziemassvētku koncertu Lielajā ģildē. Iepriekš esmu klausījies klasisko skaņdarbu ierakstus, bet šodienas dzīvais izpildījums mani ļoti pārsteidza. Man vispār patīk dzīvā mūzika, bet šodien orķestris strādāja tiešām "wow"! Skanēja ļoti tīri. Daudz darba ir ieguldīts, lai tā skanētu. Es arī pats savulaik sniedzu dokumentus mūzikas skolā, pat īsti neatceros, kāpēc tur neiestājos, bet tagad to rūgti nožēloju.

Savā darbā tu esi izmantojis kaut ko no klasiskās mūzikas – "iesamplējis" (sample – paraugs, no angļu val.) kādu skaņdarba fragmentu vai instrumentu?

Es esmu izmantojis atsevišķus instrumentus un spēlējies ar tiem. Ir tāda aparatūra kā "drummachine" (bungu mašīna – no angļu val.), kur var ierakstīt "samplus" vai atsevišķi, piemēram, sitaminstrumentus. To es esmu izmantojis savās dīdžeja performancēs, bet gribētu tam pievērsties vēl vairāk.

Motīvs no šīs dienas otrās daļas Forē "Rekviēma" ieskanas arī Jāņa Streiča filmā "Cilvēka bērns". Tas mani rosināja uz pārdomām, ka bieži ar klasisko mūziku mēs sastopamies tieši kino. Cik tev ir svarīga mūzika, skatoties filmas?

Ļoti svarīga. Ja nebūtu mūzikas, filmai būtu daudz grūtāk raisīt skatītājā emocijas. Pat filmu pirmsākumos, kad tika rādīta tikai kustīga bilde bez skaņas, pavadījumā pianists spēlēja klavieres. Koncerta laikā es atcerējos epizodi no filmas "Neaizskaramie". Galvenā varoņa – invalīda – dzimšanas dienā viņš kopā ar savu palīgu – melnādainu puisi, kas uzaudzis "uz ielas", – devās uz klasiskās mūzikas koncertu. Pēc koncerta palīgs uzlika to, kas viņam liekas īsta mūzika. Tā otrā ir mūzika, kas visvairāk uzrunā arī mani. Manuprāt, melnādainie cilvēki jūt mūziku pavisam citādi. Es vairāk klausos mūziku kā melnādainais nevis kā baltais cilvēks. Ja baltais cilvēks sit ritmā un katrā taktī, tad melnādainais cilvēks sitīs caur vienu takti. Viņi klausās mūziku ar dvēseli.

Nevis ar prātu?

Jā, tā varētu teikt. Mēs esam kaut ko nedaudz pazaudējuši.

Kāds pirms koncerta bija tavs priekšstats par to, kas tur notiks?

Es apmēram sapratu, kas tur notiks, negāju kā balta lapa.

Vai tev nebija bail nelaikā sākt aplaudēt starp viena skaņdarba daļām?

Nē, man bija saprotams, kad vajag aplaudēt. Atšķirībā no citiem man bija saprotams arī, cik daudz to vajag darīt... (Smejas). Man likās, ka citi nedaudz pārspīlēja ar aplausu ilgumu.

Tu iepriekš teici, ka pirmā daļa tev patika labāk par otro.

Muzikāli tā bija man tuvāka. Trešais darbs (Edvarda Elgara komponista Johana Sebastiāna Baha skaņdarba "Fantāzija un fūga do minorā" pārlikums orķestrim – aut.) no pirmās daļas man patika vislabāk.

Man likās, ka Elgara versija bija diezgan attālinājusies no klasiskā Baha.

Jā. Es gan speciāli pēc pirmās daļas pārlasīju programmiņu, lai saprastu, kā un kāpēc ir tapis katrs no skaņdarbiem. Sākumā nedaudz nesapratu ērģeles... Pēc tam, pārlasot aprakstu programmā un uzzinot vairāk par komponistu, es visu momentā sapratu. Tāpēc ļoti svarīgi iepriekš iepazīties ar informāciju par komponistu, skaņdarbu. Cik es sapratu no apraksta, Elgara vecāki bija nomiruši...

Nē, Elgaram bija nomirusi dzīvesbiedre, vecāki bija miruši Forē. Programmā gan minēts, ka viņa "Rekviēms" nav veltīts nevienam konkrētam aizgājējam un sajūtai pēc noklausīšanās jābūt vieglai un gaišai.

Nē, tuva cilvēka nāvi tur varēja just. Muzikāli vijoles vai citas augstās frekvences vispār neskanēja, bija vairāk izteikta basu līnija, kas ir drūmāka.

Tātad otrās daļas laikā tev bija drīzāk depresīvas noskaņas?

Sākumā noteikti jā.

Tu jau pieminēji, ka klausīšanās laikā atcerējies filmu "Neaizskaramie". Vai tu atceries vēl kādas domas, kur tevi aizveda šī vakara mūzika?

Es jau nojautu, ka tu man to prasīsi, tāpēc apzināti centos savas domas fiksēt... Man bija interesanti novērot un "klausīties" ar acīm.

Forē cerēja, ka, klausoties skaņdarbu, visi aizdomāsies par mūžīgo.

Es neteikšu, ka par mūžīgo, bet vispār par kaut kādām pamata lietām – jā, es aizdomājos. Tātad viņam sanāca. Forē ir sarakstījis darbu, kuru klausoties tev ir vienkārši viegli. Jūties mierīgi. Kad tu jūties mierīgi, tu arī daudz citādāk domā. Viņam izdevās!

Arī ar kori un solistiem biji apmierināts?

Jā. Ļoti. Man patiešām patika.

Jau lekcijā es pamanīju, ka vairāki cilvēki, klausoties skaņdarbu, aizvēra acis. Vai tu arī klausoties mēdz aizvērt acis?

Jā. Es to pamanīju koncertā, bet nezināju, vai to var darīt. Mājās, kad klausos kaut ko pirmoreiz, bieži vien aizveru acis. Priekšā ir tikai tā aina, ko tu dzirdi. Turpmāk to mēģināšu darīt arī koncertos.

Kāpēc šaubījies, vai to var darīt? Baidījies – kāds nodomās, ka guli?

Jā! Es jau tā darba dēļ biju "ne pa tēmu" apģērbts.

Kāda kopumā bija atmosfēra zālē?

Es jutos komfortabli. Izņemot aplausu sadaļu. Varbūt es kaut ko nesaprotu, bet man liekas, ka arī mūziķi ne pārāk ērti jutās. Cilvēki nejuta, kurā brīdī būtu pareizi apstāties.

Mani savukārt pārsteidza tas, ka pirmā daļa bija tikai 25 minūtes gara.

Jā! Likās – un viss? Man pietrūka vēl viena skaņdarba pirmajā daļā.

Un šī nebija pēdējā reize, kad tu apmeklēji klasiskās mūzikas koncertu?

Noteikti ne!

Tags

Latvijas Nacionālais simfonskais orķestris

Comment Form